«Aci, kas tēvu apsmej un liedzas mātei klausīt, to pašu izknābs kraukļi pie upēm un jaunie ērgļi to ēdīs.»
Panti likās Jancim ļoti pazīstami, tikai nevarēja atcerēties, kur tos brja jau lasījis.
Un viņš sāka vēlreiz tos pa kārtai lasīt.
— Ē — tu! — piepeši kāds puika iesaucās no skolēnu pulka, •kas, sastājušies istabas galā, trieca nezin par ko. — Ē — tu! Ko tu tur brīnies, acis ieplētis, kā jaunus putnēnus uzgājis? Vai netaisīsi labāk durvis ciet: tagad nav vasara!
Jancis atskatījās — tiešām, durvis bija vaļā, un viņš aiztaisīja
tās.
Tad viņš gribēja pantus izlasīt vēlreiz no sākuma — viņi tam ļoti patika, bet atrada, ka zina visus no galvas.
Lēnām ap galdiem iedams, vņš nonāca pie loga istabas galā.
Logs atradās tai pusē, kur Vīgante, un skats turp bija diezgan patīkams.
Netālu stāvēja slaidās vējdzirnavas; lejā stiepās lielceļš līdz pat milzīgajam ūdensdzirnavu krogam kalnā.
Saulīte taisījās pašlaik grimt aiz tumši zaļā meža.
Bet Jancis nedabūja ilgi skatīties: uznāca puika un sauca viņu līdzi, jo tēvs gribot atvadīties.
Lejas koridorā Jancis satika skolotāju un tēvu.
— Un nu, dēls, klausi skolotāja kungam, it kā viņš būtu tavs tēvs, — dārznieks sacīja. — Tu jau zini, ka viņš tev tagad -mūsu vietā. Un, — dārznieks griezās pie skolotāja, — ja puikam uznāktu kādreiz niķi vai slinkums, — ņemiet žagarus! Man nu gan nācās viņus maz lietot, bet var jau gadīties, ka vajadzīgs. Tad pēcāk nevienam nebūs jānožēlo.
Mācies uzcītīgi, dēls, zini: nav mūsu, bet tevis paša labā! Jaunībā iekrāsi, vecumā atradīsi. Un nu strādā vesels!
Papus sniedza roku, Jancis nobučoja to.
— Gan jau iztiksim, — skolotājs nosacīja un aizgāja savās istabās, kamēr papus steidzīgi soļojā ārā.
Jancis palika viens.
Viss notika tik negaidītā ātrumā, ka Jancis pavisam apmulsa.
Lēnām viņš apskatījās apkārt, tomēr, kad patiešām vairāk neviena neredzēja koridorā, viņam sametās it kā bail pustumšajā koridorā, bet sacēlās kaut kas liels un nepanesams un kļuva aizvien smagāks un smagāks; vaigi pietvīka, un puisēns pašlaik gribēja jau mesties tēvam pakaļ un lūgt, lai ņem viņu līdzi, — tikai šoreiz vien vēl līdzi; bet tad viņš apdomājās un kāpa lēnām pa trepēm augšā.
10
Uz tā paša loga, pie kura pirmāk bija stāvējis, viņš atspieda vaigu rokās un skatījās, kā tēvs naigi gāja no kalna lejā.
Tagad tas bija jau uz lielceļa un devās viegliem soļiem vakara sārtumam pretī uz tumši zaļā meža pusi — mājās.
Ar katru soli viņš tika tālāk un tālāk, ar katru soli viņš, kā likās, domāja mazāk par dēlu, it kā nemaz nezinātu, cik vientuļš un svešs, un atstāts bija tagad Jancis te šajos augstajos mūros! …
Un Jancim, pašam pavisam nemanot, sāka ritēt viena pēc otras lielas, karstas asaras pār vaigiem.
— Ha, ha, ha! — atskanēja piepeši pārgalvīga balss gandrīz pie pašas Janča auss:
— Skaties, skaties: dēliņam cicīša žēl! Va-i, va-i! Ko tik nu darīsim?
Tas bija tas pats puika ar plato, līko degunu, kas jau pirmāk bija Jancim atgādinājis aiztaisīt durvis.
— Ko nu tu zini, kā man žēl! — Jancis nicīgi atbildēja un nogriezās atkal uz loga pusi.
— Vai tu re, kas par muti! — svešais puika noteica un, sāņus kā gailis Jancim pieiedams, iegrūda tam elkoni sānos.
— Liec mani mierā! — Jancis sacīja, bet grūdienu nepalika parādā: galds vien nobrīkšķēja, kad svešais uzdrāzās tam virsū.
— Vai tu re, kas par nagu! — svešais tagad iesaucās un metās Jancim virsū. — Bet pagaidi vien, puisīt, gan es tevi izjādelēšu!
Sākumā Jancis mēģināja izvairīties, bet, kad svešā roka ieķērās kā krampjos jauno svārku apkaklē, arī Jancim iezibējās acis un viņš sagrāba pretinieku tai pašā vietā.
Asaras tagad bija galīgi nozudušas, iesākās cīņa.
Sasarkušiem vaigiem strādāja abi pretinieki. Citi skolēni piesteidzās klāt un apstājās apkārt.
— Turies, špākst, furies! — vieni sauca.
— Tā, tā, jaunais! Vairāk, vairāk uz šito pusi! — otri sauca.
— Kas tad tev, špākst, šodien? Tīri kā bez aknām! — pirmie atkal sauca.
— Ahā! Reizi tikpat Špāksts būs atradis pretinieku! Vēl drusciņ — vēl, jaunais! Atkal nekā! — otrie sauca.
Pārējie smējās, sita plaukstas, lēkāja apkārt.
Galdi brīkšķēja un šļūca uz visām pusēm.
Sacēlās negants tracis.
Piepeši it kā mājienā viss apklusa.
Jancim tika tā pavisam neomulīgi ap dūšu, it kā viņš karātos nezin kur gaisos viens pats zem melna negaisa mākoņa; vēl acumirklis — un no mākoņa izšausies vētras brāziens, griezīgs zibens un briesmīgs rībiens.
Pretinieka rokas atlaidās, un Jancis pacēla acis.
Bet tai pašā acumirklī viņš juta, ka asinis saplūda galvā un tāda kā migla ieklājās acīs.
Puisēna priekšā stāvēja skolotājs, stingrs, draudīgs, bargs.
Ko viņš teica par nerātnību, par pirmo dienu — Jancis nemaz nesaprata.
Viņš atjēdzās tikai, kad skolotāja vairs nebija klasē un pats atradās kaktā.
Špākstam bija uzbrucis tāds pats liktenis.
Citi skolēni paskatījās bailīgi abējos noziedzniekos un nemanot nozuda viens pēc otra no klases.
Pēdīgi tajā palika tikai Jancis ar špākstu.
Vai nu aizķušanas, vai arī cita iemesla dēļ Jancim pirmajā brīdī gandrīz pietrūka elpas. Krūtis bija tik pilnas, ka vai plīsa.
Tur griezās it kā cīņā kaut kas liels un spēcīgs, ko Jancis nevarēja un nevarēja pārspēt.
Likās, tur cēlās un grima kaut kas karsts, nevaldāms, netverams kā uguns liesma.