Tad arī Jancis smējās un Marčs tāpat.
Kas tas bija par prieku, kas par jautrību!
Bet saule kāpa aizvien augstāk un augstāk, un likās, it kā arī viņa smaidītu sevišķi silti par abu puisēnu jautrību.
14
Krietnu brīdi izvizinājies, Jancis apsēdās krastā.
Slidu aukla bija atraisījusies, un viņš gribēja to sasiet.
Marčs iekaisis, prieka pilnām acīm nostājās tam iepretī.
— Klau, Janc!
— Nu?
— Tas jau iet brīnum viegli!
— O jā! Kad māk!
— Nez vai es ar tā varētu? — un Marčs nosēdās draugam blakus.
— Vai esi jau kādreiz skrējis? — Jancis prasīja.
— Ne-ē! Vēl ne!
— Nu tad neies vis tik viegli!
— Tā? Bet kā būtu, ja es tā mazu drusciņ pamēģinātu? Varbūt iet?
— Nu, neies vis, — Jancis nosacīja, mazliet pasmīnēdams.
— Bet kad es tā mazu, mazu drusciņ vien palūkotu?
— Nu, kad jau tev tā gribas, — pamēģināt jau var, — Jancis teica un sāka raisīt auklas.
Marčs aiz prieka gandrīz vai uzgavilēja. Tik lielas laimes viņš tiešām nebija šodien gaidījis.
Un kāds Jancis labs! Lai gan tāds neticīgs un šaubīgs par viņa, Marča, spējām.
Bet pag vien — gan viņš tūliņ pat dabūs pabrīnīties, kad Marčs …
Na! Un kas tad tur par mācēšanu: pasper kāju un aizskrien kā vēja spārniem.
Drebulīgi trīcošiem pirkstiem Marčs sēja slidas zem kājām. Auklas viņš sarāva tik cieši, ka kājas sāka tirpt, bet tad jau stingrāk varot iet un stāvēt — Jancis bija teicis.
Un nu Marčs tina un sēja auklas visā nopietnībā, kamēr krūtis vai plīsa: tik daudz tur bija uztraukta prieka un laimības.
Tad viņš piecēlās.
Bija pavisam ērmīgi stāvēt uz šiem šaurajiem dzelzs gabaliem.
Marčam likās, ka tagad viņš daudz, daudz lielāks nekā pir- māk, un viņš iesmējās klusām.
Tad Marčs piegāja ledum un spērās virsū.
Bet. . .
Jā, tas notika tik ātri un pēkšņi, ka Marčs pats nemaz lāgā nesamanīja, kā īsti.
Kad Marčs pēc tam aplaida prātīgi acis apkārt, viņš redzēja, ka atrodas garšļaukus uz ledus.
Labajā kājā bija tādas kā izmežģījuma sāpes, kamēr kreisās rokas elkonis rādījās pavisam notirpis.
Turpat līdzās ledū bija ieradies krietns caurums.
Vai to gan viņš, Marčs, būtu iesitis?
Jancis stāvēja malā un smējās noņēmies.
Viņš gan laikam nezināja, ka Marčam tagad nemaz negribējās smieties.
«Bet nu jāceļas taču augšā,» Marčam iešāvās prātā, un viņš sāka pūlēties.
Tikai sekmes bija ļoti mazas jeb gandrīz nekādas: Marčam gāja tāpat kā šorīt zosīm: tiklīdz gribēja sasperties — kājas aizslīdēja, un Marčs sēdēja atkal brīnīdamies vecajā vietā.
Un tad viņš manīja, ka tam ļoti patiktos būt atkal uz cietās, neslidenās zemes, kaut jel tur, kur Jancis stāvēja.
Posts bija tikai, ka nevarēja tik ātri izdomāt, kā lai turp tiktu, kaut gan attālums bija visai neliels.
Bet tad Jancis nāca palīgā. Viņš saņēma draugu aiz padusēm un uzslēja stāvus.
Ledus ieliecās stipri, un pa izsisto caurumu nāca ūdens burbuļodams augšā un plūda ap puisēnu kājām.
— Tagad saturies: es tevi stumšu, — Jancis teica un, Mārču mugurā aiz svārkiem turēdams, gāja uz priekšu.
Marčs sakoda zobus — nez vai nu aiz sadauzīto locekļu sāpēm, vai arī aiz ievainotās pašpaļāvības — un nesacīja nekā.
Tikai, kad Jancis viņu palaida vaļā un viņš tagad viens pats stingri un stalti brauca dīķa stūrim pāri — tik viegli un cēli, viņam kļuva omulīgāk ap sirdi un pirmējā jautrība taisījās atgriezties atpakaļ.
Viņš sāka jau pats brīnīties, kā pirmīt bija atradies garšļaukus.
Bet dīķa malā, kur slidas atdūrās sasalušajā krastā, Marčs paklupa atkal.
Tikai šoreiz viņš bija jau veiklāks un atradās vienā lēcienā malā.
— Vadzi! Sitā jau iet varen jauki! — Marčs teica jautri. — Nu — vēl!
Jancis stūma, un Marčs pārbrauca atkal laimīgi dīķa stūrim pāri.
— Bet nu saturies stingri! — Jancis teica. — Es stumšu tevi visam dīķim pāri!
Un, krastā dūšīgi atspēries, Jancis deva biedram spēju grūdienu mugurā.
Marčs saļodzījās, bet noturējās tomēr kājās. Viņš tagad laidās tik ātri, ka vējš aizsita gandrīz elpu un sirds pukstēja tik skaļi, ka pat sadzirdēt varēja.
Tad kā tas iznāca — kas lai zina? — bet pašā dīķa vidū abas kājas aizskrēja pašas no sevis Marčam tālāk, nekā vajadzēja, un viņš likās tādā sparā augšpēdus, ka ledus nočirkstēja un noskanēja visos dīķa stūros.
Jancis iesmējās skaļi, bet pēkšņi apklusa un nobālēja: Marčs bija pazudis zem ledus!
Pirmajā acumirklī Jancis gribēju mukt, bet tad metās steigšus uz nelaimīgā pusi.
Tikai pēc nedaudziem soļiem viņam bija jāgriežas atpakaļ: ledus liecās ielūzuma pusē tik stipri, ka ūdens nāca pa šķirbiņām augšā.
Jancis apstājās neziņā, un viņam uznāca briesmīgas bailes: viņš taču bija Mārču tur iegrūdis …
Ko nu?
Bet tad Marča roka izšāvās no ūdens un drīz pēc tam arī galva.
Jancim kļuva tūliņ vieglāk.
Tagad viņš tikai vēl iedomāja, ka dīķis jau nav nemaz tik dziļš.
Bet, tā kā Marčs bija augumā pamazs, ūdens sniedzās viņam tomēr līdz kaklam.
Nabaga puisēns pūlējās ūdenī cik spēdams, bet ledum virsū tikt neizdevās nekādi: tiklīdz viņš pacēlies uzgūlās virsū, ledus iegrima vai arī ielūza, un Marčs atradās atkal līdz kaklam dīķī, un ūdens bija tik nežēlīgi auksts.