— Vai zini, Marč, ko darīsim, kad būsim lieli?
— Nu?
— Es domāju — tad cienīgmātei vajadzētu … — Bet beigas iznāca Jancim tik steidzīgi ātri dvestas un tāpēc laikam arī tik neskaidri teiktas, ka Marčs nezināja, vai piekrist vai ne. Un puika palika, kā dziļās domās nogrimis, klusībā stāvam.
Vakariņu atliekas bija noņemtas un galds nokopts. Papus izņēma no atvilktnes tikko iesietu burtnīcu un pasauca Janci.
Tātad nu tiešām bija pienācis svarīgais brīdis, kad puikam vajadzēja sākt rakstīt uz papīra.
īstenībā Jancim no tā nebija nemaz bail, jo viņš jau tik daudz bija rakstījis uz tāpeles; tikai sirds pukstēja mazliet nemierīgāk.
Bet tas jau aizvien tā, jaunu darbu sākot.
Pirmās līnijas papus savilka pats, atstādams tālākās Janča zināšanai; paņēma veco, sen lietoto spalvu — viņa čirkstēja tik nežēlīgi, kad slīdēja pār papīru, — un uzrakstīja A un B.
Tad papus aizdedzināja pie lampas skalu un aizgāja ar to krāsns priekšā, kur, klūdziņas sakārtojis, sāka pīt iegareni apaļu groziņu.
Turpat pie siltās krāsns uz soliņa atsēdās arī mamma. Ratenis sāka dūkt savu vienmuļīgo, nebeidzamo dziesmu.
Tās sākumu Jancis vēl dzirdēja, bet tad nogrima savā darbā.
Marčs papriekš aizgāja pie papus un, pret krāsni atspiedies, skatījās vērīgi, kā tas kārtoja līkstiņas un lociņus un sāka pīt.
Sākumā groziņam bija ribas vien, bet tad radās aizvien glītāks izskats.
īpaši labi iznāca, ka svaigi zaļās klūdziņas mainījās ar iesarkanajām.
Tad Marčs gāja atkal pie galda, kur draugs rakstīja.
Jancim visu laiku nebija nemaz lāgā gājis.
Viņš bija nosarcis pārpārim un, kad Marčs tuvojās, uzmeta tam pavisam nedraudzīgu skatu, it kā gribētu teikt: «Ko nu tu nāc šurp!»
Lieta bija tā: Jancim pašā sākumā bija aizmirsies, ka viņš tagad raksta uz papīra.
Pirmais burts nebija izdevies pa prātam, un, kā jau ieradis, Jancis bija tūliņ spēris pirkstu virsū, lai to nodzēstu un izlabotu, — uz tāpeles tas taču bija tik viegli! — un nu pēkšņi labojamā burtā vietā ieradās melns, apaļš plankums.
Un ne tas vien, bet plankumam klāt arī gara, pusgaiša strīpa kā astes zvaigznei.
Par to Jancis bija sapīcis un, pirmo kļūdu labot gribēdams, rakstījis otru burtu, bet tas bija izdevies vēl sliktāks. Trešais — tāpat, un tā visa rinda.
— Vai, pap! Kad tu tik zinātu, kādu kleksi Jancis uztaisījis! — Marčs iesaucās.
— Ko nu kliedz! — Jancis apspiestā balsī teica. — Vai neturēsi labāk muti!
— Tad jau būs jāieliek kaktā, — papus sacīja un izkratīja pīpīti.
Tad katrs atkal turpināja savu darbu.
Marčs bija nosēdies Jancim pretim un, zodu uz krustiski saliktām rokām uzspiedis, skatījās tieši galdam pāri, kā draugs pūta, mērcēja spalvu un rakstīja — pūta un rakstīja.
— Janci!
— Nu? — Un sauktais paskatījās Marča jocīgi smejošās acīs.
— Tu jau, Janc, vēl nemaz nemāki lāgā rakstīt! Redz, šitas pats — tīri šķībs un …
Marčs aprāvās piepeši: rādīdams viņš bija piedūris pirkstu pēdējam burtam, un, kad atņēma roku, nelaime bija jau notikusi: nenožuvušam burtam sānos bija pieradusies pēkšņi melna, līka strīpa kā robotais āža rags.
Marčam nozuda piepeši jautrie smaidi, bet Jancis pagriezās jau uz papus pusi.
Tomēr viņš vairāk nesacīja kā tikai:
— Redz še nu! Tu domā, ka tā jau var?
— Bet kā tad paps var?
— Jā — paps! Nu nāc vien — pamēģini!
— Un tu domā, ka es nemācētu?
— Nu nāc vien — nāc!
Marčs padomāja brītiņu. Tad, spalvu ātri paķēris, iemērcēja apdomīgi tintnīcā un sāka rakstīt.
No augšas lejup gāja — nekas. Bet tad strīpu vajadzēja vilkt augšup. Spalva gāja sprakšķēdama vien, mazus, tikko saredzamus pilieniņus uz visām pusēm mezdama. Tad piepeši viņa pazuda zem papīra, bet Marčs pusdarbā uzlēca kājās: lapā bija plats robs un roba lejas malā — liels, melns mēness.
— Ko nu?
Par laimi, Marčam iešāvās prātīgas domas: viņš nolieca muti pie pašas burtnīcas, un, kad piecēlās, melnais mēness bija nozudis, bet viņa vietā plata, liela strīpa stiepās kā zaļgani zila jūras straume visiem uzrakstītiem burtiem pāri līdz pat augšas malai.
To, protams, pēc Marča pavēles bija izdarījusi viņa steidzīgi neapdomīgā mēle.
— Vai, vai, Marč! — Jancis klusām un bailīgi sacīja. — Ko tik nu papus teiks?
Bet Marčs neteica ne vārda: viņam tā vien likās, ka pašreiz melni krāsotais skapis gāzīsies virsū vai arī nāks kaut kas vēt jaunāks.
Par brīnumu, viss palika, kā bijis: skals sprēgāja, ratenis rūca tāpat vienmuļīgi tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.
Un tomēr …
Marčs sāka virzīties durvīm tuvāk.
— Kur tad nu tā tik drīz, Marč? — dārzniece ieprasījās.
— Es — tāpat vien … — Marčs atteica, nosarka un — bija pa durvīm ārā.
Tad viņš laidās skriet, it kā tam kāds dzītos pakaļ, aizvien kaut ko sevī dudinādams.
Tikai pie lielās liepas viņš apstājās un izsūdzēja tai skaidros vārdos savas bēdas:
— Ak dievs, ak dievs! Tad tak labāk zosis ganīt un grozus pīt nekā . .. Bet viņš tak nesacīs papam?. . .
Un Marčs laidās atkal skriešus tālāk līdz pat mātes istabai, kur tūliņ likās gultā.
Kad dārznieka istabā pulkstenis nosita desmit, papus teica, lai mamma uztaisot gultu.
To Jancis jau sen bija gaidījis.
Lapaspuse bija gan pierakstīta, uzdotais darbs padarīts; bet Jancim bija tomēr liels nemiers un tādas kā bailes, ka tikai papus nenāk skatīties.
Rīt — nu, no rīta jau aizvien lietas izskatās labākas.
Tāpēc Jancis ātri nolika spalvu, aizbāza tintnīcu un izgāja ārā.