Tikai viņi neņēma to, kā likās, tik gauži pie sirds.
Tomēr, kā izglābties no briesmīgā kauna, kad nemāk, nesaprot rēķināt, un no otras, vēl lielākas nelaimes — gavēšanas?
Jo, tiklīdz kāds nebija neviena uzdevuma izrēķinājis vai arī izrēķinājis daudz, bet nepareizi, tam bija bez žēlastības jāgavē.
Bet, redzi, arī tur radās glābiņš.
Skolā lietoja Bankina rēķinu grāmatas, kas bija iekārtotas divās daļās: uzdevumu grāmatiņā un iznākumu grāmatiņā.
Skolēniem deva rokā tikai uzdevumu grāmatas; iznākumus paturēja skolotājs un ieslēdza katedrā.
Vienīgi stundai sākoties, plānā iznākumu grāmatiņa dabūja redzēt dienas gaismu: tad skolotājs viņu nolika uz katedras sev priekšā.
Tagad lieta bija gluži vienkārša: vajadzēja tikai iznākumu grāmatiņu dabūt rokā.
To gan vienkārši teikt, bet ne tik viegli izdarīt.
Tomēr vecāko skolēnu starpā bija jau sagudrotas daudz un dažādas kara viltības šajā svarīgajā lietā, tā ka lieta arī izdevās vienmēr bez kādām kļūdām.
Stundas sākumā daži no pulka manīgākajiem skolēniem nogāja pie katedras izlūgties sarežģītākā uzdevuma paskaidrojumu.
Kamēr nu skolotājs skaidroja vienam un brīnījās par neprašanu, tikmēr otrs turpat gluži omulīgi, grāmatiņu uzšķīris, norakstīja iznākumus, jo, kad skolotājs sāka brīnīties, viņš vairāk arī nekā neredzēja kā vienīgi apbrīnojamo priekšmetu.
Reizēm arī viss pulks gāja grifeles lūgt. Tad skolotājam no katedras vajadzēja iet pie skapja, un, kamēr tur tika galā, pie katedras bija jau viss nodarīts un kārtībā.
Tādā kārtā iegūtos iznākumus, protams, paziņoja visam pulkam, kas pēc tam stundu nodzīvoja ļoti omulīgi: vieni zīmēja, lai skolotājs nedomātu, ka sēž bez darba, uz tāpeles dažādus ķēmus, otri rakstīja biedriem vēstules, trešie spēlēja «uz desām» utt.
Stundas beigās viss pulks nogāja pie katedras un pa rindai sauca iznākumus priekšā, pie kam vispārim bija pieņemts teikt vienu vai divus iznākumus nepareizi, lai skolotājs nedomātu, ka tie «nošķielēti».
Visi, zināms, bija tādās reizēs ļoti pārsteigti par iznākumu nepareizību un apņēmās kopīgiem spēkiem izdibināt, no kā tie cēlušies.
Bet tā tas arī palika, un, ja skolotājs tomēr otrā dienā nejauši atminējās, tad pateica gluži vienkārši īsto iznākumu, un lieta bija izbeigta.
Bet skolotājam tādas lietas palaikam aizmirsās, un tad arī lieta bija izbeigta.
Kā kurš rēķinājis, kādā ceļā nokļuvis pie pareiza iznākuma? — tādus jautājumus nepazina neviens — pats skolotājs arī ne.
Sākumā Jancim sacēlās gan briesmīgs īgnums pret šādu biedru rīcību, bet tad viņš pamazām aprada: laikam citādi jau nevarēja būt.
Tomēr rēķināšanas stundas bija un palika viņam visnepatīkamākās stundas skolā.
Bet bija arī stundas, par kurām Jancis priecāt priecājās.
Tās bija ticības mācības, ģeogrāfijas un dziedāšanas stundas.
Dabas zinātnes, zīmēšana, lasīšana un vēsture nezin kādēļ bija no skolas programmas izslēgtas; un tomēr tālā apkārtnē ļaudis runāja, ka šī skola esot vai pat pārāka par draudzes skolu.
Jā — ticības mācības stundas! Tajās skolotājs, paskaidrodams grūtākās vietas, runāja taču tik sirsnīgi, gaiši un, galvenais, saprotami, ka prieks bija klausīties.
Un cik viegli nācās iegaumēt šādās stundās dzirdēto! Likās, it kā viss gluži pats no sevis iegultos prātā.
Jancim vienmēr izlikās šīs stundas daudz īsākas par citām.
īpaši — dziedāšanas stundas! Kas gan varēja līdzināties tām?
Katru reizi nāca jauna dziesma un pa lielākai daļai tautas dziesmas.
Dažas no tām likās Jancim jau stipri pazīstamas; bet tas nekas; šādā pulkā — klasē sēdēja ap 112 skolēnu — viņas izklausījās pavisam citādi. Brīžam pat stiprās ērģeles, kad skolotājs spēlēja priekšā, nevarēja gandrīz sadzirdēt.
Kad tādā kārtā bija izdziedāti dziesmā visi pantiņi, skolotājs aizvien uzaicināja: «Kas grib atdziedāt?»
Tad bija jāpieceļas, jādzied vienam pašam klasei priekšā, un Jancis gandrīz vienmēr bija pirmais atdziedātājs.
Bet laime ar nelaimi vēl vienmēr māsas.
To Jancim nācās drīz vien piedzīvot.
Bija dziedāšanas stunda ceturtdienā.
Dziedāja «Līgo laiva uz ūdeņa». Jancis pašreiz bija atdzie- dājis un klausījās, kā iet citiem. Bet atdziedātāju bija daudz, un puikam sametās garš laiks.
Vai nu dziesmas vārdiem uzmudināts, vai arī tāpat nejauši Jancis izņēma kabatas autiņu un sāka ar to nodarboties.
Uzklājis autiņu acīm, Jancis atrada, ka caur autiņu var pa druskai redzēt.
Tas puikam bija gluži kas jauns, un viņš priekā par savu atradumu griezās pie kaimiņa.
— Vai esi tā mēģinājis? — Jancis prasīja. — Var redzēt!
— Nē, — kaimiņš atbildēja. — Parādi man ar. — Jancis, zināms, tūliņ izpildīja viņa vēlēšanos.
— Jā, var gan! — kaimiņš pēc tam sacīja un pasmaidīja par jauno atradumu.
Nu arī otrs Janča kaimiņš gribēja zināt, par ko biedri priecājas.
Bet, tikko Jancis bija uzklājis lakatiņu biedra acīm, viņam pašam kļuva tā dīvaini ap sirdi un negribot viņš pagriezās uz otru pusi.
Gluži pareizi — Janča priekšā stāvēja skolotājs, pietvīcis, dusmīgs.
Paresna lazdu rīkste — «spice» — bija viņam rokā; ar to skolotājs sita takti.
«Kā viņš tik klusām bija pienācis no katedras priekšpēdējam solam,» Jancis brīnījās.
— Vai tu jau atdziedāji? — skolotājs uzprasīja iepīkušā balsī, un Jancis zināja, ka nu būs slikti.