— Tā! Nu āda zemē — un beigts! — Jancis sacīja.
— Jā … Nu tikai jālūdz mamma, lai iztaisa krietnu cepeti, — dārznieks noteica, izņēma kaļķīti no mutes un nokāsējās.
— Kas mammai daļas gar jūsu zaķi! — dārzniece atteica, vienaldzīga likdamās. — Sameklējuši nezin kur lopiņu, kas varbūt jau nedēļām gulējis, — nu lai taisu cepeti! Tad ta padoms! Reizi jau gan ir paši varējāt pamēģināt.
Kamēr mamma runāja, Jancis skatījās platām acīm, viņš griezās atkal pie papus:
— Nez, pap: vai cilvēkiem ar tā ādu var novilkt?
— Cilvēkiem?… Varbūt. . . Bet kas tad nu . . .
— Vai tu, pap, māki to?
— Nē .. . Kas nu …
— Bet kučieris māki
— Kučieris?! — Un papus ar mammu abi paskatījās dēlā.
— Jā! Viņdien, kad iegāju stallī — man tur… vajadzēja tādu drusciņ astru makšķerēm, — viņš teicās man ādu pār acīm novilkt, ja vēlreiz ienākšot.
— Nu, ko tad tu ej, kur tevis nevajag! Var jau būt, ka kučieris arī kādreiz izdara, ko solījies.
— Bet nez vai tad stipri sāp?
— O jā! Iedomā vien, kā sāp, kad iegriež pirkstā.
— Bet tad jau var nomirt.
— Var ar. Godīgiem cilvēkiem jau nu gan tā nedara, tikai tādiem . ..
— Bet zaķiem tomēr mauc! — Jancis iekrita runā, kad manīja, kurp tā griežas. — Un es nemaz nesaprotu, kā nu kungi var šaut nabaga zaķīšus. Vai tad tie kam ļauna dara?
— Kungiem gribas cepeša, — papus atbildēja. — Un tad zaķis nav nebūt tik godīgs, kā izliekas: ej vien paskaties skolas dārzā, gan redzēsi, cik daudz ābelīšu nav apgrauzuši! Ko tad, ja vēl viņus nešautu? Tad jau noēstu visus kāpostus līdz ar ābelēm!
— Bet viņus tak var aiztrenkt.
— Jā, ej nu stāvi šādā salnā visu nakti! Un vai tad šo viens vien? Vienu aiztrenc — otrs klāt!
— Bet senāk, pap, tu esot tak gājis?
— Jā — senāk! Kur nu tie laiki!
Un papus iesāka atkal stāstīt par jaunības un spēka laikiem, ko Jancis jau daudzkārt bija dzirdējis, bet arvien ar labpatiku klausījās, jo iesirmais papus tad bijis laikam pavisam citādāks, kad rīta agrumā, kamēr kungi gulēja, ar mednieka šauteni plecos klejojis pa mežiem, rubeņus medīdams, vai arī ziemas naktī, kaut kur aizslēpies, ar uzvilktu gaili gaidījis tramīgos grauzējus.
Jancim tā vien likās, ka papus tos laikus bijis daudz jautrāks un mīlīgāks, kamēr tagad viņš kluss, it kā rūpju nomākts.
Bet, kad viņš stāstīja, Jancim likās, it kā tēvs kļūtu atkal jaunāks un dedzīgāks.
Brīžam tad Jancim uznāca nepārvarama vēlēšanās arī tā darīt.
Un arī šovakar viņš bija gandrīz jau ar mieru šaut ir zaķus, lai gan līdz šim bija viņus aizvien aizstāvējis.
Ienāca Marčs, un domas noklīda citā virzienā.
Tikmēr kartupeļi bija izcepuši un līdz ar zivju cepeti atradās galdā.
