Marča acis tīri vai staroja no prieka. Viņš pats pagāja taisnii zem pūķa un jokodamies mēģināja notvert to aiz astes.
Bet, ka ar pūķi nevar jokoties, diemžēl nācās Marčam tūliņ pat piedzīvot.
Nez vai vējš vai kas cits bija vainīgs — pūķis meta piepeši: lielu kūleni gaisā, aste vien noplivinājās.
Marčs smējās, rokas plaukšķinādams.
Bet tad pūķis meta otru kūleni, ierūcās dobji un sirdīgi un spērās ar tādu sparu lejā, ka Marčam dzirksteles vien pajuka gar acīm, bet cepurīte aizskrēja tālu projām: pūķis tieši ar stūri bija ķēris Marča galvu.
Pūķa spēriens Mārču vairāk gan tikai sabaidīja, un nelaime nebija liela: sāpes Marčs nejuta gandrīz nekādas, jo sitējs bija visai viegls, kā jau skali un papīrs.
— Kādēļ tu lien apakšā? — Jancis teica, kamēr Marčs, sāpīgo vietu berzēdams, gāja pēc cepures.
Otrreiz gaisos kāpjot, pūķis mēģināja vēl mest kūleņus, bet tad Marčs stāvēja labi atstatu, drošībā, un tāpēc laikam pūķis arī atmeta niķus.
Šoreiz viņš cēlās lēnāk un vienādāk, tikai šad un tad pagrozīdamies.
Kad vējš uzpūta stiprāk vai arī Jancis pavilka aukliņu, pūķis ierūcās. Bet, kad viņš bija jau augstāk pār bērzu galotnēm, sāka rūkt bez apstāšanās.
Zosis, ieraudzījušas tādu lielu putnu gaisos, laikam domāja, ka tas vanags. Viņas sāka kliegt viena par otru stiprāk, sacēlās spārnos un pāri laukiem un kokiem ielaidās putnu dārza dīķī.
Arī puikas devās uz mājas pusi, aizvien par pūķi un sevišķi par stipro rūkoņu priecādamies.
Kad puisēni bija gandrīz pie muižas, strādnieku mājas durvīs parādījās muļķais Miķelis — tas ar lielo ūdensgalvu un stīvajām kājām. Izdzirdīs rūcam, viņš paskatījās gaisā un ieraudzīja pūķi.
Kā mests Miķelis laidās atpakaļ, visā kaklā kliegdams:
— Glābieties! Glābieties, ļautiņi! Pastardiena klāt: dievs jau nāk no debesīm ar lielu, garu pātagu! Vai, vai!
Tā bija briesmīga vēsts. īsā brītiņā visas sievas, cik vien viņu bija mājā, stāvēja jau darbinieku mājas priekšā, Janča pūķi apbrīnodamas un smiedamās par Miķeļa bailēm.
Arī Miķelis, briesmīgā dieva nesagaidījis, ieradās viņu starpā.
— Tas nav neviens cits kā dārznieka Jancis! — viņš tagad teica, savu pirmo kļūdu izlabodams.
Tad sieviņas gāja atkal pie atstātajiem darbiem, savā starpā runādamas: «Bet ir gan tai dārzniecei puika! Nez ko viņš vēl neizdomās?»
Un, ja prasītu, tobrīd arī viņš nebūtu zinājis pateikt, kas to tik jauki izdomājis.
Bet jaukā puiku rotaļa nebija jau nemaz Janča izdomāta.
9
Bet, ka rudens var būt arī ļoti patīkams gadalaiks, drīz vien pārliecinājās ir Jancis, ir Marčs — abi divi.
Bija ap pulksten 7 no rīta, kad Jancis stāvēja atkal pie tās pašas gultas, kur viņi abi bija redzējušies pirmo reizi dzīvē.
Marčs gulēja vēl, izlaidies pilnīgi savā vaļā. Jancis to sagrāba aiz pleciem un sapurināja krietni.
Gulētājs atvēra acis un skatījās brīnīdamies apkārt.
— Nu? — viņš tad sacīja it kā nobijies.
— Ko nu stosties! — Jancis teica. — Saposies labi mudīgi, citādi aizsteigsies vēl priekšā!
Pēdējie vārdi Marčam atgādināja jau vakar pārrunāto un nospriesto darbu, un puika sāka steidzīgi ģērbties.
Lieta bija tā, ka ābolu krievs vakar ņēma no kokiem beidzamos augļus un naktī taisījās braukt pavisam projām.
Kamēr krievs bija dārzā, neviens — bez dārznieka, lielkunga un citiem tās sugas ļaudīm — nedrīkstēja tur iet. It īpaši puikas ne. Ja daudz, varēja tikai, pie sētas piespiedies, noskatīties lielajos, sarkanajos ābolos.
Bet ir tad krievs kliedza, kad ieraudzīja. Ja kāds iedrošinājās drusciņ vien iet dārzā, krievs ņēma ciet un veda pie lielkunga.
Pēriens bija tad tikpat kā rokā.
Tā nu gan vēl nevienam nebija gadījies, bet visi tomēr tā domāja Vīgantē un bija stipri pārliecināti, ka citādi nemaz nevar būt.
Sevišķi puikas nešaubījās ne drusciņas par to, un tamlīdz Jancis ar Mārču, zināms, arī ne.
Bet, kad krievs bija jau projām, lieta kļuva tūliņ citāda.
Jancim tad bija brīv iet pa visiem dārziem, un Marčam kā viņa draugam, protams, bija līdzīgas tiesības.
Tikai citi bērni tāpat kā krieva laikā nedrīkstēja tur kāju spert. Citādi dārznieks ņēma ciet un veda pie lielkunga, un, kas tad nāca, — bija skaidra lieta.
Dārznieks dzīvoja gan jau astoto gadu muižā un nebija itin neviena puikas vēl pie lielkunga vedis, tomēr visi domāja tā.
Puikas gandrīz ar līkumu gāja dārzam garām, ja manīja, ka tur strādā dārznieks, un arī, ja viņa nebija, — neviens tomēr neuzdrīkstējās iet iekšā.
Bet Jancim tikpat likās, ka viņi tomēr, kad papus nav tuvumā, iet dārzā un meklē lapās paslēpušos ābolus.
Par mūrnieka Pēteri jau nemaz nebija ko runāt!
Tāpēc Jancis arī šorīt bija ar sauli augšā un, uzzinājis, ka krievs projām, steidzās tūliņ pie Marča un tad jaunajā ābeļu dārzā pie degvīna brūža,
Iekšpusē pie sētas puikas atrada garās maikstis krustiski iešķeltiem galiem. Tās krievs lietoja ābolu noņemšanai, kas auga galotnēs, jo kociņi bija vēl jauni, ne visai augsti un trepju gandrīz nevajadzēja.
Kaut gan krievs bija acīgs, tomēr ik gadus viņam atlika lapās paslēpusies laba tiesa ābolu, mazākais, tik daudz, ka Jancis varēja krietni saēsties.
Tā tas bija arī tagad.
Sākumā gan izskatījās, it kā koki būtu pavisam tukši — lapas vien. Bet puisēniem, ābeles vērīgāk papētot, parādījās drīz galotnē, drīz pazarē pa ābolam.