Tad ratiņš atkal turpina viens pats savu vienmuļīgo dziesmu.
Taču pēc brītiņa dārzniece aptur ratiņu.
Zobiņš gan vēl nav pilns, bet dārzniece tomēr aptur un skatās vīrā, it kā nejauši kaut kas būtu ienācis prātā.
Arī dārznieks paskatās sievā.
— Nu, kad tik nav? — viņš saka, noliek kurvi un steidzas pie skapja.
— Vai tad tiešām bez jēgas? — dārzniece iesāk un pastumj rateni sāņus. Bet pats pārtrauc:
— Nu kā tad! Plintes nav! Kad tik nav ar veco pagali kādu nelaimi sev nodarījuši!
Un dārznieks pakampj jau cepuri, kad durvis atveras un tajās parādās Jancis; šautene mugurā — gals velkas gandrīz pa zemi, — rokā milzīgi garš zaķis.
Arī Marčs ienāk.
— Skat, pap! — Jancis saka skaļi. — Vai tas nav medījums? Un uz vietas — kā pacēlās kājās — beigts! Skaties: vai nav labi trāpīts?
— Nu — nekas: būs jau laikam vai pašā sirdī. Bet, dēls…
— Nu redz: vai nemāku jau šaut? — Jancis triec tālāk. — No sākuma gan gaidām, gaidām — nenāk un nenāk! Beidzot tikpat izlec! Bet pag, pag, — domāju, — tagad nu tik tev rādīšu! Bet
nekā!
— Bija laikam ieraudzījis mani, — Marčs pārtrauca.
— Nūjā — Marčs aizdzina! Bet.. .
— Bet kā tad tu, Janc … — dārznieks mēģināja lēnām uzsākt, bet netika pie vārda.
— Bet es jau domāju: nu, gan jau tu nāksi vēl atpakaļ! Un …
— Bet to jau es teicu, Janc!
— Nu jā! Marčs saka: redzēsi, ka nāks atpakaļ. Un riktīgi: par brītiņu klāt! Bet nu jau tāds tramīgs: palec, palec un stāv. Beidzot uzslienas kājās. Bet es tik nu — krauks! …
— Nu labi, labi — zaķi jau nu gan esi noķēris, — papus saka. — Bet kā tu, puis, drīksti ņemt plinti bez manas ziņas? Nevajag aiztikt lietas, ar kurām nemāk apieties.
Un papus virzās lēnām uz krāsns pusi, kur guļ šmaugās klūdziņas.
— Vai tu, pap, domā, ka nezinu, — ejot gals jātur augšā? — Jancis jautā, bet skatās tomēr nedroši katrā tēva kustībā.
— Bet tava plinte, pap, nav vis lāgā, — un Jancis pasteidzas viņu nostādīt kaktā.
— Viņa sit briesmīgi atpakaļ: es gandrīz pakritu. Negribu ar to vairs nemaz šaut.
— Nu laime, ka vēl acis neizsvilinaji! — mamma saka, kas arī tāda kā dusmīga staigā apkārt. — Ģīmi jau esi nokūpinājis gan.
Nu arī Marčs ieskatās, ka Jancim pavisam melna mufe, un sāk smieties pilnā kaklā.
Nezin vai nu jautrie smiekli, vai arī cits kas vainīgs, bet papus balsī jau daudz mazāk draudu, kad teic, it kā savu medību biedreni aizbildinādams:
— Viņai jau tas gailis tā lāgā nestāv.
— Nu, un tu jau arī stāsti savus mūžīgos mednieku stiķus
puikām! — mamma saka, gultu taisīdama, pie kam papus tikai norūc kaut ko bārdā par sieviešu bailību un neprašanu, aizdedzina pīpi un iziet ārā.
Jancis pieiet klusām pie Marča un arī kā sildīdamies piespiežas pie krāsns.
Bet tanī pašā acumirklī viņš iegrūž diezgan spēcīgi elkoni Marčam sānos un zīmīgi pasmaida.
Tad Marčs iet mājās.
Bet pie lielās liepas viņš apstājas, sabāž rokas kažokā un paskatās liepā no saknēm līdz pat virsotnei.
— Ak tad tu arī domā, ka es nemācētu zaķi nošaut? — viņš runā.
Bet, kad liepa neatbild, — Marčs iet tālāk.
7
Beidzot pienāca šķiršanās brīdis.
Papus īsā, vieglā kažokā, kuplo ziemas cepuri galvā stāvēja jau istabas vidū.
Resns, dūšīgs paegļa spieķis bija tam rokā. Tādu pašu, tikai tievāku un vieglāku, turēja arī Jancis.
Viņš stāvēja, pilnīgi iešanai saģērbies, tikai vēl bez cepures mātes priekšā, kas, roku viņa plecam uzlikusi, teica pēdējos atvadīšanās vārdus:
— Neesmu pati skolā gājusi, nezinu teikt, kā tev tur klāsies … Bet lai dievs pats svētī tavu sākumu, tad viss būs labi! … Esi uzmanīgs stundās; mācies uzcītīgi, ko skolotājs uzdod. Uzvedies labi, esi godīgs un nedari mums, vecākiem, kauna! … Maizīti noliec arvien norādītajā vietā — gan pats atradīsi. Netrako vaļas stundās, bet spēlējies godīgi ar citiem bērniem. Taupi apģērbu un visas savas lietas; pats zini, cik grūti mums to visu sagādāt… Un nu — ardievu, dēls! Staigā vesels!
Noskūpstījusi savu lolojumu, māte nogriezās uz loga pusi.
— Ardievu, mam! — Jancis arī noteica un uzlika cepuri galvā, bet papus paņēma kulīti, kurā atradās maizes kukulītis, bļodiņa ar sviestu un biezpienu, šķiņķa gabaliņš, neliels cukura grauds un tējas šķipsniņa — Janča uzturs veselai nedēļai.
Atvadījies no sievas, dārznieks līdz ar dēlu devās ceļā.
Tā Jancis spēra pirmo soli jaunā, nezināmā dzīvē.
Nez kāda viņa būs?
šis jautājums aizņēma visu Janča prātu.
Viņš gan nespēja to atšķetināt, pat varbūt ne izteikt skaidri, bet, ka viņš slēpās kaut kur kādā nezināmā galviņas kaktiņā un mocīja vienmēr nabaga puisēnu, varēja gluži skaidri noredzēt viņa nemiera pilnajā gaitā.
īpaši šodien Jancis bija manāmi uzbudināts, un mātes nopietnie un labi domātie vārdi nenonāca īstā vietā, bet palika it kā gaisā karājoties, par ko Jancim pašam bija lieli brīnumi.
Tomēr vajadzīgajā brīdī viņš apņēmās tos iedomāt.
Varbūt puisēns arī nespēja acumirklī aptvert mātes padomu svaru — tie bija taču jaunas, vēl nezināmas dzīves likumi, un tagad vajadzēja par citu domāt, jo papus tikko runāja:
— Ievēro labi, dēls, celiņu, kā sestdien zini atnākt mājās, īpaši te, — abi ceļinieki bija jau Daugavai pāri un gāja pa ledus virsu gar stāvo, klintaino Vidzemes krastu, kur augstu gaisā stāvēja bērziņi un liepas un noliekušies skatījās ziņkārīgi abos gājējos, — īpaši te šajā vietā neskaties aplam apkārt, jo, redz, te šur un tur zvejnieki izcirtuši murdiem āliņģus, kur neuzmanībā drīz var iekrist. Tāpēc uzmanies labi, ka nenotiek nelaime.