Bet māsa saka: — Ēd nu viens pats: es jau Marčam arī došu par tām pašām bailēm.
Un tiešām, viņa izvelk no kabatas otru marmelādes gabalu un dod Marčam.
Puisēns nosarkst, pateicas un saņem dāvanu. Tad paskatās Jancī un abi kož reizē.
Abiem gabali citādi gluži vienādi, tikai Marčam tas sārti zaļš, kamēr Jancim sarkans.
— 2ēl, — sacīja tikmēr Lote, — ka tagad nevarēsi dziedāt.
— Vai es? — Jancis atsaucas. — Nu tad nebēdā — vēl labāk nekā aizvakar!
— Bet lūpa?
— Vai domā, ka viņa sāp? Nemaz ne! Iesāc tik!
— Bet tā ka arī noturi savu balsi!
— Nu tad tik redzēsi! — Jancis sacīja un, marmelādes atliekas nobeidzis, skatījās droši māsā.
Marčs nosēdās uz sola un, abām rokām pret galdu atspiedies, sagatavojās klausīties — līdzi dziedāt viņam bija nepārspējams kauns, laikam savādās balss dēļ, kas vairāk skanēja degunā nekā mutē.
Jancis palika stāvam māsai pretī, jo tā viņam gāja labāk.
Tad Lote uzsāka kādu no tām sēri saldām meldijām, kas tik dziļi un spēcīgi aizgrābj katra sirdi līdz divdesmitajam mūža gadam, bet pēc tam rādās nesaprotamas un tik svešas, it kā nekad nebūtu dzirdētas.
Šī dziesmiņa bija kāda no Lotes mīļākajām laimīgās bērnības atmiņām, no viņas jaukā skolas laika. Tā atskanēja ne pirmoreiz Vīgantes pakrastē.
Pār kalniem, mežiem un laukiem Jau vēsa migla plūst; Viss greznums zemei nu beidzas, Un vaigs tik bāls tai kļūst.
No zariem lapiņas raisās —
Tās vējiņš kapā nes;
Uz mūžu laikiem tās šķiras …
— Ardievu, jaukais mežsl
Cik augstu putni jau laižas: Uz svešām zemēm klīst; Vai redzēs kāds vēl šīs lejas? — Ardievu, dzimtene!
Un puķītes zemu jau liecas:
Tās vējš un salna lauž …
Irst ziedi — jautrība — sapņi …
— Ardievu, jaunībai
— Ardievu, jaunība! — atkārto Daugavas krasts Vidzemē.
— Ardievu, jaunība! — noskan arī Avotiņu kalnos.
Bet tuvējā bērzā aizkustas pēkšņi zars, it kā arī sirmais koks atmestu ar roku — ardievu, jaunība!
Un arī pašiem dziedātājiem top savādi ap sirdi.
Viņi gan pašā jaunībā, tomēr arī viņiem tiek kaut kā žēl, tik žēl …
Ak jā! Rudens domas, rudens jausmas!
No drūmajām domām pirmais atsvabinājās Jancis.
— Klausies, Lote! — viņš teica. — Nez vai tas maz taisnība?
— Kas tad?
— Nu — ka puķes arī var runāt?
— Kāpēc tad ne?
— Jā?…
— Zināms, ka var! Un ne tikai tās: koki un krūmi ar!
— Nu jau gan laikam tu mani gribi mānīt?
— Nemaz ne!
— Nu tad — kādā valodā viņas runā? Vai latviski ar?
— Visās valodās. Zināms — latviski ar.
— Nu nav taisnība! — Un Jancis sasit plaukstas. — Nez cikreiz es jau neesmu viņām prasījis, kāpēc tās neaug tik lielas- kā koki, — nekā! Neviena nemāk atbildēt — ne rozes, ne kreimenes, ne rumbenes, ne gailenes — it neviena! Es zinu. gan, — Jancis noslēpumaini runā tālāk, — ka, ja grib putniņu valodu saprast, vajag nosist baltu čūsku un apēst gabaliņu. Bet vai tad puķītes arī var saprast?
— Nevajag ne čūsku ēst, nekā, — māsa atbild, — un tomēr pasaulē dzīvo tādi, kas saprot, ko viņas runā.
— Nu — vai tu pati vari?
— Es? Nē!
— Nu tādēļ!
— Bet, Janc! Es jau nemaz neteicu, ka es to varu!
— Nu jā! Kad tu, liels cilvēks, nevari — kas tad?
— Citi cilvēki, Janc, — citi!
— Kas tad tie tādi par cilvēkiem?
— Redzi, Janc, — tie dziļi izglītoti, ar daudzām un lielām gara dāvanām apdāvināti cilvēki. Tiem tad katrs ziediņš, katrs kociņš un zālīte daudz, daudz savādāki nekā mums. Mēs varam; redzēt un saprast tikai mazu daļiņu no jaukuma, ko viņi redz. Viņi dzird, ko stāsta Daugavas viļņi, viņi sajūt, ko domā zvaigznītes, un viņi arī saprot, ko runā lapiņas un puķītes. Reti kam dievs piešķir tādas dāvanas — tādēļ tādu cilvēku visai maz pasaulē. Bet viņi ir! — nobeidza Lote.
— Hm! — Jancis sacīja domīgi. — Vai viņus arī var redzēt?
— Nu protams! — māsa smiedamās atbildēja. — Viņi taču ir cilvēki!
— Un ko tad viņi dara?
— Viņi saraksta dziesmiņas, ko dziedam, izdomā stāstus, pasakas.
— Tā? . . . Vai tad tā — par Aladinu arī izdomāta? Un Beli- zars ar?
— Nu kā tad! Vai tad tu domā, ka tāda lampa, tādi gari maz bijuši pasaulē? Tāpēc tak viņu arī sauc par pasaku.
Jancis stāvēja pavisam mēms aiz brīnumiem un pārsteiguma.
Tātad Aladina lampa bija tikai izdomājums? Un Jancis bija par viņu tik daudz gudrojis un veltīgi domājis!
— Reizēm, — Lote pēc brītiņa turpināja, — viņiem stāstos arī daudz no īstenības, bet pa lielākai daļai tie ir sadomāti.
— Bet kā tad viņi to var? — Jancis piepeši iesaucās, kam lieta izlikās pavisam neiespējama.
— Jā, kas to lai zina? — māsa atteica. — Viņiem tāds gars…
— Nez vai es arī tā varētu?
— Nu, ja tev tāds gars, par ko ne?
— Kur tad viņi to ņem?
— To dāvina dievs. Kas nu var zināt — varbūt viņš dos to arī tev.
— Dievs? — Jancis lēnām sacīja. — Nu tad nekā — par velti!
— Bet, Janc, kāpēc tad tu tā domā? Vai domā, ka dievs to nevar?
— Varbūt viņš arī var! Tikai viņš man nekā nedod.
— Janc, Janc! Kā nu tā vari runāt? Vai tad esi jau viņam kaut ko lūdzis?
— Zināms! Es jau katru rītu un vakaru un, kad tik vaļas, nezin cik reižu neesmu lūdzies, lai liek man tādu mazu, mazu plintīti atrast. Jā, lika drusku pagaidīt! Kas tad viņam nu būtu — nieka plintīte, ja jau viņš tik bagāts, kā jūs runājat? Bet redz — nedod!
— Varbūt tāpēc nedod, ka tu padarītu ar to kaut ko sliktu sev vai citam. Dievs tak arī daudz gudrāks un zina labāk, kas mums der vai kait, nekā dažbrīd mēs paši savā muļķīgā prātā.