Acumirklī Marča sejā izzuda pēdējā dusmu atlieka. Viņš manāmi nosarka — laikam puisēnam tika kauns par savu nemīlīgo izturēšanos.
Paskatījies it kā nolūgdamies Jancī, viņš teica nedroši:
— Aiziesim citreiz … Nu jau vakars… Māte bārsies …
— Nu labi! Iesim arī citu reizi, — atteica Jancis tādā balsī, no kuras Marčs tūliņ manīja, ka runātājs tam jau piedevis.
Marčs lēni apgriezās un devās pa celiņu kalnup uz virtuvi, mātes istabu un gultu.
Tā iepazinās abi vēlāk nešķiramie draugi Marčs ar Janci Vīgantē.
5
Jancis stāvēja brītiņu, it kā domās nogrimis, savā pirmajā vietā. Tad viņš pameta acis uz saules pusi un, kad redzēja, ka tā jau bija aiz kokiem, devās lēniem soļiem nevis mājās, bet pa slīpajām trepēm lustūzī.
Liepavota lustūzis bija celts uz labi paaugsta akmens pamata. Tāpēc no viņa vislabākais skats pār Daugavu.
Pāri koku zariem un galotnēm var redzēt augšpusē Stučku grūbas* baltos viļņus, lejaspusē — Staburagu un vēl krietnu gabaliņu no skaisti kokiem noaugušā krasta Daugavas līkumā.
Jancis piespiedās pie kāda no lustūža stabiem un raudzījās domīgi Daugavai augšup.
Tur tālu krācē nebija tagad balto viļņu, jo pašlaik bija pavasaris un Daugava pilna ūdens. Lēni lēni un klusi viņš, liekas, slīd pār krāces sēkļiem un oļiem, bet, jo tuvāk tiek lustūzim, jo tek ātrāk.
Un ērmoti: augšup skatoties, rādās, it kā garie, slaidie viļņi nāktu šurp taisni Liepavotam apakšā un tecētu arī lustūzim pa apakšu cauri. Jancis gandrīz jūt, ka lustūzis šūpojas drīz uz vienu, drīz uz otru pusi. Viņš piespiežas vēl ciešāk pie stiprā staba, un piepeši viņam iešaujas prātā: «Bet, ja nu krasts bruktu, — ko tad?. . .»
Jancis pamet acis ātri sāņus, un bailes tūliņ zūd: tur jau viņi aizlīgo, staltie viļņi, garām un nemaz nedomā aiztikt mazo puisēnu, kas par viņiem tik ļoti priecājas. Tikai ledus gabalus viļņi svaida bezbēdīgi; bet tie jau auksti, bez dzīvības, kā jau ledus.
Bet kas tad tas? Ledus gabalu rodas vairāk un vairāk!
Jancis atkal skatās augšup un — gluži pareizi! — tur jau nāk pilna Daugava ledu. Tie augšzemes ledi, kas vēl nav izgājuši.
Jancim acis sāka spīdēt. Viņš jau pārliecies lustūža malai un, gandrīz elpu aizturēdams, skatās, un gaida, kad ledus daudzums sasniegs Liepavotu.
Un te nu viņš arī beidzot klāt, šis baltais, nemierīgais ceļotāju pulks. Kas par cīņu, spēkošanos un grūstīšanos nedzīvo ledus gabalu starpā! Liekas, it kā arī viņu starpā būtu ieviesies nežēlīgais maizes naids.
Tur Daugavas vidū viņi iet paklusu čaukstēdami, viens gar otru berzēdamies. Mazā telpa neļauj strauji uzbrukt. Tomēr paskaties tikai, cik naigi mazākie lien lielajiem virsū! Uz daža gabala sakrājusies pat vesela kaudze, un šis tad nu arī iet, ceļā mazākos gabalus kā skaidiņas ūdenī grūzdams vai arī kā spaļus uz visām pusēm triekdams, kamēr satiek cienīgu pretinieku, kas tad vai nu ar žēlīgu roku atsvabina nabagu no uzbāzīgās nastas, vai arī pagrūž pašu zem ūdens, norauš mazos knišļus nost un uzsēžas pats virsū.
Bet īsti te krastmalā — te tikai īstā cīņa un dzīvība!
Paskat, paskat, kāds liels, plats vecis dodas, asāko stūri priekšā pastiepis, taisni mazā Staburaga gludajai pamata klintij virsū!
Kraukš! Redz nu! Stūris pagalam — ko gribēji, dabūji! Kas lika ar Staburagu uzsākt cīņu?
Bet vecis vēl nedomā atkāpties.
Kad stūris pagalam, viņš atspiežas ar visu plato krūti pret klinti. Vecis kust, bet klints ne.
Cīņa aprimst mazu brītiņu — laikam pretinieki vēro viens otra spēkus.
Bet kas tad tas? Vecim gan jau kāja paslīdējusi! Pret straumi grieztais gals sāk tam pamazām grimt.
Mazie ledus gabaliņi lien tam kņadēdami cits aiz cita virsū. Grūstās, stumdās, it kā palīdzēt gribēdami, bet nemākuļi apgrūtina tikai veci darbā, gremdē dziļāk un dziļāk. Vecis jau pavisam greizi sagriezies ūdenī. Te piesteidzas kāds lielāks ledus gabals un iegrūž veci durteniski atvarā …
— Urā! Lielais dibenā! — gavilē Jancis, cepurīti vicinādams.
Bet Staburaga klints stāv lepni, kā jau uzvarētāja, un mierīgi noskatās pretinieka nāvē.
6
Jancis pamet acis uz lielās liepas pusi kalnā, kur stāv lielgabali, un tad tālāk pār slaidajām papelēm*, kas aug taisni kā divas milzīgas sveces pie slitas iepretī dārznieka dzīvoklim.
Jancim liekas, ka pēdējie saules stari būtu aizmetušies šo triju koku galotnēs un nu netiek vaļā.
Bet nezin vai tie tikai saules stari? Tie taču balti un skaidri, bet šitie sārti kā kvēlošas ogles.
Tas laikam būs vakara sārtums, kas atlaidies no tālās debess malas apsegt nakts dusā kuplo pakrasti, krastu un Daugavu, bet nu, aizķēries triju milžu galotnēs, netiek vairs lejāk.
Tomēr tā varbūt arī labāk, kad tīrā debess sega neaizsniedz zemi: zeme vēl mitra un irdena, kā jau pavasarī. Varbūt tāpēc pakrastē viss tik kluss, tik silti kluss, jo tur gaisos krāšņais saules plīvurs aizsargā leju pret aukstajiem pasaules vējiem.
Jancis skatās un klausās, klausās, gandrīz vai dvašu aizturēdams. Viņam tiek tā ērmīgi, tā kā bailīgi ap dūšu, lai gan vēl pavisam gaišs.
Un Jancis stāv, joprojām pie staba piespiedies, un nedrīkst kustēties.
Mazā dvēsele jūt, ka šādos vakaros arī zālīšu saknītes un puķu dīglīši uzmanīgi klausās apakš zemesmātes segas, vai nedzirdēs aiz kalna briesmīgo ziemeli sasvelpjamies ar saviem palīgiem.
Un Jancis taču nedrīkst traucēt mazos vaņģiniekus šajā svarīgā darbā: viņš arī klausās uzmanīgi, it kā palīdzēt gribēdams, klausās un skatās, un redz, ka drošākie asniņi jau bāž zaļo galviņu ārā, lai pārliecinātos, vai tad tiešām ziemelis nenāk šos ar baltajām sniega pikām triekt atpakaļ zemē.