Tagad strāviņās bija pārvērtušās cietās lāstekās un, viena pie otras piedurdamās, sasalušas skaidrā kristāla sienā, pār kuru vietvietām mazas, tīras strīpiņas likās kustamies.
Daugava, Vidzeme un visa apkārtne izskatījās pavisam dīvaina, kā caur neskaidru stiklu skatoties.
— Un paklausies tikai, kā skan! — Marčs sacīja un uzkliedza «ē!».
— Nudien — gluži kā silā! — Jancis teica un mēģināja arī. — Skāde, skāde, ka te vasaru nav tā: tad tik mums būtu laime!
Puisēni pārmaiņus uzkliedza atkal un priecājās, un smējās.
Bet beidzot viņiem tomēr sametās vēsi.
— Klau, Janc! Mēs jau te varētu uzkurt uguni, — Marčs beidzot ieteicās.
— Jā, zināms! — Jancis atsaucās, un abi steidzās ārā.
Sausu zaru pakrastē bija diezgan, un par mazu brītiņu jaunajā istabā sprēgāja jautra uguntiņa.
Puisēni sildījās pie tās, smējās un priecājās par labo iedomu. Tikai dūmi nebija pa prātam. Gan puisēni liecās zemu, bet dūmi laidās arī aizvien zemāk un zemāk, tā ka beidzot vairs nekā nevarēja saredzēt.
Turklāt dūmi bija nežēlīgi rūgti un sāka kost acīs un kaklā.
Gan Jancis, negribēdams par vājāko izrādīties, turējās, turējās, bet beidzot nevarēja vis izturēt.
— Klau, Marč! … Iesim … Nez kā šī istaba izskatās no āra? — viņš teica un metās laukā.
Zināms, arī Marčs devās tūliņ pakaļ.
Asaru pilnās acis tāpat cimdos izslaucījuši, viņi apstājās gabaliņu no ledus sienas un apgriezās.
— Ak tu dievs! Cik skaisti! — Jancis iesaucās un sasita plaukstas; bet Marčs nesacīja nekā — tikai skatījās vien.
Uguns dega nevienādi, brīžam tumšāk, brīžam gaišāk uzliesmodama.
Bet kā tad viss zibēja un laistījās, sevišķi, kad liesmiņa gaišāk pašāvās un nozuda! Tur bija tad visas debess un zemes krāsas un viss vizuļoja, kustējās, cēlās un mainījās acumirklī it kā noslēpumaina, neizdibināma burvīga spēka vadībā.
Vietvietām likās smalkas, tikko saredzamas zelta un sudraba stīdziņas karājoties; piepeši tās izgaisa, un viņu vietā sāka pār spodro ledu viens pēc otra laistīties vizulīgi dimanta graudiņi…
Bet, kad no uguns izlēca dzirkstele, — tā izskatījās liela un spoža kā vakara zvaigzne.
2ēl tikai, ka dzirkstelītes pārāk ātri nozuda un izgaisa, daudz ātrāk nekā vieglie dūmi, kas smalkos, apaļos mākonīšos cēlās pa lāsteku spraudziņām tīrajā ziemas gaisā.
— Nez, Janc! Šitādā pilī laikam dzīvo ķeizars? — Marčs beidzot teica.
— Varbūt, — Jancis īsi atbildēja un nogrima atkal skaistajā skatā, nemaz nemanīdams, ka Staburaga ēna stiepjas jau tāli pār Daugavu, gandrīz līdz Vidzemei.
Piepeši no pašas Staburaga augšas nobira gara sniega strīpa. Līdzi tai nolaidās arī kaut kas melns un slaids uz lielākā klints bluķa, atsitās tur padobjā belzienā, tā kā palēkāja un tad nogūlās.
Tūliņ augšā kaut kas iečabējās krūmu zaros.
— Ehē! Kūmiņ! — Jancis iekliedzās un, akmeni paķēris, meta augšā.
Bet, pirms akmens sasniedza Staburaga augšas malu, kuplā aste bija jau nozudusi.
Tagad puikas rāpās lielajai klintij virsū, kur tumšais priekšmets bija nokritis.
— Ak tu nabadziņš! — teica Jancis, kas bija uzkāpis pirmais. — Tas jau zaķītis! Un beigts, pavisam beigts!
— Tad ta muļķis! — Marčs sacīja, pienākdams klāt. — Kas tad šim lika lēkt zemē?
— Kas lika? Vai tad lapsu neredzēji?
— Redzēju gan.
— Nu, tāpēc!
— Ko — tāpēc?
— Nu lapsa taču viņu notrenca!
— L-apsa?
— Nu zināms! Lapsas tak medī zaķus.
— Nu nezin? — un Marčs, kam likās, ka lapsas ar zaķiem dzīvo lielākā saticībā, pasmaidīja neticīgi. — Varbūt viņa gribēja tikai pameņģēties, un šis .. .
— Nu, es gribētu gan redzēt, kā tev patiktu, ja vilks sāktu ar tevi meņģēties. Nezin vai tad tu pats neielēktu Daugavā?
— Vai es? Nu tad nebēdā, ka viņu nenošautu!
Marčs tomēr paskatījās it kā drošības dēļ augšup, un viņa skats nebija nemaz tik dūšīgs kā vārdi.
— Nezin — ar ko? — Jancis sacīja. — Un zaķis?
Jautājums nāca Marčam negaidīts: viņš paskatījās Jancī, tad
zaķī, padomāja un sacīja:
— Bet ko tad mēs ar viņu darīsim?… Nez vai viņu maz var ēst?
— Par ko?
— Nu — skaf: galva pušu, un tad viņš tak … nosities.
— Nu, gan jau redzēs, paprasīsim mammai. Varbūt. Bet brauksim nu: lūk, —jau tumst!
Kamēr puisēni krāva iegūtās lietas ragaviņās, Jancis ievaicājās:
— Bet ko tu, Marč, darītu, ja tu būtu zaķis?
— Vai es?… Tad tik es skrietu — visai zemei apkārt kā vējš; tik ātri, ka jūs mani neviens nevarētu panākt, it neviens! Un tu?
— Es notrenktu pašu lapsu lejā! — Jancis atbildēja un iesēdināja Mārču ragaviņās.
Pēc kāda stundas ceturkšņa puisēni bija jau pie Liepavota un kāpa pa celiņu augšā, kamēr sārtā vakarblāzma rotājās baltajā sniegā, dzidrajos avota viļņos un abu ceļinieku sasarkušajos vaigos.
2
Krāsns bija izkurējusies.
Dārzniece rauša pašreiz ogles ārā, lai karstajā klonā iebērtu nelielu groziņu kartupeļu ikdienišķām vakariņām.
Tad viņa paņēma pannu un sāka tajā turpat krāsns priekšā oglēs cept noķerto vēdzeli.
Dārznieks sēdēja netālu no krāsns uz maza soliņa. Svārkus viņš bija novilcis, jo kavējot darbā, un sēdēja tikai kamzoļos, kas Jancim ļoti patika. Tādus viņš jau sen bija nodomājis iegādāties, kad būs liels, jo kamzoļi bija mīksti un silti, un skaisti sarkani.
Dārznieks bāza garkūli zaķa ādā, lai labāk izkalstu, kamēr Jancis stāvēja turpat līdzās un skatījās.