Tomēr ēka kalniņā bija kā ar nodomu atdalījusies no citām un nostājusies atsevišķi, it kā viņai ar tām nebūtu nekā kopēja.
Viņā nebija gluži nekā savāda, tomēr dīvaini, ka viņa valdzināja Janča uzmanību pat vēl vairāk nekā vējdzirnavas, kuras īstā veidā puisēns redzēja pirmoreiz dzīvē.
— Redz — tā Stukmaņu muiža, — tēvs teica, tālos jumtus rādīdams. — Un tā tur kalnā — skola.
— Ak tad tā! — Jancis iesaucās un sāka tūliņ vērīgi apskatīt jauno dzīves vietu, bet ar visu rūpību nespēja tajā nekā savāda saskatīt.
Balta, augsta, vientuļa ēka, kam pat zaļā jumta trūka, — vairāk nekā. Un tāda pati viņa palika, kad Jancis pienāca gluži klāt.
Tikai logi, rādījās, kļuva lielāki un plašāki.
Iekšpuse bija jau mazliet savādāka.
Tur bija daudz durvju un trepju, kā jau lielā mājā. Bet grīda visur likās vairāk izmīdīta nekā dārznieka istaba Vīgantē.
Jancim rādījās, ka guļamā istabā, pa kuru bija jāiet, lai nokļūtu pieliekamā kambarī, krāsns priekšā grīdā bija liels robs, vai nu izdedzis, vai izpuvis — puisēnam nebija laika pārliecināties, jo viņa uzmanībai visievērojamākā likās garā dažādu lādīšu rinda, kas stiepās visapkārt istabas sienām.
Bet sevišķi ērmīga Jancim likās lāva, kas stāvēja uz augstiem stabiem gandrīz pie pašiem griestiem un, tāpat kā lādītes lejā, stiepās visapkārt lielajai istabai.
— Pap, ko tad tur dara? — Jancis iesaucās, augšup rādīdams.
— Tās jau laikam gulēšanai, — papus atbildēja, puiku aiz pleca satverdams, jo tas tikko gribēja, augšā raudzīdamies,
uzdrāzties garajam, balti noberztajam galdam, kas stāvēja ista- , bas vidū.
Tātad še bija arī ēdamā istaba.
No turienes viņi iegāja otrā galā, skolotāja dzīvoklī.
Tur viss izskatījās daudz citādāks.
Grīda bija vesela un tīra; pie logiem stāvēja dažādas puķes; pie sienas — pulkstenis, kumode, klavieres; pat gaiss likās savādāks, patīkamāks, «kā pie kungiem», — Jancim iešāvās prātā.
Mazs, paresns vīriņš augstu pieri, platu muti un palielām, zilām, tomēr tādām stingri vērīgām acīm nāca viņiem pretī.
Tas bija skolotājs. Saņēmis dārznieka sveicinājumu, viņš aicināja abus blakus istabā.
— Tas gan jūsu dēls? — skolotājs jautāja un raudzījās Jancī tādām acīm, it kā gribētu teikt: «Jā, ko tad lai es daru ar tādu knauķi?»
— Tā jau ir, cienīgs skolotāja kungs, — dārznieks atbildēja.
— Atvedu šurp un gribu jūs lūgt uzņemt savā skolā.
— Vai jūs no tālienes?
— No Vīgantes.
— No Vīgantes? — šoreiz skolotājs skatījās papū, un Jancim atkal likās, ka viņš tūliņ teiks: «Jā, ko tad lai es ar tevi daru?»
Bet turpinājums bija citādāks.
— No Vīgantes? Kurzemē? — viņš prasīja.
— Jā.
— Bet vai tad jums tur skolas nav? Tas jau laikam krietns gabals? Vai puika varēs izstaigāt? Bet jūs jau varbūt sūtīsiet braukšus?
— Kas nu mums, kalpa ļaudīm, dos zirgus, — dārznieks atbildēja. — Būs jau gan jāiztiek kājām. Bet puika jau, kā redziet, žirgts: gan izturēs! Un tad — paši ziniet — cilvēkam jāmācās jau no jaunības panest grūtības, pēc būs vieglāk. Skola mums nu gan pašiem turpat tuvumā, bet viņa tāda panīkusi, māca tikai lasīt, rakstīt, un to mans puika jau māk. Pie jums tikpat būs vairāk labuma.
— Jums nu gan kā ārvalstniekam būs jāmaksā vairāk, — skolotājs teica un atkal paskatījās tāpat kā pirmāk šaubīgi tēvā.
— Arī muižā būtu iepriekš jāpiemeldē, jo, kā ziniet, šī ir muižas skola. Bet to arī es varu izdarīt, ja jums nekas nav pretī. Rūmes vēl būs, tā ka jūsu dēls var palikt.
Pēc tam skolotājs paņēma grāmatu un lika Jancim lasīt. Kad lasīšana gāja bez kļūdām, skolotājs rādījās pilnīgi apmierināts un lika Jancim iziet.
Tas puikam arī bija pilnīgi pa prātam, jo iekšā viņam nezir» kādēļ bija ticis karsti.
9
Brītiņu koridorā atvēsinājies, Jancis devās pa platajām trepēm augšā: bija taču jāapskata arī citas skolas telpas.
Viņš nonāca pie pašaurām durvīm, virs kurām lieliem burtiem- stāvēja uzraksts «Klase».
«Ahā! Tad te!» Jancis nodomāja un pukstošu sirdi nospieda- vienkāršo kliņķi.
Durvis žēli iečīkstējās, atvērās, un Jancis atradās milzīgā istabā, kas viena pati aizņēma visas lielās ēkas augšējo stāvu.
Tik lielu istabu Jancis nekad nebija redzējis, un tālab viņš palika gluži pārsteigts stāvam, pat durvis aizmirsa aiztaisīt.
Logu istabā bija neparasti daudz: dienvidu sienā 7, galos, pa 2 un ceturtajā sienā 1.
Tātad 12, Jancis saskaitīja.
Garo galdu rindas sadalīja istabu divi daļās. Jancis gribēja arī galdus saskaitīt, bet to bija tik daudz, ka rēķins sajuka.
Istabas vidū vairāk ziemeļu galā stāvēja dūšīga krāsns; pie tās — liela, melna tāpele.
Vienai galdu rindai priekšā stāvēja katedra, otrai — tā pati melnā tāpele.
Katedrai gandrīz līdzās pie sienas stāvēja ērģeles un pavecs skapis.
Bez tam kaktā Jancis pamanīja vēl augstus grāmatu plauktus, kas pašlaik bija pilnīgi tukši.
Gar sienām bija izkārtas raibas ģeogrāfijas kartes.
Bet, kas visvairāk puisēnu pārsteidza, — bija drukātie panti.
Virs katra loga, baltajā sienā bija spiestiem burtiem novietots kāds pants, piemēram:
«Tēva svētība ceļ bērniem namus, bet mātes lāsti noārda tos līdz pamatiem.»
«Taisnais apžēlojas par sava lopa dzīvību, bet netaisnā apžēlošanās bardzība.»