— Tu gan, Marč, būsi vakariņas jau ieturējis? — dārzniece sacīja. — Jūs jau tur kalnā laikam tās agrāk ēdot? Bet nekas — sēdies vien klāt: tev jau arī sava daļa medījumā. Kas tad jums šodien bija vakariņās?
— Kas nu bija? — Marčs atbildēja. — Tā pati putra!
— Vai baltā?
— Kas nu! Tagad jau ziema. Melnā.
— Vai garšoja labi?
— Nu, ēst jau var. Tikai māte teica, ka — ka putrai esot sveču tauku garša.
— Nu jā! Cienīgā jau māk aiztaupīt saimei pērnajos taukus.
— Jā, un labākos — māte pati redzējusi — sūtot meitai pilsētā. Kad to tikai lielskungs zinātu!
— Kas nu lielkungam stāstīs? Kad jau pats par savu mantu …
— Bet, mam! Kas tad tur ko nestāstīt? — Jancis piepeši iesaucās. — Aizej un pasaki!
— Jā, jā — tu domā gan, ka tā jau var? Aizej vien — pasaki!
— Un tu domā, ka ne? Kad tik es būtu liels . . .
— Kad būsi liels, gan jau tā vairs nedomāsi, — mamma nobeidza.
Iestājās brītiņu klusums. Tad atkal Jancis uzsāka:
— Marčs arī šodien tikko nenosita vēdzeli. Nebūtu tikai savu dampi mājā aizmirsis, — viņš teica.
— Kādu dampi? — Marčs jautāja brīnīdamies.
— Nu, ko dzīties pakaļ!
— Vai nu viņš mums to dotu! — dārzniece sacīja, — Gan jau aiznestu cienīgmātei.
— Cienīgmātei nu gan ne, — Marčs atsaucās savādā balsī.
— Kāpēc tad ne? Vai tev cienīgmāte nepatīk? — dārzniece pētīja tālāk.
— Ne-ē!
— Par ko tad ne? Tad jau gan laikam viņa ieper tevi pa druskai?
— Nē — pērt ne-ē! Bet viņa . . . viņa kniebj, kad eju kukņā pie mātes, un dzen ārā. Viņdien pat.. .
— Nu, kas tad bija viņdien? — dārzniece uzprasīja, kad Marčs apklusa.
— Stāvu pie galda — tur sakrauti šķīvji. Te, kur bijis, kur ne, — uzlec kaķis un saplēš šķīvi. Tūliņ cienīgmāte man virsū, un … es domāju, ka auss būs pušu!
— Un par to viņa tev nepatīk?
— Ne-ē! Tur vēl kas …
— Nu, kas tad?
— Viņa baras ar māti, — Marčs teica sākumā nedroši. — Reizēm viņa kliedz tik dikti, ka visa māja skan. Un tad man tik bail, tik bail, ka tikai nēsāsit… Un māte pēc tam tik dusmīga uz mani — sūta tūliņ gulēt. Bet man jau tad miegs nemaz nenāk! Un, kad visi apgūlušies, māte ņemas raudāt un raud tik gauži vai līdz pusnaktij… Viņa domā, ka nedzirdu, bet es dzirdu visu … Un tad man viņas tik ļoti žēl, ka . .. Bet es jau nedrīkstu kustēties — gandrīz sakaitinu, — raudu tāpat klusām … Reiz māte teica, te jau esot skaidri elles dzīve un cienīgā pats sātans! Būšot vai gals jāmeklē. Toreiz gan neizturēju — man tika atkal tik briesmīgi bail …
— Nu ko tad toreiz?… — dārzniece prasīja mīksti.
— Es … es teicu, lai nedara tā! … Ko tad es viens …
— Un māte?
— Viņa — nekā! Viņa teic tikai, lai guļot vien mierīgi, gan būšot atkal labi. Bet nav vis!
Visi piepeši apklusa. Dārzniece nopūtās smagi, paskatījās vīrā un sāka novākt galdu, bet Jancis noveda Mārču pie savas gultiņas un sacīja klusām: