Un, ja kādreiz iegadās avoksnēja vieta vai ledus kur šaubīgs, uzsit papriekš spieķi, pirms ej pāri.
Skolā ticis, noliec spieķi labi, ka sestdien atkal, mājās nākot, vari atrast. Ko lai zina, kas ceļā var gadīties: vai nikns suns kādreiz vai arī cits kas; un ierocis ceļā aizvien derīgs.
Tagad jau tev pašam jāmācās aizsargāties: kas tevi citādi visu mūžu lai sargātu?
Un sestdien, kā jau pats zini, ne man, ne mammai nav vaļas iet pretī. Nākdams nesteidzies pārāk, ka neaizkūsti un nepaliec pusceļā.
— Vai tad līdz skolai tik tālu? — Jancis jautāja, kam izlikās ērmoti, ka arī papus šaubās par viņa izturību.
— Kas to lai nu tik skaidri zina: esot kādas astoņas vai desmit verstis — ceļš te nav mērots.
— Vai tad ilgi jāiet? Vai mēs līdz vakaram tiksim tur? — Jancis atkal jautāja, paskatīdamies saulē, kas, kā jau ziemas pusdienā, stāvēja visai zemu.
— Būs mazliet jāpasteidzas, — papus atbildēja, — jo man taču jātiek līdz naktij atpakaļ un ceļš nav vieglais.
Tur papum bija pilnīga taisnība.
Gar Avotiņu ciematu bija vēl pēdas un iešana laba, bet, kad' gājēji nogriezās šķērsām no Daugavas un pa nelielo upītes gravu devās tieši pāri laukiem, pēdas nozuda gandrīz pavisam.
Ceļš bija aizpūsts, sniegs — dziļš, un, lai gan Jancis spēra garus soļus, tomēr aizvien palika iepakaļus un viņam šad tad, lai neaizkavētu tēvu, vajadzēja pa gabaliņam patecēt.
Puisēnam metās karsti, arī elpot vajadzēja ātrāk un smagāk.
«Nekas, nekas!» Jancis mierināja sevi. «Kad būšu liels, gan tikšu līdz. Un tagad …»
Bet te skaļa suņu riešana iztraucēja puiku: no tuvējām mājām metās kā deviņi gājējiem ceļā pāris nelielu ganu suņu.
īpaši mazākais likās negants. Acis tam dzirkstīt dzirkstīja, un ar saviem apskaužami baltiem zobiem viņš strādāja, it kā gribētu Janci vai gabalos sakapāt.
Puikam neatlikās nekā vairāk kā ieķerties ar vienu roku tēva- kažokā, ar otru satvert spieķi stingrāk.
— Tie gan laikam abi briesmīgi nikni? — Jancis bažīgi teica.
— Nebīsties nekā! — tēvs atbildēja. — Nevajag tikai iesākt karu, tad viņi neaiztiks. Riet jau viņu amats.
Dārznieks uzsvilpa un palabināja suņus, kas tūliņ kļuva lēnāki. Vēl gabaliņu gājējus pavadījuši, tie sāka viens otru dzenāt un tvarstīt un aiztecēja mierīgi savā sētā atpakaļ.
Bet Jancim tomēr atlika bažīgas domas prātā: kā būs sestdien, kad viens pats ies te garām? Vai tad suņi kaunēsies arī no viņa, maza puikas, kā no tēva?
Nē — lielam būt taču labi! Kaut tikai tas nebūtu jāgaida tik ilgi! Bet sestdiena pienāks drīz, un Jancis būs vēl joprojām mazs puika.
Viņš paskatījās atpakaļ.
Augstie Avotiņu kalni bija tagad pašā apvāršņa malā un rādījās pavisam zemi un niecīgi.
Slaido priedi, kas mazliet noliekusies stāvēja kalna galā, varēja tikko saredzēt.
