Jancis savelk segu, bet nekā: kutina atkal kaklā.
Viņš nevar nemaz saprast, kas īsti noticis. Visapkārt tāds savāds vēsums. Tad — klepus.
Beidzot viņš uzvelk segu pāri galvai un aizmieg.
Kad Jancis pēc tam uzmodās — bija jau gaišs.
Vienā rāvienā viņš bija gultā sēdus, atmeta spilvenu un sāka steidzīgi zem tā kaut ko meklēt.
Acis raudzījās vēl tā miegaini, tad brīnīdamies, tad domīgi, un beidzot tajās atspīdēja tāda kā gaisma.
— Ā — jā! Tas jau laikam bijis atkal tikai sapnis! … — Jancis žēlojās un atlaida spilvenu vecajā vietā: plintītes zem tā nebija, lai gan viņš nupat to bija tur noglabājis.
«Ērmīgi! Cik gaiši brīžam viss notiek sapnī,» domāja Jancis un palika sēžot.
Bet tad viņam sametās vēsi un viņš pašlaik gribēja sākt ģērbties, kad durvis sviedin atsviedās un Marčs gandrīz skriešus ielaidās istabā.
— Ā!—Jancis iesaucās.
— Labrīt! — Marčs teica un taustīja ar vienu roku degunu, ar otru — ausi, kas līdzīgi vaigiem ziedēja kā rozes.
— Labrīt, labrīt! — Jancis atņēma. — Kur tad tu?
Marčs neatbildēja tūliņ.
Viņš papriekš saberzēja ausis, tad degunu un tikai tad vēl, svarīgi Jancī paskatīdamies, sacīja:
— Bet kad tu tikai zinātu, kas šorīt par salnu! Es saku — dedzina kā ar uguni! .. . Paskaties — nez vai man šī auss tikai nav nosalusi, sāp briesmīgi!
Un Marčs ar uztraukumu pilnu vaibstu pagrieza draugam kreiso ausi.
Jancis nezināja gan nekā par apsaldēšanās pazīmēm, bet tāpēc, ka arī nekā savāda neredzēja ausī, mierināja un sacīja:
— Aiz to man naktī bija tik salti gultā! Bet ausij tev nekait nekas. Saberzē vien — gan pāries! Bet kur tad tu biji?
— Nu, pie dīķa. Tas tagad tikpat kā spogulis — aizsalis pavisam ciet! Un ledus tik skaidrs kā stikls: katru lapiņu var saredzēt dibenā.
— Un iet arī var?
— Kā tad! Čirkst gan drusku, bet lūzt nelūst.
— Pag, Marč! Tad jau tūliņ — tūliņ! . . .
Un Jancis sāka tik steidzīgi ģērbties, ka Marčs īsu brītiņu apklusa, bet tad stāstīja tālāk:
— Tad tik bija šorīt joki ar zosīm! 2ēl, ka tu arī neredzēji. Aizeju attaisīt stallīti — šīs arī — ga, ga, ga! — nāk viena pēc otras ārā un — uz dīķi! Pienāk viena malā — čups! Lēks iekšā — nekā! Aizzēģelē pa ledu dīķa vidū. Nāk otra — čups! Atkal nekā — aizzēģelē tāpat! Un tā visas! Kas tad bija par brīnīšanos un kliegšanu! Un nost tikt ar nevar — stāv un kliedz. Kura sper kāju — izplešas un apsēžas — izplešas un apsēžas! Un brīnās — viņas laikam ledu vēl nav redzējušas? Tīrais posts, kamēr dabūju nost!
— Tad dīķa vidū arī var iet?
— Kā tad — viscauri! Knirkš tikai drusku, bet tas nekas.
Tikmēr Jancis bija nolicis krēslu pie skapja un, uz atzveltnes
uzkāpis, rakņājās pa augšu, ka dzelži vien skanēja, — tur papus glabāja saimniecībā vajadzīgos kalēja rīkus.
Pēc brītiņa Jancis nosvieda divus dzelžu gabalus, ka noskanēja vien.
Izskatā viņi bija ļoti līdzīgi ragavu sliecēm, tikai slieces Janča daiktiem bija no dzelzs un iestiprinātas tās bija tādā kā kurpnieka liestā. Dažādos caurumiņos bija savārstītas aukliņas.
— Kas tās tādas? — Marčs prasīja.
— Slidas, — Jancis atbildēja un nokāpa no krēsla.
— Un ko ar viņām dara?
— Gan redzēsi!
Jancis, aukliņas pārraudzījis, pasvieda slidas padusē, un abi puisēni devās pie aizsalušā dīķa.
Marčs vai dega aiz ziņkārības.
Dīķa malā Jancis apsēdās un sāka siet slidas zem kājām.
Saule tikko cēlās pār koku galotnēm. Viņas stari atsitās skaidrajā ledū kā spogulī un atkal aizšāvās spirgtajā rīta gaisā tālu, tālu, laikam līdz pat skaidrajām debesīm.
Jancis bija galā un piecēlās.
— Janc! Tu gribi ar viņām iet?
— Nu kā tad!
— Uz ledus?
— Zināms!
— Bet, Janc, viņas pārgriezīs ledu un tu . ..
— Ej nu ej! Paskaties tik! — un Jancis bija jau dīķim virsū.
Marčam sirds vai apstājās aiz nemiera un briesmām, kurās
draugs devās gluži tīšā prātā. Bet acumirkli vēlāk viņš nezināja vairs, ko teikt aiz brīnumiem.
Pāris metieniem Jancis bija dīķa vidū. Ledus čirkstēja un liecās, bet pareģotā lūšana nenāca.
Tad Jancis bija jau viņā malā un nu laidās pa dīķa malu atpakaļ un Marčam garām.
— Ak iu manu dieniņ! Tu jau ej kā putns! — Marčs sauca un smējās no prieka.
Jancis tikai pasmīnēja un laida atkal ar līkumu Marčam garām.
— Un cik viegli tev iet! — Marčs sacīja, vēl arvien krastā stāvēdams.
Bet, kad Jancis laidās it kā vēja spārniem atkal garām, Marčs nenocietās vairs un metās pakaļ.
Viņš atskrējās dūšīgi un aizšļūca ar zābakiem līdz pat dīķa galam, bet Jancis tad jau bija otrā malā.
— Pag, bet nu es tevi gan noķeršu! — Marčs iesaucās, kad Jancis laidās atkal garām, un, krastā dūšīgi atskrējies un rokas izplētis, viņš šļūca tam kā pats deviņš pakaļ, aizvien iesmiedamies no prieka par savu un arī drauga veiklību.
Ledus liecās manāmi, jo tuvāk Marčs nāca mērķim; bet viņš neievēroja to.
Marčs izstiepa jau rokas un gribēja pašreiz teikt: «Ahā! Redz, ka ciet!» — kad Jancis piepeši pameta kāju un aizlaidās slaidā līkumā sāņus.
Tas nāca Marčam tik negaidīti, ka viņš paspēja tikai «Ā!» izteikt.
Tad viņš, Janci tverot, pazaudēja līdzsvaru, pakrita un nobrauca tālāko gabalu sēdus.
Tagad tik sākās īstais tracis: Marčs smējās vienā gabalā, uzkliedza pa reizei un dzinās Jancim visā spēkā pakaļ.
Bet ikreiz, tiklīdz Marčs izstiepa rokas, Jancis meta līkumu, un ķērājs gluži pret paša gribu aizšļūca garām.