Šādā vakarā arī pumpuriņi nogrūž silto ziemas cepurīti uz vienu ausi, lai kaut ar vienu actiņu paskatītos, no kuras puses tad nāk šī siltā vēsma.
Bet vēsma jau vairs nenāk — viņa jau klāt un glauda un paijā savus mīlulīšus!
Un paskat, paskat, cik nu pārgalvīgs tiek mazais pumpurs: viņš nosper silto cepuri zemē un atpogā plaši savus šauros svārciņus!
Nu, nu, mazo nebēdni, kad tikai nav par agru!
Bet tur bērza slaikajā zara galā sariešas spožs piliens. Tā nevainīgā prieka asara: dabas mīlestības dvaša aizsniegusi arī bērza sirdi. Sirmais koks notrīc lēnām, un pilīte nokrīt zemē.
Bet Jancis pēdējo nemaz neredz: viņš skatās jau atkal ledus pilnajā Daugavā.
Top arvien tumšāks, un ledus gabalu cīņu vairs nevar tik gaiši saredzēt. Bet Jancis stāv vēl, tāpat pie staba piespiedies.
7
Celiņā aiz krūmiem pazib kaut kas balts.
Iznāk daiļa jaunava ar krūzi rokā un dodas veikla un viegla kā irbīte uz Liepavotu.
Jancis viņu neredz, bet jaunava gan pamanījusi puisēnu.
— Vai tu tur, Janci? — atskan skaidra, mīlīga balss.
— Jā! — pusgavilēdams atsaucas puika, un — viens divi! — viņš jau jaunavai klāt un, apķēris to ap viduci, pieglaužas tai vēf mīļāk nekā mātei.
— Ko tu tik vēlu te dari? — jaunava prasa.
— Gaidīju tevi!
— Kāds tu palaidnis! Varbūt mamma meklē?
— Nu, nemeklē vis … — Jancis atbild domīgi, tā pusbailīgi, puspriecīgi, it kā piedošanu lūgdams, māsai acīs skatīdamies^ — Es jau ar tikko gribēju iet. . .
Puisēns palaida Loti vaļā — tā sauca viņa māsu, kas kalpoja lielmātei par rokasmeitu un nu kā ik vakaru nāca savai kundzei garšīgo Liepavota ūdeni nest.
Jancis palaida māsu vaļā un taisījās jau iet. Viņš bija tagad pavisam bēdīgs. Bet Lote izvilka no kabatas lielu, brangu riekstu.
— Se! Tas par gaidīšanu. Bet nu ej mājās!
— Paldies! Iesim reizē. Dod man krūzi — pagaidi šife pat: es uznesīšu!
— Ej — bet ka nepakrīti un nēsāsit krūzi! — Lote nosauca brālim pakaļ, kad tas teciņiem dodas pa kāpšļiem lejā.
— Nebēdā nekā: neesmu vēl nekad kritis!
Un Jancis jau pie avota.
Izskalojis krūzi un pielaidis līdz malām pilnu, viņš maz acumirkļos stāv atkal māsai blakus.
Abi sāk lēnām iet māiup.
— Ko dara Marčs? — Jancis prasa.
— Jau guļ!
— Tā? Tik agri? Viņš tāds bailīgs, — Jancis piemetināja pus- prasīdams.
— Gan jau tiks drošāks, kad iepazīsieties. Viņš tāds paklausīgs un lāga puika, — Lote slavē Mārču.
— Vai zini ko? — brālis ievaicājās. — Es šodien iemācījos jaunu dziesmu no Pētera.
— Vai skaista?
— Klausies — es izdziedāšu. — Un Jancis iesāka ar savu brīnum skaidro un skaļo bērna balsīti:
«Putniņš būt vēlējos Un vieglos spārniņos — Pie tevis kļūt;
Bet labam bērniņam, Bet labam bērniņam Skolā būs būt.»
— Pie tevis, t. i., pie mammas, — Jancis paskaidroja tekstu. — Es māku arī otru balsi — tev jāiemācās pirmā, tad dziedāsim divbalsīgi.
— Labi, labi! Dziesmiņa jau dikti skaista. Bet tagad man nav vaļas. Atnāc rīt, kad gludināšu lielkundzes veļu, tad dziedāsim. Bet nu ej mājā — mamma nobēdāsies!
Abi bija nonākuši līdz mūra vārtiņiem. Jancis pateica māsai «arlabvakar» un teciņiem vien aizlaidās pa dārzu savās mājās.
— Mam, man gribas ēst… — bija pirmais, ko māte izdzirda no tikko pārnākušā dēla.
— Nu, kur tad nu biji, dēls, tik vēlu? — māte stingri uzprasīja.
— Biju pie Marča — parādīju tam pakrasti un Liepavotu, tad uznesu Lotei ūdeni, un, mam, man gribas ēst…
— Pie kāda Marča?
— Nu, Ediņas dēla! Mēs tikām jau lieli draugi…
Ko Jancis tālāk stāstīja, nevarēja vairs lāgā saprast: māte bija vakariņas uzlikusi, un Jancis runāja ēzdams.
Drīz ieradās arī papus, noguris un iztvīcis pavasara darbos.
Arī viņš sāka ēst vakariņas garšīgi un nopietni, bet ne tik steidzīgi kā Jancis.
Pēc vakariņām puisēns pārsita lielo valriekstu, izskaidroja pamatīgi, kā pie viņa ticis, tad sadalīja to trīs daļās: divas uzlika galdā, trešo apēda pats.
Bet papus atdeva savu daļu atpakaļ, teikdams, ka tam jau gan kodols labāk garšošot.
Arī mamma gribēja tāpat darīt, bet Jancis nebija ar mieru.
Pēc tam puisēns ātri noģērbās, nobučoja papum roku, bet mammai muti un — bija jau gultiņā.
— Vai tēvreizi ar noskaitīji? — ieprasīja pēc brītiņa māte, arī gulēt iedama.
— Jā! . .. — atsaucās miegaina balstiņa.
Tā beidzās diena, kurā abi vēlāk nešķiramie draugi Jancis un Marčs satikās pirmo reizi dzīvē.
Tas bija Jurģos Vīgantē.
Otru rītu, tiklīdz gaismiņa svīda, dārznieks jau bija augšā.
Nomazgājies un apvilcies viņš gribēja doties jau dārzu darbā, kad gluži negaidot Jancis izlēca no gultiņas.
Miegainām actiņām viņš apskatījās istabā un, redzēdams,. . ka tēvs grib pašlaik to atstāt, apspieda ātri uzmācīgās žāvas.
Bet tās tomēr skanēja viņa balstiņā.
— Papi — Jancis teica, gari stiepdams.
— Nu, kur tad tu, Janci, tik agri?
— Pap, vai treipūzī [2] sliekas var dabūt?
— Var gan.
— Pagaidi mani, pap! — puisēns lūdzās, kad redzēja tēvu uz durvju pusi ejam. — Es būšu tūliņ gatavs!
Tiešām, Jancis jau bija pusē apģērbies, pakampis vanniņu un izsteidzies ārā. Pēc maza brītiņa viņš jau mazgājās, vienmēr runādams:
— Redz, es viņas jau vakar meklēju skaidienā, bet tur apakšā vēl iedus un neatradu nevienas. Zem akmeņiem ar zeme vēl cieta, tāda kā sasalusi. Tāpēc domāju, vai treipūzī nebūs: tur jau vīnam lapas.