Arī suņi bija nozuduši pavisam no plašā, baltā klajuma. Bet gan jau viņi sestdien ieradīsies atkal.
Nez kādēļ viņi tik nikni arī pret tādiem, kas viņiem nav nekā ļauna darījuši?
Kad Jancis pēc tam paskatījās uz priekšu, viņš ieraudzīja, ka< bija atkal labu gabalu nokavējies, un, kad teciņos panāca tēvu, ^rī mežs bija klāt, kuru no Avotiņu gravas Jancis tikko bija varējis saredzēt.
Slaidas, vientiesīgas priedes stāvēja abpus ceļam; bet vēl slaidākas bija viņu ēnas. Tās stiepās tālu, tālu pār balto sniegu un pazuda nezin kur meža biezoknī.
Uz celma, kas stāvēja turpat ceļmalā, dārznieks atsēdās.
Arī viņš bija noguris un, cepuri noņēmis, slaucīja sviedrus, par ko Jancim bija lieli brīnumi, jo viņš līdz šim bija domājis, ka papum iešana veicas pavisam viegli un viss grūtums jānes tikai viņam vienam.
— Vai tu arī nepiesēdīsies, Janc? — tēvs vedināja, pīpoja- mos rīkus izņemdams.
— Nē! Es tāpat. .. — Jancis atbildēja un skatījās meža biezoknī.
— Nu, atpūsties nav nemaz slikti — tālāk veiksies labāk, — tēvs turpināja. — Arī sestdien vari, redz, tepat atsēsties; tas jau gluži kā ierīkots atpūtai. Nu, un, ja varbūt kādreiz iegribas ēst vai kā, — tepat vari ieturēt pusdienas; tik daudz jau tev gan atliks no līdzdotā. Ceļā vajag stiprināšanās. Vai arī tagad neuz- kodīsim kādu kumosu?
— Nē, pap! Man negribas. Bet — pap, vai te nedzīvo arī vilki? — Un Jancis atkal paskatījās meža biezoknī.
— Vai tev jau bailes? — un papus iesmējās par savu puiku. — Te jau ir zaķis lāgā negrib dzīvot, kur nu vēl vilks! Cik tad nu te meža: pāris soļu — ir redzēsi, būsim cauri.
— Bet vai mums vēl tālu, ko iet?
— O jā! Vēl labs gabals: gandrīz pusceļš…
— Tik tālu vēl! Bet tad jau iesim, pap, iesim! Es neesmu nemaz piekusis, — un Jancis saslējās dūšīgi. — Citādi jau tu, pap, netiksi nemaz vairs atpakaļ!
— Nu, kad jau tev nav par grūtu, — dosimies arī tālāk, — tēvs sacīja, un gājēji turpināja savu ceļu.
Pēc neliela gabala Jancis ieraudzīja starp kokiem milzīgi garu mūra ēku.
— Pap, vai tā? — viņš prasīja un juta, ka tai pašā acumirklī sirds dabūja tādu kā grūdienu no neredzamas, cietas rokas.
— Nē! — tēvs atteica. — Tas ir dzirnavu krogs.
— Bet tik liels! Un kur tad skola?
— Gan jau redzēsi, kad tiksim krogam garām. — Un viņi soļoja atkal tālāk.
Pie kroga viņi uznāca uz lielceļa, un nu iešana bija daudz vieglāka.
Lielajam dzirnavu dīķim un dzirnavām garām tikuši, gājējr uznāca mazā kalniņā, no kurienes Jancis labi tālu priekšā ieraudzīja vējdzirnavas.
Tām bija slaids stāvs kā staltai jaunavai, gari, vareni spārni un zaļš, apaļš jumts kā cepure, kas Jancim ļoti patika.
Mazliet tālāk pakalniņā stāvēja augsta divstāvu mūra ēka, un gabaliņu aiz tās starp kailajiem koku zariem spīdēja zaļi jumti un tādi kā tornīši.