— Jā, — arī Marčs iemaisījās starpā, — un, kad es lūdzos, lai man piekožas zelta zivtiņa, — arī nekā!
— Jūs jau abi esat vēl tīrie bērni! — Lote iesaucās un piecēlās. — Vai tad nu dievam vaļas ar tādiem niekiem nodarboties! Viņam daudz, daudz svarīgāķas un lielākas lietas darāmas.
— Nu jā, — Jancis vēl turējās. — Kad jau viņš tādus niekus nevar dot, — jā, ko tad vēl svarīgākas lietas? Un pie tām (te Jancis domāja par pirmāk minētajām gara dāvanām) citādi nevar tikt? Bet kad dūšīgi mācās? Mācās, mācās, kamēr visu zina, kas tik vien pasaulē?
— Varbūt arī… Tomēr bez dieva svētības nekad un nekas neiznāk.
— Hm! — Jancis vēl pasteidzās, kad māsa taisījās pašreiz iet projām. — Nez vai tie debesīs arī var ieskatīties?
— Kas tie tādi?
— Nu tie, kas visu redz un dzird, un saprot.
— Kādās debesīs?
— Sitās pašās — kad viņas atveras.
— Vai tad viņas kādreiz arī atveras?
— Nu zināms! Vai tad pati neesi redzējusi pērkona laikā?
— Tu domā gan — zibens?
— Nu jā! Kā zibens met — debess pušu, gaisma vien pazib! Tā tak debess gaisma — vai ne? Kas viņā skatoties — topot akls. Bet tas nav taisnība! Es jau nez cik reizes neesmu skatījies — gluži nekā! Tikai viņa par daudz spoža: nevar it nekā tālāk redzēt. Un tie?
— Ej nu ej, Janci, — kas tev tādus niekus sastāstījis! — māsa smiedamās beidza. — Zibens nav tak nemaz debesīs — viņš jau turpat vien mākoņos.
To teikusi, māsa paņēma krūzi un devās pa celiņu kalnā. Bet Jancis nedomāja tik drīz piekāpties.
— Un mākoņi? — tas teica. — Vai tad tie nav pie pašām debesīm?
— Nav jau, nav! Tie — daudz zemāk. Gan jau dzirdēsi skolā. Bet ej nu mājās. Redz, cik vēss un tumšs jau. Kas zin, mamma jau sen gaida. Vai tev arī ir ko viņai aiznest?
— Ir, ir! — Jancis teica un, māsas roku satvēris, iebēra tajā veselu sauju skaistu, smagu riekstu. — Man vēl būs mammai ar, — viņš piemetināja, māsu mierinādams.
Tad visi, labu nakti viens otram novēlējuši, izšķīrās.
Bet Jancim vēl ilgi stāvēja prātā savādie ļaudis, par kuriem māsa šovakar bija runājusi.
Pavisam domīgs viņš nonāca istabā un, mātei riekstus nodevis, meklēja tūliņ tāpeli rokā, noslaucīja pamatīgi un sēdās pie galda.
— Ko tad tu nu tā rakstīsi? — mamma uzprasīja.
— Vienu stāstu, — Jancis atbildēja un tūliņ pat iesāka.
«Kādā staltā pilī dzīvoja senos laikos lepns bruņinieks. Kaut
gan viņš bija ļoti bagāts, tomēr visi ļaudis no viņa stipri bijās, jo viņš bija ciets un bargs valdnieks .. .»
Tālāk Jancis netika. Viņš sāka domāt un domāt, bet par bruņinieku kā neiznāca, tā neiznāca nekā vairāk.
Un Jancim likās, ka māsa gribējusi to šovakar tikai drusciņ pamānīt, jo kā tad lai sadomā kaut ko, no kā gluži nekā nezina? Hm!
13
Jancis pēc saviem dienas darbiem gulēja aizvien brīnum maigi. «Lai kaut vai lielgabaliem šautu,» kā mamma sacīja, «ir tas viņu netraucētu.»
To pats Jancis zināja arī bez teikšanas, un tāpēc viņam izlikās pavisam ērmoti, kad šonakt pamodās vairākas reizes.
Viņš bija kaut ko sapņojis, bet — ko, — nevarēja atminēties.
Brītiņu padomājis, viņš atmeta ar roku un aptaustīja lūpu. Tā bija mazliet resnāka, bet nesāpēja vairs.
Jancis pacēla galvu un klausījās: viss bija kluss, tik kluss, ka gluži skaidri varēja dzirdēt papus un mammas elpošanu.
«Brīnums!» Jancis domāja, apgriezās uz otriem sāniem un aizmiga.
Tad viņš uzmodās atkal un viņam likās, it kā kāds būtu kliedzis: atbalss tā kā skanēja vēl istabā. Šoreiz Jancis zināja itin labi, ko bija sapņojis.
Viņš bija stāvējis zem lielās liepas un apbrīnojis milzīgo lapseņu pūli, kas nezin kā nometies resnā zarā virs pašas galvas.
Piepeši pūlis atšķīrās un krita lejā. Jancis redzēja gluži skaidri, kā krita, — smalkās sloksnītēs plivinājās gaisā, lielās strīpotās lapsenes lidoja sirdīgi ap caurumu, — pūlis krita Jancim taisni virsū, bet viņš nevarēja ne no vietas tikt.
Tas tak nebija Jancim vēl nekad atgadījies. Tā jau bija skaidrā noburšana!
Viņš rāva vienu kāju augšā — nu kā tad, — otra paliek, kā pieaugusi zemei! Tikmēr pūlis jau uz galvas. Lapsenes šaudās, šaudās, sirdīgi iedžinkstēdamās, garām; dažas sapinas matos. Viss sāk rūkt un dūkt.
Tad Jancis nemana vairs nekā.
Kad Jancis pēc tam attaisa atkal acis, viņš nezin kā atradies dzirnavupītes malā. Tā pilna līdz pat krasta malai. Mazi ledus gabaliņi peld čaukstēdami kā pavasarī. Lapsenes nu vēl draus- mīgāk vijas ap ausīm, un Jancis briesmu brīdī nezina nekā labāka kā doties taisni ūdenī.
Tas auksts, nežēlīgi auksts, un, jo dziļāk Jancis brien, jo vē- sāk viņam top. Ūdens sniedzas jau līdz krūtīm — kaklam, — tad Jancis sāk grimt.
Un nu grimst un grimst, it kā upītei nemaz dibena nebūtu.
— Tā laikam cilvēki slīkst, — iešaujas tam prātā.
Viņam top ļoti bēdīgi ap sirdi: nu taču jāmirst, un viņš tik maz vēl dzīvojis! …
Jancis saņem pēdējos spēkus un atpleš muti. Viņš pats nezina, kādēļ, laikam lai kliegtu, un pamostas.
Pirmā lieta — aptaustīt galvu. Dīvaini! Tur viss kārtībā. Lūpa — tāda pati.
— Brīnums! Vai tad es būtu kliedzis? — Jancis prāto un paceļ galvu: viņam bail, ka tikai nav uzmodinājis vecākus.
Nē. Papus iesācis krākt un nu strādā tik nopietni, it kā līdz gaismai visa nakts būtu jāpārzāģē pušu. Mamma guļ tāpat klusu.
Piepeši Jancim kaut kas kutina kaklā. Viņš ieklepojas un nogulstas atkal.
Par brītiņu jāklepo no jauna.
«Tīri kā ūdeni ierijis,» viņš nodomā un jūt, ka top vēsi.