Tā Jancim beidzās pirmā diena skolā.
11
Arī pārējās dienās Jancim negāja visai gaiši. Ne tāpēc, ka Jancis būtu nerātns vai neuzcītīgs bijis, — nē, tālab nebūt ne!
Viņš jau tagad bija gluži pārverties, tik kluss un lens, it kā visa bērna jautrība būtu viņu piepeši atstājusi.
Brīžam likās, itin kā Jancis bēgtin bēgtu no biedriem, bet īstenībā tā nebija.
Vienīgi ar Špākstu viņš sargājās satikties, bet tas arī pats gāja Jancim ar līkumu apkārt, pret citiem viņam nebija gluži nekā, tikai — viņam nesakrita ar tiem.
Un tādēļ Janci bieži varēja redzēt vientuļi sēžam, kamēr citi plosījās un trakoja.
Ja nebija grāmatas priekšā, viņš atspieda galvu kā pirmajā vakarā rokās un nogrima domās.
Kas tās bija par domām — nedabūja īsti neviens zināt.
Bet grūtas viņas gan laikam bija, jo, kad Jancis pēc šādiem brīžiem pacēla galvu, viņš izskatījās tik noguris un satriekts, it kā būtu uz nāvi notiesāts.
Reiz Kārlis viņam uzprasīja, par ko viņš tā domājot.
— Es — tāpat vien … — Jancis atbildēja un sāka par citu runāt.
Citādi ar Kārli viņi satika ļoti labi, un abi bija lieli draugi
kļuvuši.
Kad viņi iesāka runāt, Jancim radās pavisam citāda dzīvība un brīžam viņam likās, it kā justos tikpat brīvs kā Vīgantes pa- krastē.
Un uzcītīgs arī bija Jancis, tik uzcītīgs kā reti kāds viņa gados.
Puisēns atradās vēl tajā laikmetā, kad cilvēku visā nopietnībā pārvalda vientiesīgās domas, ja skolēns nevar kaut ko iemācīties, tad tā viņa paša — skolēna vaina: tad viņam trūkst vai nu uzcītības, nopietnības, uzmanības, vai cita kā; bet vainīgs viņš pats un neviens cits.
Un, ja nu Jancim iegadījās kāds nepārspējams darbs, viņš sēdēja, lai būtu vaļas vai mācīšanās brīžos, stundām ilgi, gandrīz nekustēdamies, pār grāmatu noliecies.
Un, kad visām šādām pūlēm par spīti puisēns tomēr nevarēja aptvert uzdoto, viņš iesvieda grāmatu plauktā un, atspiedis atkal pieri rokās, nogrima domās.
Citi runāja, ka tad viņš raudot, bet tas nebija taisnība, jo Jancis aizvien piecēlās sausām acīm, tikai tāds saīdzis un no
spiests un, no skolotāja vai dežuranta atļauju dabūjis, gāja tūliņ ārā.
Tikai acīs tad viņš neraudzījās nevienam, Kārlim arī ne.
Un Jancim pagadījās diezgan bieži tādi brīži: bija daži priekšmeti, ko Jancis ar visu savu uzcītību un uzmanību nevarēja veikt. Tie bija svešās valodas un rēķināšana.
Un šie priekšmeti tad arī bija vainīgi, kādēļ Jancim negāja gaiši.
Ar svešo valodu atsevišķajiem vārdiem (vokābuļiem) viņš tika vēl puslīdz viegli galā, bet, kad tulkojumos nāca bezsakara teikumi, kā: «Logs ir augsts», «Tinte bija melna», «Meitene ir cilvēks», — Jancim vienmēr aizmetās pirmajā teikumā un viņš nekādi vairs netika tālāk.
Tad viņā sacēlās savādas, uzmācīgas domas, no kurām Jancis nevarēja nekādi atkratīties. Brīžam puisēnam pašam likās, it kā viņā kaut kur, vai nu krūtīs, vai galvā, vai citur, būtu iemeties savāds gars, kas ik pēc katra teikuma, ko Jancis izlasa grāmatā, atkārto vienus un tos pašus jautājumus.
— Logs ir augsts, — lasa Jancis.
— Kam te vajag to zināt vāciski? — dīvainā balss saka.
— Tinte bija melna, — lasa puisēns.
— Ko tu ar to darīsi, ja zināsi vāciski? — gars saka.
— Meitene ir cilvēks, — Jancis lasa un noņemas neklausīties uzmācīgajā runā.
— Nu, kas tev būs par labumu, ja zināsi to vāciski? — dzird tomēr sakām.
Un tā iet līdz galīgai apnikai.
Tie bija briesmīgi, tiešām moku pilni brīži Jancim.
Kad skolotājs prasīja citiem šādu teikumu pārtulkojumu, gars arī runāja, tikai mazliet savādāk.
— Sunim četras kājas, — saka skolotājs.
— Nu kas tad nezina, ka sunim četras kājas? — jautā gars.
— Putniem spalvas, bet zaķim mati*, — saka skolotājs.
— Putniem spalvas, bet zaķim mati, — gars lēnām atkārto un pieliek, — kas par muļķību! Spalva taču arī zaķim, ne mati.
Vai citiem arī bija šāds nemiera gars, Jancim neizdevās iz-
* Vāciski — Federn und Haare. Auf.
dibināt; bet laikam bija, jo, kad nāca svešās valodas stunda, visi bija ļoti uzbudināti.
It īpaši pirmajā laikā Jancis nezināja nemaz, ko darīt. Bet tad viņš iemanījās no citiem.
Visi valodnieki bija sadalīti pulkos. Stundā katrs pulks ieņēma divus solus. Skolotājs nosēdās turpat priekšējā solā un uzlika brilli. Tad viņš paņēma tuvākā skolēna grāmatu, kas to ne visai labprāt deva, un sāka atprasīt papriekš atsevišķos vārdus (vokā- buļus), tad teikumus.
Skolotājs vienmēr teica vārdu vai teikumu latviski, skolēniem bija jāsaka tas pats svešā valodā.
Tā kā pašam skolotājam pirms katra vārda vai teikuma vajadzēja ieskatīties grāmatā, šo acumirkli izlietoja viss pulks: vienā rāvienā visām grāmatām reizē pacēlās vāks tik daudz, ka varēja ieskatīties, un tad viss atkal bija kārtībā, kad skolotājs pacēla acis.
Tikai mazs bērna īkšķītis palika katrā grāmatā.
Tā kā skolotājs vienmēr prasīja visu — vārdus, ir teikumus, ir skolēnus — pa kārtai, tad jau iepriekš varēja aprēķināt, kurš vārds vai teikums nāks katram.
Tikai ne ikreiz tā izdevās, jo skolotājs bija visai apķērīgs un sāka prasīt reizēm no viena, reizēm no otra — bet tikai no pulka, ne uzdotā gabala — gala.
Tomēr, tā kā pulkam tikai divi gali, labs rēķinātājs varēja arī jau iepriekš izzināt un sagatavot divus teikumus un tikpat daudz vārdus, — tad pietika.
Taču lielākā daļa nemaz nenopūlējās ar šādu iepriekšēju darbu, bet palaidās uz noskatīšanos jeb «šķielēšanu», kā šādu darbu sauca, un, ja taisīja aprēķinus, tad turpat stundā, kad skolotājs jau bija sācis pārklaušināt, un tad rēķini iznāca arī vis- pareizāki.