Brīžam tie bija lieli un caurspīdīgi sārti kā magoņu lapas. Tad abiem puisēniem bija lieli prieki un gaviles.
Zobodamies par manīgo krievu, kas brīžam nesaredz pat, kas pašā deguna galā, puikas sevišķi svētsvinīgi ņēma šos augļus un nolika «pēcam», kamēr citus, mazākos, notiesāja tūliņ.
Apstaigājuši dārzu un krietnu pulku ābolu sameklējuši, puisēni nosēdās pakalniņā netālu no zediņu sētas.
Jancis izvilka pirmo no lielajiem un teica:
— Nu, Marč, vai zini, kas šitas? Ja uzminēsi, dabūsi pusi.
— Tas ir… tas ir — buldurspers! — Marčs minēja uz labu Saimi, kam visas ābolu sugas, kādas vien Jancis šorīt rādīja, bija pavisam sajukušas galvā.
— Buldurs jau piķieris un nemaz nemāk spert, — Jancis smējās. — Bors-dor-fērs jāsaka, — viņš pārlaboja.
— Par ko?
— Nu tāpēc, ka tā pareizi!
— Nē! Es gribēju prasīt — par ko viņu tā sauc?
— Par ko tevi sauc Mārču? Tāpat āboli. Bet tu neuzminēji — -tas ananass. Tagad tava puse pagalam.
— Hm! Vai domā, ka man tāda nav? — Marčs teica un lizvilka tikpat lielu no savas kabatas.
— Tā tev vienam nav brīv ēst. Prasi vien, kā viņu sauc, — tūliņ pateikšu!
— Jā — tu jau vari teikt, kā gribi, — Marčs atzina savu vājo pusi, bet ābolā kost tomēr neuzdrošinājās.
— Nav vis! Ja netici, prasi papam — tad redzēsi!
Pēdējos vārdus Jancis' runāja tādā nopietnībā un pārliecībā,
ika Marča domas dabūja pavisam savādu virzienu.
Ko Jancis īsti gribēja teikt? Vai ka āboli pieder viņam vien? Varbūt viņam tagad žēl, ka Mārču ņēmis līdzi?
Nu, ja tā, Marčam viņu arī nav nemaz vajadzīgs — lai ēd vesels!
Un, Jancī nemaz neskatīdamies, Marčs izstiepa roku ar ābolu un teica pēc iespējas mierīgi:
— Še! Man tad viņu arī nemaz nav vajadzīgs! …
Jancis ieplēta tikai acis aiz brīnumiem.
— Bet, Marč! Kas tad tev? Es tāpat — pa jokam, un viņš jau nezin ko sāk domāt! Tie tak visi tavi, un tu vari ar viņiem darīt, ko gribi! Es tik gribēju tev dot pusi no savējā, bet, kad tu tāds būsi, nākamreiz nemaz neņemšu līdzi …
Un tiešām, Jancis pārgrieza lielo ananasu un sniedza Marčam pusi.
Tas paskatījās draugam acīs, nosarka, paņēma sniegto pusf un sacīja:
— Es . . . es … tāpat vien — domāju … — un tad koda ābolā.
Kad tas bija gandrīz jau galā, Marčs ātri iesaucās:
— Un nu manu uz pusēm!
Jancis bija ar mieru, un puisēni garšīgiem kumosiem sāka tiesāt pārējos.
Tikmēr arī citi muižas bērni bija sacēlušies. Vesels bars gan lielāku, gan tīri mazu devās tikko dārzam garām pakrastē.
Ieraudzījuši Janci un Mārču un ne vairs krievu dārzā sēžam,, visi palika pēkšņi stāvam.
Bet galdnieka Anna, lielākā, pienāca sētai gluži klāt un sacīja, stādaigus (zediņus) pašķirdama un visā sievieša ziņkārībā dārzā lūkodamās:
— Janci! Dod mums ar ābolus!
Anna bija skaistākā no muižas meitenēm un patika sākumā Jancim ļoti labi; bet vēlāk, kad viņa izrādījās aušīga un uzprasīja reiz skaidri, kura meitene esot visudaiļākā, kas būtu tikpat kā prasīt: kura Jancim visvairāk patīk, — un kad pati turklāt bija vēl uzcirtusies, matus saslapinājusi un gludi sasukājusi, no kā tūliņ varēja redzēt, ka viņa pati grib būt skaistākā, — tad Jancim viņa vairs nemaz nepatika, un viņš nepiegrieza tai turpmāk gluži nekādas vērības.
Jancis piecēlās.
Bet arī šoreiz viņam ir prātā nenāca Annai dot ābolu.
— Kas noķers, tam būs! — viņš uzkliedza un iemeta ābolu bara vidū.
Bērni līdz ar Annu sakrita gubā. Iesākās liela kņada. No visa pūļa varēja redzēt tikai rokas un kājas, kas drīz izšāvās, drīz pazuda putekļu mākonī. Jancim ar Mārču bija lieli smiekli par sirdīgo sacīksti.
Piepeši no pulka atdalījās neliels puika un laidās, ko nagi' nesa, pakrastē.
Tas bija Brenčuks, Annas brālis.
Cik varēja manīt, ābols bija viņam rokā.
Apskatījusies Anna metās brālim pakaļ, laikam lai nenokavētu savu tiesu noprasīt.
Tiklīdz Brenčuks bija atdalījies, viss mudžeklis izšķīrās pats no sevis. Bērni nostājās katrs atsevišķi, un dažs pūta vaļā, ka skanēja vien.
Moderītes Dārtēns skatījās šķībi kalēja Ješkā, taustīja galvu >un raudāja, ka plīkšķēja vien; kučiera Andris arī reizēm greizi paraudzījās tai pašā Ješkā, taustīja sānus un stabulēja tik bēdīgi, jt kā dievs viņu vienu pašu būtu pametis grēku plūdu briesmās.
Tikai Ješka neskatījās nevienā, bet noliecies pārraudzīja nopietni kāju pirkstus, pie tam kaut ko klusām murminādams.
Citi pūlējās katrs savā nodabā pēc sirds patikas.
— Dārtēn, klausies! Kāpēc tu raudi? — Jancis prasīja.
— Jā … man — jau — Ješkis izplūca visus matus! — prasītā atbildēja dusmīgi.
— Še! Neraudi vairs — gan ataugs, — Jancis mierināja un aizsvieda Dārtēnam skaistu, apaļu sīpolīti [7] . meitenei tūliņ aizmirsās sāpes, bet andris uzpūta tūliņ veselu lēcienu augstāk.
— Un tev, Andri? — Jancis jautāja tālāk.
— Ješka man ielauza ri-Hi-i-bu! … — tas vaimanāja.
— Še tev ar — gan būs vesela! — Jancis atkal teica un pārsvieda sētai otru ābolu.
Un re — riba tiešām tūliņ tika vesela!
— Un tu, Ješka? — Jancis iesāka.
— Pagāni! — Ješka teica īsi un skaidri. — Paši gribēja man vai pirkstus atlauzt un nu vēl sūdz! Bet es jums gan!
— Paliec nu mierā, Ješka! — Jancis labināja iekarsušo. — Še tev ar! — un Jancis pārlaida atkal ābolu pār sētu.
Ješka tūliņ kļuva lēns kā jērs.
Un tā katrs dabūja savu tiesu.
Kad Jancim vairs ābolu nebija, Marčs deva savus, kamēr pilnīgs miers un vienprātība bija atkal jautrajā pulciņā.