— Jā — tu jau vēl nemaz nezini! Man uzkrita tak viss pūlis!
— Tā? Un iekoda ar?
— Nu kā tad!
— Kurā vietā tad?
— Galvā.
— Jā, bet kurā vietā tad?
— Nu te — te un te! — Marčs atbild, visapkārt galvai rādīdams.
— Un sāp ar?
— Ne-ē! Tagad vairs ne.
— Parādi šurp! — Jancis teic un sāk pārlūkot tik briesmīgs sadurto galvu.
Bet, cik rūpīgi viņš arī nepēta, galvā nav nevienas ievainojuma zīmes, un Jancis sāk smieties.
— Ak tu Marč, Marč! Ko tu visu nesadomā! Tev tak galva tīri vesela!
— Tā? — Marčs iesaucas priecīgi.
— Kad lapsene iedur, tā vieta deg tikpat kā ugunī. Vai tev bija tā?
— »e-ē! Man tāpat vien — sāpēja kā arvien …
— Nu tādēļ!
— Bet, kad tik tu zinātu, cik man pakaļ skrēja! Tā vien, tā vien ap galvu riņķī — žiž-žiž-žiž …
— Nu, nezin vai tā bija? — Jancis noteica un sāka atkal lūpu slapināt.
— Nudien! — Marčs apgalvoja, izspaidīja saslapinātos matus, aptaustīja galvu, noskurināja rokas, aptaustīja vēlreiz galvu un, kad nu tiešām nemanīja gluži nekādu sāpju, pārliecinājās beigās, ka galva patiešām vesela.
Līdz tam laikam Jancim sāpes bija pārgājušas, lai gan lūpa vēl palika sapampusi kā sākumā.
Puisēni devās pa trepītēm augšā, jo saule vairs nebija tālu rietam.
12
Vakars bija tikpat jauks kā diena: ne vēja, ne vēsmiņas, tikai mīlīgie saules stari skumji lēnīgā spožumā.
Un, ja viņu vēl nebūtu, — pakrastē un viņas bērni justos pavisam atstāti un vientuļi.
Jau tagad viņi tādi klusi, bailīgi un iekšēja nemiera pilni. Neviens kociņš, ne krūmiņš, kā liekas, neredz vairs sava kaimiņa. Katrs nostājies savrup, katrs nodarbojas vienīgi ap sevi.
Rādās, it kā smagas, tādas neizdibināmas domas būtu pavisam negaidot iezagušās viņu vārīgajās sirsniņās, un, jo vairāk kociņi vēlas no tām atsvabināties, jo stiprāk pretojas savādais viesis, jo neizdibināmāks viņš top.
Tā ir klusa, bet toties sāpīgāka cīņa.
Un kociņiem nav neviena palīga. Pat spožie saules stari tagad kļuvuši vēsi — vienaldzīgi . . .
Kur viņu senākais karstums, dedzība?
Un tomēr . . .
Un tomēr, kad saulīte slīgst aiz apvāršņa, katrs jūt — līdz ar viņu beidzas pēdējā un vienīgā cerība.
Dīvainais nemiers saceļas tad visā spēkā, un smuidrā liepa jūt, ka viena nespēj to pārvarēt.
Liepa paceļ lēnām kuplo galvu, skatās, kā palīga meklēdama, apkārt, ierauga gurdeni salīkušo lazdu krūmu.
— Nez kas tik nu būs? — liepa saka bažīgi, nopūšas smagi un skatās pār Daugavu — uz ziemeļiem.
Nu arī lazdu krūms paceļ galvu un ierauga bālo jasmīnu puduru.
— Nez kas tik nu būs? — lazdu krūms saka un arī skatās Daugavai pāri.
Jasmīnu pudurs paceļ galviņu, bet pāri Daugavai viņš nevar redzēt.
— Nez kas tik nu būs? — saka tad jasmīnu pudurs arī un skatās uz savu kaimiņu — stalto ozolu.
Ozols izpleš tikai milzīgos zarus.
— Ko jūs baidāties? — viņš saka. — Es stāvu šeit! Trīs gadu simteņus stāvu jau šajā lejā; trīs gadu simteņus esmu bijis niknākās salnās un vētrās — sakiet: vai tagad esmu nespēcīgāks?
Un it kā sargādams viņš noliecas pār sīko ziediņu savā paēnā.
Un vēlīnā puķīte raugās zilajām actiņām debesīs un saka bažīgi:
— Ak dievs! Nez kas tik nu būs? . . .
Tad piepeši garās liepas virsotnē nostiepjas zelta stars un pazūd.
Tai pašā acumirklī atdalās no pašas augšas lapiņa un slīd Jēnām, it kā kavēdamās, pakrastē. Vai vārīgajam gaisa bērnam bail no cietās, aukstās zemes mātes?
Ak jā — tas jau bija pēdējais dzīvības stars! …
Jancis, no avota augšā nākdams, neredzēja nekā apkārtnē. Viņš nodarbojās, kā jau visa pakrastē, tikai ar sevi vien. īstenāk — ar satūķušo lūpu: spaidīja, staipīja viņu, mēģināja smieties un pavisam nobijās, kad kāda, likās, pazīstama balss iesaucās turpat līdzās:
— Janci-i! Panāc šurp!
Jancis apsviedās ātri sāņus un ieraudzīja māsu, kas sēdēja pie apaļā akmeņa galda ceriņu ēnā.
Jancis pasmaidīja, bet tas iznāca pavisam ērmīgi, un gāja tuvāk.
— Kas tad tev, Janc, mutē? — māsa prasīja un skatījās Jancim sejā.
— Nekā nav mutē — lapsene iekoda, — Jancis sacīja sabozies, bet tad mēģināja smieties.
Tas padevās tik jocīgi, ka Lote arī sāka pilnā balsī smieties.
— Bet, Janc! Tev jau nu pavisam šķība mute!
— Nekas! Gan rīt būs vesela! — Jancis atsaka.
— Kā tad tev tā gadījās? — māsa prasa.
— Kā nu gadījās! Piegāju lapseņu pūlim par tuvu.
— Vai tad bailes nebija?
— Kad iekoda — bija gan. Domāju — vai no krasta būtu nolēcis!
— Ak tu dievs! — māsa smējās. — Nu nekas, nākamreiz būsi gudrāks.
— Zināms!
— Bet vai neuznesīsi man ūdeni? Tad dabūsi kaut ko par visām bēdām.
— Tūliņ! — Jancis atsaucās un, krūzi pakampis, bija jau lejā.
— Un tev, Marč, vai neiekoda neviena? — Lote prasa puikam.
— Ne-ē!
— Bet kā tad tev galva tik slapja?
— Nu — es — tāpat vien — samērcēju avotā … — Marčs atbild, nogriežas sāņus un sāk raut lapas.
— Nu, kā tad tā? — Lote pēta tālāk.
Bet šajā acumirklī uznāk Jancis un izpestī draugu no šaubīgā stāvokļa.
— Nu — ūdens klāt! — Jancis saka un uzliek pilno krūzi uz galda.
— Un te būs apsolītā maksa, — Lote teic un pasniedz brālim krietnu marmelādes gabalu. Arī Marčs paskatās uz to pusi.
Jancis pasaka paldies, paņem gardumu, pārlauž uz pusēm un sniedz arī draugam viņa tiesu.