Tad krūmi negaidot un pēkšņi nobeidzās un Marčs atradās apaļa it kā klajumiņa malā, ja viņu tikai tā varēja saukt.
Viņā pusē un klajumiņam visapkārt bija biezum biezi krūmi. Zari vidusmalā bija taisni un līdzeni, laikam nogriezti, tāpat galotnes. Vienā kopā viņi izskatījās kā skaists dzīvu kociņu žogs,
kāds, piemēram, bija muižas laukumam apkārt. Kur krūmi bija saauguši retāk, atradās zemē sasprausti, pa pusei novītuši zari vai bērziņi.
Vienā malā Marčs pamanīja tādu kā soliņu.
Laukumiņa vidū auga 3 vai 4 brīnum diženi jāņogu krūmi. Starp tiem atradās neliels ķirsītis ar kādām 10 tumši brūnām ogām.
— Tas mans ogu dārzs, — Jancis sacīja manāmā lepnumā.
— Tā? . .. Kur tad tu viņu ņēmi?
— Kur ņēmi! Pats iztaisīju.
— Kad tad?
— No rītiem, dienvidos — kad iznāca vaļas.
— Un kur tu ogulājus ņēmi?
— Ķirsīti paps iedeva, kad dēstīja lielkungam dārzā, un jāņogu krūmu uzgāju tepat.
— Bet vai tev kādreiz citi neizposta?
— Jā, kas tad viņu te zina? Kas tad te līdīs tādā biezoknī? Vai tu pats vinu zināji?
— Ne-ē! '
— Nu tādēļ! Bet, kad nekur vairs ogu nav, man ir! Es viņas pataupu, kamēr dabū drusciņ salnas, tad tik ir gardas — gluži kā vīnogas, un paliek līdz pat ziemas svētkiem: sasalst un paliek. Tad tik viņas saldas! Kad apsedzot — esot vēl labāk; bet nav jau vērts: arī tagad viņas garšo ļoti brangi. Sāksim nu — tad tik tu redzēsi!
Jancis pie tam pacēla kādu nolīkušu zaru. Tas bija no vienas vietas pilns gariem, slaidiem ogu ķekariem, un ogas pašas bija tik pilnīgas un caurspīdīgi spodras, ka Marčam zobi vien sāka niezēt.
Puikas notupās pie krūma un sāka vicot ogas.
— Bet par trešo krūmu gan skāde, — Jancis teica ēzdams.
— Nu?
— Tās būs jāatstāj ziemai.
— Nu tad jau labi!
— Kas nu par labumu? Ziemā gan brīnum daudz nobirst.
— Nu tad ēdīsim tagad nost.
— Jā — ej vien pamēģini! Tad gan redzēsi!
— Vai tu domā, ka es nevaru? — Marčs gribēja savu dūšu parādīt.
— Nu zināms, ka nevari, — Jancis sacīja smiedamies. — Tur iemeties lapseņu pūlis.
— Tā? — Marčs iesaucās un uzcēlās tūliņ stāvus. — Vai viņas kož ar?
— Nu tad nebēdā! Divreiz stiprāk kā bites, — Jancis atteica, it kā pats visu būtu jau pārcietis.
— Hm! Tad gan nevar, — Marčs sacīja. — Bet vai tikai viņas virsū neskrien?
— Kad iet klāt — tūliņ! Sargies, ka nepieej tikai par tuvu!
— Bet paskatīties tak var — ko? Parādi man: es vēl viņas neesmu redzējis.
— Nu labi! Panāc drusciņ šurp! — Jancis teica un, pie otra krūma piegājis, pašķīra zarus.
Zem pašām biezākajām lapām, nākošajam krūmam gandrīz vidū, Marčs ieraudzīja resnu, it kā pelēku, strupu rutku karājoties.
Lapsenes lidoja tievajam lejasgalam apkārt, brīžam drausmīgi ierūkdamās. Dažas līda iekšā, dažas — ārā.
— Vai tur — tas? — Marčs teica uztrauktā balsī. — Bet tad tik liels! Un lapsenes. Nezin vai tie tikai nav sirseņi?
— Ne-ē! Sirseņi vēl lielāki.
— Un tad tik sirdīgas! Bet klau, Janc! Vai viņas nevarētu kaut kā izpurņīt?
— Ahā! Pamēģini vien! Kad sāks dzīties pakaļ — viņas jau veselām verstīm nemetot miera.
— Vai tā? — Marčs nobrīnījās un tūliņ pavisam kluss atgriezās pie pirmā krūma, no lapsenēm pēc iespējas tālāk.
Jancis palika turpat. Ogas likās te tādas kā labākas. Viņš plūca ogas un skatījās, kā lapsenes lidoja ap savu pūli.
Pagāja labs brītiņš, un Jancis bija jau gandrīz aizmirsis, kādā bailīgā stāvoklī atrodas.
Ogas ēdot, viņš laikam bija vēl tuvāk pievirzījies lapsenēm, jo piepeši nodžinkstēja kaut kas ātri un sirdīgi gaisā, un tajā pašā acumirklī Jancis sajuta augšlūpai kā uguni pieliekam.
Viņš iekliedzās, ķēra ar roku, saspieda lapseni, nosvieda zemē un metās kā vējš krūmos.
Zari brīkšķēja, sakārņi lūza un skrambāja kājas, bet Jancis nejuta vairs nekā.
It kā pats nelabais būtu mugurā, viņš devās tālāk un prom.
Tikai pie Liepavota Jancis apstājās, pakampa kurmja rakumos sauju vēsas zemes, piespieda to lūpai un metās pa kāpšļiem lejā pie avota.
Marčs, redzēdams draugu tā skrējām, aizmirsa pat izmežģīto kāju un laida tik pakaļ.
Sākumā vēl apdomīgi, bet tad — Marčam aizsitās elpa — viņam likās, ka vesels lapseņu pūlis ar blāķi gāžas no muguras puses virsū — dažas rūc jau ap ausīm, pie deguna …
Acis piemiedzis, viņš drāž tikai tālāk.
Pie avota Marčs noskrien gluži bāls.
Jancis mazgā lūpu aukstajā ūdenī; mēģina arī izsūkstināt, bet tas negrib izdoties.
Tad piegriežas Marčam un prasa:
— Vai stipri uztūkuši?
— Vai dieviņ, cik briesmīgil — Marčs saka. — Otrtik bieza!
— Ak tu sasodītā! — Jancis nomurmina un sāk atkal mazgāt.
— Bet klau, Janc! — Marčs saka pēc brītiņa stipri uzbudinātā balsī. — Vai — nezin — vai?…
— Nu ko tad?
— Vai no viņām arī mirst?
— O jā! Kad sakož daudzas.
— Vai! Vai manu dieniņ! — Marčs iekliedzas un vienā lēcienā stāv avota malā, nometas ceļos un iegrūž galvu pašā strāvā.
Odens tek pār muguru, svārkiem, bet Marčs vaimanā tikai un berzē galvu.
Kaut gan Jancim nav nemaz jautri ap sirdi, viņš tomēr nevar atturēties no smiekliem.
— Bet, Marč! Kas tad tev ienācis prātā? — viņš prasa pēdīgi.
Marčs izvelk galvu no ūdens, noskurina, paskatās svarīgi Jancī un tad saka: