Piepeši klusumā vidū sper lausks. Abi satrūkstas un paskatās platām acīm viens otrā.
Tad atkal katrs paliek mierīgi savā vietā, it kā nekas nebūtu noticis.
Bet drīz vien Marčs jūt, ka aukstums nāk no pavisam necerētas puses — no muguras, caur mātes silto kažociņu. Arī ceļgali sāk tā kā trīcēt. Nu Marčs nevar vairs nociesties.
Viņš pieceļas un manās klusām uz pirkstu galiem Jancim tuvāk.
Tikai sasodītie grīdas dēļi grab un knaukš, un Jancis skatās tādām platām acīm viņā, kamēr Marčs ir dvašu aiztur.
— Nu, kur tad nu atkal? — Jancis čukst sirdīgi.
— Es tik tāpat. Man briesmīgi salti! …
— Salti, salti! Kad tik nu nenosalst, memmas dēliņš! — Jancis čukst. — It kā man nebūtu! Nu, kādēļ tad nāci? Vai tad nezināji, ka tagad salst?
Marčs domā un skatās pa logu.
— Nu nezin vai zaķis maz būs? — viņš klusām nosaka.
— Gan jau man būs! — Jancis atbild apzinīgi. — Es māku gaidīt un nedancoju tā. Bet, kad jau tev nepatīk, — nu ej! Ej mājās! Kas tevi tur?
Gluži pareizi — kas nu tur? Un, ka šovakar auksts laiks, — Marčs arī mana ļoti labi, bet…
Marčs apsēžas atkal vecajā vietā. Ceļgali salst nu jau pavisam nopietni, otrā kāja arī un mugura tāpat. Bet Marčs sakož zobus un sēž. It kā viņš nebūtu vīrietis! It kā viņš nevarētu izturēt! Mājās, zināms, tagad gan labāk . ..
Tomēr redzēs — kas iznāks? Gan jau beigās Marčam būs taisnība. Ko tad šie citādi gaidītu? Blēņas! … Viss taču ārā gluži tāpat kā atnākot. Marčs tikko redzēja: soļus divdesmit no loga sauja āboliņa, drusku tālāk birzes malā — pa stiebriņam …
Jā, gaidi vien, ka zaķis būs tik muļķis un liksies ieēdināties! Ej nu sazini, kas tur sniegu visapkārt nobradājis, — vai tās maz zaķu pēdas?
Jā, kad būtu …
Te Marčs vēroja, ka Jancis izvilka ātri roku no kabatas un sagrāba šauteni ciešāk.
Kas tur varēja būt? Vai tikai nebija viņš — viņš, sengaidītais zaķis?
Tad nu, zināms . . .
Un Marčs bija gluži pareizi novērojis.
Tikko slaidiem lēcieniem — viens — divi! — izlēca no apsēm liels zaķis, apstājās malā un uzmeta kupri: laikam bija atradis kādu āboliņa stiebriņu un ēda. Tad viņš lēca tuvāk.
Netālu no āboliņa saujas viņš atsēdās, saslēja ausis un skatījās visapkārt — gribēja laikam ieraudzīt Janci. Bet kas nu to — puika stāvēja kā stabs.
Zaķis uzmeta kupri un sāka ēst āboliņu, bet Jancis cēla lēnām un klusām šauteni augšup.
Te pēkšņi zaķis uztrūkās, metās atpakaļ un pazuda apsēs.
Jancis pagrieza ātri galvu un gandrīz iekliedzās no tādām kā bailēm un pārsteiguma; viņam gluži klāt atradās Marča sasarkušais deguns un ziņkārīgi ieplestās acis.
Kā Marčs tik klusām bija pienācis — Jancis acumirklī nevarēja saprast. Un nebija arī laika.
— Ak tu Marč! — viņš teica pusstipri. — Nu recte, nu, kāds tu esi: ne šā, ne tā — ņem un aiztrenc zaķi!
— Vai es? — Marčs brīnās.
— Nu tad laikam gan es?
Marčam nu top neomulīgi.
— Bet viņš jau varbūt vēl nāks atpakaļ? — Marčs mēģina aizbildināties un skatās nobijies Jancī, bet Jancis tagad pavisam nepielabināms.
— Nāks jau gan! — tas teic. — Ej palūdz! Tāds kā ķēms! Nevar ne minūtes nosēdēt! Bet, ja nu vēl kustēsies, — nošaušu tevi zaķa vietā!
Jancis nometas uz soliņa ceļos, lai labāk varētu saturēt smago šauteni.
Marčs pagalam bēdīgs un nolaidies apsēdās vecajā vietā.
Kādēļ gan īsti viņš bija gājis?
Un Marčs pats brīnījās tagad par sevi. Bet nu — nu gan vairs ne!
Ak dievs! Kaut jel viņš nāktu vēl atpakaļ! Citādi jau Marčs viens pats būs vainīgs!
Un Jancis, kad tik arī neizpilda . . . Kad tikai nenotiek kāda nelaime!
Un Marčs ieraujas vēl dziļāk mātes kažociņā un sāk trīsēt vai nu no aukstuma, vai arī no bailēm.
Tad viņš redz, ka Jancis sāk atkal celt šauteni — lēnām, lēnām, gandrīz nemanot; pieliek pie vaiga un tēmē.
Marčs aizspiež, aukstumu aizmirsdams, ar rokām abas ausis un aiztur elpu.
Tūliņ arī nostiepjas uguns un dūmi.
Marčs dzird tikai troksni dobji un spēcīgi atsitamies Vidzemes krastā. Tad viņš uzlec kājās.
Marčs grib runāt, bet pirmajā acumirklī neklausa ne balss, ne mēle.
Beidzot viņš tikai izdabū:
— Janc, Janc! Vai tu vēl dzīvs?
Šautene iespriedusies karājas šaurajā logā, bet Jancis guļ augšpēdus zemē.
«Ko fik nu?» Marčam iešaujas prātā, un, noliecies pār mirušu domāto, viņš atkārto jautājumu.
Bet Jancis sasperas un uzlec kājās.
— Vai nu miris? Zināms, ka dzīvs! — viņš saka ātri. — Mani jau tik plinte atspēra. Bet zaķis? Vai redzēji zaķi? Vai beigts?
Kur nu Marčs varēja redzēt, kad viņam ir pakustēties nebija brīv.
Redz nu — cik slikti!
Bet Jancis paķer šauteni, un abi drāžas ārā.
6
Dārznieka istabā ratiņš rūc joprojām savu nebeidzamo dziesmu.
Pulkstenis ap pusdesmitiem, un dārznieks jau pāris reižu nožāvājies; viņš domā, laiks būtu pie miera iet.
Piepeši ārā norīb šāviens, un abi vecīši satrūkstas: klusumā viņš izklausās daudz stiprāks nekā dienas troksnī — gluži kā pērkona spēriens. Un arī atbalss varenāka — papriekš Daugavas krastos, tad tepat muižas ēkās.
— Brīnums! — dārzniece saka, dziju uz cita zobiņa pārceldama un ratiņu no jauna iekustinādama. — Kas tur tā šaudās?
— Gan jau kāds vaktē zaķus, — dārznieks atbild un pievelk spēcīgāk kurvja klūdziņu. — Laiks jau tīri dieva dots.