Jancim likās, ka dzird Marča zobus klabam un redz, ka Marčs trīc no aukstuma un bailēm.
Bet ko nu darīt? Ko lai dara?
Un cik ilgi tad nu puika var izturēt tik aukstā ūdenī? Viņš jau tur nosals, ja arī nenoslīks! … Aizkusīs un nosals!
Redz, jau tagad viņš pūlas daudz lēnāk un skatās žēli Jancī — savā vienīgajā glābējā .. .
Bet ko lai dara? Ko lai dara?
Piepeši Jancis apsviežas un, cik ātri spēj, aizskrien prom. Marčam apbirst asaras — nu nav ko šaubīties: tagad jāmirst, jo vienīgais glābējs, ko viņš kā eņģeli gaidījis, arī tas atstāj viņu vienu.
Bet nē, nē! Tāds Jancis nevar būt! …
Un tiešām — redz, tur jau viņš nāk atkal ap stūri aizelsies, ar garu dēli pār pleciem.
Tad viņš pietek dīķa malai, nosviež dēli uz ledus un aizstumj to taisni gar Mārču ielūzumam šķērsām pāri.
Marčs sakampj dēli, bet rokas un visi locekļi tik stīvi, ka neparko netiek dēlim virsū.
Jancis nu atkal nāk palīgā.
2igli pietecējis, viņš saķer Marčam aiz rokas, un viens divr tas jau dēlim virsū.
Bet nu jauna nelaime: Marčs nemāk ar slidām noiet pa dēli.
Jau otrajā solī viņš izspērās ledum cauri, un, ja Jancis īstā laikā nebūtu notvēris, viņš gulētu atkal ūdenī.
Un slidas jau arī liec kājas šķībi un greizi, ka nemaz nevar taisni noturēties. Ko nu?
— Sēdies! — teica Jancis un, pie Marča kājām noliecies, mēģināja noraisīt slidas.
Bet Marčs mezglus tik cieši savilcis, un auklas arī tik stipri sabriedušas, ka Jancim vai nagi lūst, bet vaļā dabūt nevar.
— Vai tev salti? — Jancis jautā.
— Jā … Brie-ie-smīgi! — Marčs atbild un klabina zobiem.
Ūdens tek viņam čurkstēdams no drēbēm un mazos, sīkos
strautiņos steidzas uz ielūzuma pusi.
Beidzot, veltīgi izpūlējies, Jancis izvelk nazi un, kaut gan. jauno auklu stipri žēl, pārgriež tās pušu.
Nu Marčs var iet, un puisēni dodas malā.
Bet aiz putnu stallīša Marčs apstājas.
— Ko nu darīsim, Janc? — viņš prasa, vispār drebēdams..
— Nu tik istabā! Ko tad citu?
— Bet kad nu mūs kāds … Es domāju — vai tepat saulītē?
— Vai tev nu prāts! Tūliņ istabā. Skriešus!
Puisēni laidās teciņus tālāk.
Jancis — viegli un cēli, kā aizvien; Marčs — smagi un pavisam saliecies, it kā salauzts no smagās likteņa rokas.
Istabas durvīs tie satika mammu.
— Marč, dēls! Kas tad tev? — tā ieprasījās.
— Ledus ielūza … — prasītais atbildēja joprojām drebulīgā balsī.
— Nu tad jau tu esi dīķī iekritis?
— Jā …
— Nu, vai jūs neesat palaidņi! Skriet uz tāda ledus! — mamma rājas, bet tūliņ sāk meklēt sausās Janča drēbes un skubina Mārču pārģērbties.
— Bet, mam, nestāsti nu nevienam par to! … — Jancis lūdzas.
— Nu, nu! — mamma atteic un piemetina Marčam: — Ģērbies nu, ģērbies žiglāk un tad — pie krāsns sasildies labi!
Brītiņu vēlāk abi puisēni jau sēdēja omulīgi pie aizkurtās krāsns, skatījās sārtajās oglēs un smējās par Marča kreklu, kas, žaujamā auklā uzkārts, kūpēja no siltuma.
Arī Marčs smējās.
Bet saule kāpa augstāk un augstāk un smaidīja zīmīgi, lielajā •dīķa ielūzumā un tur atstātajā dēlī noskatīdamās.
ZIEMA
1
Bija jau pilnīga ziema: sniegs, lausks un brīnišķīgi jaukās rīta un vakara blāzmas.
Varēja būt vesela stunda pēc pusdienas, kad dārznieks ienāca istabā, kur Jancis ar Mārču pūlējās ap sabojāto peļu slazdu.
— Klau, Janc, — dārznieks teica, — tu nu gan labāk varēji notecēt pakrastē un sagriezt klūdziņas: man pašreiz vajadzēs kurvjiem.
— Vai tūliņ? — Jancis prasīja.
— Nu kā tad: cik nu tālu vairs vakars. Tikai saģērbies labi silti, ka nedabū kāsu [8] , — papus nosacīja, aizdedzināja pīpi un izgāja.
— Tu tak ar nāksi? — Jancis jautāja un uzvilka biezos svārkus.
— Nu zināms, — Marčs atbildēja un sāka meklēt savus cimdus un šalli.
Tikmēr Jancis bija jau aptinis lielo šalli ap ausīm un kaklu, pakampis slidas, un abi puisēni devās ārā.
No pieliekamā kambara Jancis izvilka ragaviņas un paņēma turpat kaktā tādu milzīgu koka āmuru, ko ielika ragaviņās. Šādu āmuru Marčs redzēja pirmo reizi un tāpēc nevarēja izprast, kam tāds vajadzīgs klūdziņu griešanā.
— Ko tad ar to? — viņš jautāja.
— Gan redzēsi. Varbūt ievajadzēsies, — Jancis atbildēja.
Tad puisēni gāja pa slitas vārtiņiem tālāk.
Pie lielās liepas abi sasēdās ragaviņās un nolaidās uzgavilēdami pakrastē.
Bet lejā ragaviņas vai nu uzskrēja cinim virsū, vai arī Jancis, kas sēdēja pakaļgalā, bija vainīgs, — viņas apgāzās, un abi braucēji ievēlās kupenā.
Marčam sniegs vien pajuka ap acīm. Briesmu brīdī viņš apkampa lielo āmuru un piespieda to it sirsnīgi pie krūtīm.
Un tā nu viņi visi trīs gulēja sniegā.
Bet sniegs bija mīksts un cēls kā dūnas, gaiss — mīlīgi vēss ■un veselīgs, un abi puisēni gandrīz reizē sāka stipri smieties.
— Tad tik bija gāšanās! — Jancis sacīja, sniegu nopurinādams.
— Jā, tad tik bija gāšanās! — Marčs atsaucās, cepurīti skurinādams. — Un āmurs ar! …
To iecēla atkal ragaviņās, un puisēni turpināja uzsākto ceļu, aizvien vēl jautri iesmiedamies, kā jau bērni.
Pie Liepavota viņi kāpa lejā; bet pēdējā kāpšļa posmā Marčs -gandrīz sacēla nepatīkamu traci.
Apkārt raudzīdamies, viņš bija uzminis vaļējai radzei, zaudējis līdzsvaru un nu mēģināja krist, un spēra tādā sparā ragaviņas Jancim virsū, ka tas tikko noturējās. Citādi gandrīz būtu nelaime notikusi, jo ceļš bija stāvs un gar malām, kā arī pašā apakšā no mīkstā sniega raudzījās asas klinšu šķautnes ārā.