Brīnums tikai, kā Jancis smagās durvis var panest un turklāt iet tik ātri un viegli, it kā tās būtu no plānām skaidiņām taisītas.
Vienīgi kad Jancis pienāca tuvāk, Marčs saprata, ka šādas durvis arī viņš, Marčs, varētu tikpat viegli panest, jo īstenībā tās nemaz nebija durvis, bet liels papīrs — divas vai vairākas avīzes, uzklīsterētas dažādiem skalu spraišļiem, kas atkal bija sasaistīti un samargoti dažādām aukliņām.
— Kas tad tas? — Marčs uzprasīja.
— Tas ir pūķis, — Jancis paskaidroja.
— Ā! Tad šitāds izskatās pūķis? Un ko tad ar viņu dara?
— Nē, kāds tu nu atkal, Marč! Es tak tev vakar vēl teicu, ka īsto pūķi dienā nemaz nevar redzēt! Sito tikai tāpat vier» sauc par pūķi. Laidīsim viņu gaisā!
— Gaisā?
— Nu, zināms! Tāpēc tak viņu sauc par pūķi!
— Nu tad parādi ar!
— Nē — papriekšu, — un Jancis pieslēja pūķi miežu gubiņai, — papriekšu izdarīsim ko citu. Kāpēc tu laidi zosis gubiņām klāt?
— Es — man, — Marčs apjuka un tā kā nokaunējās. — Es laikam biju drusku aizsnaudies . ..
— Bet vai tu arī zini, ka tev tagad var slikti noiet? Muižas kungs esot izbraucis laukus apskatīt.
— Vai! Vai tā?
— Nu tā! Un kad viņš ieraudzīs…
— Vai dieviņ! Mīļo brālīt, vai tu zini, ko tagad darīt? — Marčs lūdzās pavisam izbijies.
— Zinu gan, — Jancis atbildēja jautri, un Marčam sirds kļuva tūliņ mierīgāka: viņš juta, ka draugs visādā ziņā to- izpestīs.
— Bet met tak reiz savu lakatu nost! — Jancis teica. Marčs darīja, kā pavēlēts, un tagad gaidīja tālāko, ko draugs.
sacīs.
— Tagad, — Jancis teica, — ņem no viņas gubiņas klēpīti, un aiznes uz nopostīto; es ņemšu no šīs.
Puikas stājās pie darba, un pēc brītiņa viss bija atkal senākajā kārtībā, ka muižas kungs, arī meklēdams, nevarētu nekā; atrast.
7
— Un tagad ņemsim nikno tēviņu priekšā.
To teikdams, Jancis izvilka no kabatas lielu auklas kamolu..
Mazliet atšķetinājis, viņš iedeva auklas galu Marčam, piekodinādams saturēt stingri. Tad abi devās pie zosu bara.
Niknais tēviņš nejuta nemaz, kādas briesmas tuvojas.
Viņš bija atklīdis no bara un laipoja savā nodabā lēni un gausi, kā jau krietnas brokastis ieturējis, pacēla tikai šur un tur pa īsti brangai vārpai, ko žēl bija atstāt. Sīkākās viņš tagadi nemaz neievēroja.
Bet drīz vien tēviņš kļuva dzīvāks.
Pamanījis puikas uz savu pusi nākam, viņš izslēja galvu taisni un devās naigiem soļiem pie pulka atpakaļ.
Tikai bija jau par vēlu: starp baru un nikno veci Jancis bija' jau izstiepis aukliņu, ko zostēviņš, zināms, nemaz nepamanīja un devās tikai uz priekšu.
Tiklīdz tas bija aukliņai klāt, puikas parāva to reizē atpakaļ, un zostēviņš gulēja augšpēdus zemē.
Acumirklī Jancis bija viņam klāt, uzmeta cilpu abām kājānr un, aukliņu vienā rokā turēdams, sagrāba ar to pašu tēviņa- garo kaklu.
Tādā pašā neredzētā ātrumā nezin no kurienes Jancim radās otrā rokā šmaugu žagaru sainītis, un nu tēviņš dabūja savu tiesu pēc visiem pēršanas likumiem.
Viņš mēģināja gan ķepuroties kājām un spārniem, bet tas nelīdzēja nekā.
Jancis tikai šad un tad piemetināja: «še tev! Še tev! Skrien nu virsū! Skrien nu! Še tev, še tev, tu nikno kausli! Vai es tevi maz aizskāru?» — un vicoja tik, ka šmīkstēja vien.
Marčs stāvēja gabaliņu atstatu un brīnījās klusumā par drauga veiklību arī šajā mākslā, kas taču īstenībā piederēja tēviem vai arī mātēm, un Jancis bija taču tikai vēl puisēns. Kad viņš paspējis to iemācīties?
Jancis bija pašā lielākajā darbā, kad no lielceļa puses atskanēja piepeši stipra, pazīstama balss:
— Ē, puikas! Ko jūs tur ar zosi darāt?
Tas bija īsts pērkona spēriens no skaidrām debesīm.
Marčs nobālēja, Jancis viens divi atlaida tēviņu vaļā.
Tas iekliedzās, nošķaudījās un gāgādams iejaucās citu pulkā.
Puikas pagriezās uz lielceļa pusi.
Nebija ko šaubīties — tas bija muižas kungs. Zirgu uz lielceļa atstājis, viņš nāca tiešām šurp.
«Nu būs slikti,» abi puikas reizē nodomāja.
— Ko jūs, rakari, darījāt zosij? — muižas kungs stingri uzprasīja, kad bija tuvāk pienācis.
Nu vajadzēja saturēties — to Jancis saprata. Bet kā?
Abi puisēni noņēma reizē cepurītes, roku tomēr aizmirsa pabučot.
— Mēs viņu nopērām, cienīgstēvs, — Jancis teica.
— Kāpēc?
— Redziet — viņš ir par daudz negants tēviņš: lien vienādi gubiņām klāt un, ja iet dzīt, ieķeras svārkos, un sit ar spārniem pa kājām tā, ka — paskatieties — tīri sarkans! …
Pierādījums bija vietā. Muižas kungs griezās pie Marča.
— Un tevi viņš arī sit?
— Jā … Šodien pat nevar nemaz novaldīt — uzskrēja spārnos uz gubas — tikko varēju nodzīt…
— Nu, tad pasaki mātei, lai viņu nokauj, kad lielamkungam cepeša vajadzēs, — muižas pārvaldnieks noteica un apgriezās uz promiešanu.
— Bet vai tu neaizmirsīsi? — viņš vēl piemetināja.
— Nē-ē! — abi puikas atbildēja reizē, un laimīgs smaids pārlaidās pār abēju sejām.
Kas to būtu domājis, ka viss tik labi beigsies? Gaiss nu bija •tīrs, un pūķi varēja bez bēdām laist augšā.
Jancis paskaidroja papriekš Marčam katra skaliņa un aukliņas, kā arī garās astes nozīmi pūķī un tad teica, lai draugs viņu paturot stāvus.
Pats Jancis, garo auklu šķetinādams, atkāpās labi tālu pret vēju. Tad Marčam vajadzēja laist pūķi vaļā.
Liels bija puisēnu prieks, kad pūķis cēlās sākumā lēnām, tad arvien ātrāk tādiem kā lēcieniem gaisā.