— Nu, klausies — ņemsim abi! Cik ilgi tas ies? — Marčs sacīja dūšīgi. — Kamēr mamma atnāks, būsim galā!
Plāns nebija slikts, un puisēni tūliņ stājās darbā. Tikai tas negāja vis tik ātri, kā Marčs bija cerējis: sarunas un cepšanai ierušinātie kartupeļi stipri vien kavēja naigos strādniekus.
Viņi tikai nelielu gabaliņu bija norakuši, kad jau dārzniece atnāca.
— Tā, lūk, tā jūs man esat naski puikas! — viņa mīlīgi teica. — Tā jūs man patīkat. Nāciet nu tik pusdienās, lai neizdziest, — tās esat godīgi nopelnījuši!
Pusdienās bija putra ar ziediņiem, kā Jancis sauca rūgušpiena gabaliņus; tad — maize, biezpiens un pašu ceptie kartupeļi, kas tiešām bija visgardākie.
Naigi pusdienas noturējuši, puisēni stājās atkal savā vagā, bet, kamēr tika galā, bija jau launaga laiks.
Mammai atlika vēl vesela vaga.
— Nu, mam! — Jancis teica priecīgi. — Vai nu varu iet?
Mamma paskatījās tā savādi dēlā un sacīja: — Un tad tu
tiešām gribi mani te vienu pašu atstāt?
— Bet, mam, tu tak pati tā teici! — Un Janča balsī skanēja skaidri izmanāms pārmetums.
— Nu, zināms, — māte mierīgi atbildēja. — Es jau arī tagad to neliedzu. Ja jau tev tik steidzami vajag — ej vien, dēls! Es tikai domāju, ka tev būs cik necik savas mammas žēl, ka tu viņai tikpat kādu drusciņu palīdzēsi, lai tā arī vakarā drīzāk tiktu ar darbiem galā. Bet kad nu tev citur patīk labāk …
Nezin kā nu nāca, bet Jancim tika savādi ap sirdi: tā kā kauns, kā žēl mammas …
Un pēkšņi viņam likās, ka rieksti var stāvēt arī līdz rītam vai pat ilgāk. Un viņš sacīja Marčam:
— Klau, Marč, — kā tu domā? Vai paliksim?
— Nu — es nezinu … Zināms! Labāk palīdzēsim gan! — Marčs atbildēja, un puisēni tūliņ stājās pēdējās vagas galā.
Kad vakarā kartupeļus šķiroja, izrādījās, ka bija salasīti 8 pūri lielo un 4 pūri mazo.
Mamma bija ļoti mierā, un papus daudz jautrāks nekā arvien, laikam par izdevīgo ražu.
— Vadzi, mam, — Jancis teica, mājās ejot, — tā jau mums no 5 pūriem būs daudz vairāk kartupeļu nekā iedēstījām?
— Nu, zināms, tālab jau viņus arī dēsta, — māte atbildēja. Kamēr papus un mamma bēra kartupeļus pagrabā, Jancis
aiztecēja uz Liepavotu paskatīties, ko tas dara.
5
Ka rudens pavisam nepatīkams gadalaiks — dabūja arī Marčs just.
Viņš bija ieradis aizvien labi ilgi pagulēt, bet nu tam bija jāceļas līdz ar saules lēkšanu un jāiet putnu stallī.
Tas viss, sevišķi agrīnā celšanās, bija Marčam traki grūtas lietas, vai arī, gluži skaidrs, — Marčs sanāca ar māti tādās asās sarunās par slapjo un vēso laiku; par dažu vecāku cietsirdību, kas ne vien neļauj bērniem izgulēties, bet dzen tos vēl nelaikā ārā; par dažādām slimībām, kas varot izcelties un arī izceļoties rudeņos, un tā tālāk.
Galu galā viss beidzās ar to, ka Marčs, lakatā jo resns satīts, gāja ļoti saīgušā prātā savu ceļu.
Turklāt viņš brīžam tāpat vien klusumā nodomāja, bet brīžam arī pusbalsī izteica skaidri un nepārprotami sirsnīgu vēlēšanos: kaut jel zosu un muižas kungu labāk pavisam nebijis pasaulē.
It īpaši muižas kunga, jo tas īstenībā bija pie visa nemiera vainīgs.
Kādreiz, kad labība jau bija appļauta, viņš, pa laukiem braukādams, bija pamanījis, ka tajos izkaisītas guļ daudzas vārpas. Lai tās neaizietu bojā, viņš bija izdomājis zosu ganīšanu, un, tā kā Ediņa, t. i., Marča māte, bija Vīgantē visu putnu valdniece, gluži dabīgi, šā nodoma pildīšanai izvēlēja Mārču, kas citādi taču tīri par velti ēda kunga maizi.
Marčs, zināms, pretojās gan šādai patvarībai, bet to neviens neievēroja.
Tātad Marčs gāja klusām savu ceļu.
Bet, ka arī šorīt viņš bija saīdzis, varēja jau no tā vien redzēt, ar kādu sparu viņš atsvieda putnu kūtiņas durvis vaļā.
Zosis, lielās un mazās, dienas gaismu un iemīļoto ganu ieraudzījušas, sacēla veselu gaviļu brāzmu dažādās balsīs un ritumos.
Nebija jāšaubās, ka viņas priecājas visvairāk par Mārču. Bet, ja domāja, ka arī Marčam tāpat ap sirdi, tad viņas ļoti maldījās.
To zosis tūliņ arī dabūja just: katrs tēviņš, kas, garām iedams, kaut tikai drusku iešņācās, dabūja ar vicu pa sāniem. Zosis tad arī saskurinājās vien un palika gluži klusu: viņas laikam saprata, kas te valdnieks. Tikai zoslēni pīkstēja bez apstājas un bijāšanas, kā jau muļķa bērni.
Kad pēdējais no viņiem — tas ar atlauzto spārnu — tikko bija pār slieksni pārvēlies un Marčs patlaban taisījās visu pulku laist tālāk, puika izdzirda kādu nākam. Tūliņ arī Jancis parādījās putnu dārza vārtos.
— Labrīt, Marč! — viņš teica, cepuri vicinādams. — Kā tev iet? Tu tik agri jau ganos?
— Jā … Nu, ko lai dara? Vai tad viņi liek mierā? — Marčs tā neskaidri atteica un iemeta tai pašā reizē ar rīksti tuvākajai zosij pa sāniem, it kā rādīdams, cik ļoti viņam patika gana darbs.
— 2ēi! Tad jau tev šodien nemaz nebūs vaļas, un man bija jāpasaka tev pavisam kas jauns.
— Nu?
— Bet to nesaki nevienam, citādi … — Un Jancis gāja jau dārzā iekšā, lai citi nedzirdētu.
Diemžēl jauno ziņu Marčam neizdevās vis tik drīz sagaidīt.
Traucējums nāca pavisam no necerētas puses.
Nelaime bija tā, ka zosis nepazina Janci un arī nezināja, kāds tas tuvs draugs viņu cienītajam valdniekam. Tāpēc, tiklīdz puisēns spēra kāju dārzā, viņam izstiepās kādi seši vai vairāki paši resnākie zosu kakli pretī.
Katrs no tiem šņāca tik drausmīgi, ka, lai arī Jancis nebija bailīgs puika, viņam tomēr likās prātīgāk atraidīt izaicinājumu aukstā garā — cīņai spēki bija — mazākais, skaita ziņā — par daudz nevienādi, un turklāt Jancim nebija arī nekāda ieroča.