— Jā, — puika atbildēja un piecēlās,
— Nu tad tu! … — Vairāk Jancis nedzirdēja.
Viņš tikai juta, ka kaut kas sagrāba kreiso roku, tad nožvīk- stēja gaisā vienreiz — otrreiz — trešreiz . . .
Gaisā apjuka tādas kā šķēpeles … Un piepeši Jancis juta degošas strīpas pār kreisās rokas delnu un pirkstiem.
Tad viss palika atkal klusu.
Puikam roka karājās atkal mierīgi gar sāniem, tikai sāpes bija briesmīgas.
Viņš paskatījās uz vienu pusi — tur tāda kā migla priekšā, paskatījās uz otru — arī tāpat, un Jancis kā mests nokrita solā un iespieda vaigu mātes dotajā autiņā.
Par ko? Par ko atkal lielais kauns un sāpes?
Ko tad nu atkal viņš ļauna nodarījis? Viņš — kas biedrus bija gribējis tikai iepriecināt ar savu nejaušo atradumu, viņš — kas bija domājies vienīgi labu, tikai labu!
Jā — par ko īsti? Par ko?
Vai viņš savu darbu nebija šai stundā jau padarījis? Vai tad stundā nebija brīv ne pagriezties?
Bet — runāt? Varbūt runāt nebija brīv?
Tomēr rēķinu stundā runāja visi, un skolotājs nesita neviena.
Kas tad tas tagad par likumu, kas par tumšu, noslēpumainu varu, kas tik nesaudzīgi valda pār puiku, kuru viņš nekādi nespēj iepriekš paredzēt, un tamlīdz arī pie labākās gribas nespēji izsargāties no viņas nežēlīgiem triecieniem?
Vai tad tiešām tikai skolotāja aklā griba un spēks? Sit, sodi — kad patīk!
Bet kur tad taisnība, tā taisnība, par kuru šorīt viņš pats tik dedzīgi runāja? Kur lēnība, kur mierīgais prāts?
Žēlastība? Kas prasa žēlastības? Ļaundariem viņas vajag, ne Jancim!
Taisnību! Taisnību!
Puika aplaiž vēlreiz acis apkārt, it kā taisnība būtu tik viegli ieraugāma.
Bet, kad Jancis redz visapkārt tādas pašas iztrūkušās un pārsteigtas sejas, viņš saliek atkal rokas krusteniski uz galda un uzspiež tajās karsto pieri.
Citi domā, ka Jancis raud; bet tā nav; acis viņam tikai karstas, it kā tajās būtu iedegusies uguns.
Jancis domā un domā, bet nevar nekādi atrisināt sarežģīto notikuma mezglu.
Stunda beigusies. Citi skolēni iet lejā paskraidīties un izvē- dināties spirgtajā gaisā, bet Jancis paliek tāpat sēžam.
Kā lai viņš tur tagad ietu?
Lai citi par viņu priecātos un zobotos? Lai špāksts . . .
Nē, labāk tepat vai līdz vakaram!
Tad pienāca Kārlis un sāka Janci mierināt.
Viņš runāja ilgi un sirsnīgi, bet Jancis sēdēja, itin kā nedzirdētu nekā.
Beidzot viņš tomēr teica, galvu nepacēlis:
— Liec nu mani mierā! To jau arī es visu zinu.
— Bet kāds tu ērmīgs, Janc! — Kārlis iesaucās. — Nu, par ko tad tu domā?
— To jau tu tāpat nezināsi.
— Nu?
Jancis padomāja brītiņu, tad teica lēnām:
— Nu, labi! Vai tu zini, kāpēc skolotājs mani tā — nosodīja?
— Saprotams, ka zinu! Tāpēc, ka runāji.
— Tāpēc, ka … — Un Jancis pacēla izbrīnījies galvu, it kā nebūtu sapratis.
— Tāpēc ka tu stundā runāji, — Kārlis atkārtoja.
— Runāju?… Bet vai tad stundās nav nemaz brīv runāt? Vai tad rēķināšanas…
— Zināms, ka nav brīv! Tas visstingrāk aizliegts. Rēķināšanas stundā drusku citādāk, tad skolotājs …
— Bet kā tad lai es to zinu, kad man neviens iepriekš nesaka? Kad tad īsti drīkst un kad nedrīkst? — Jancis noteica, pasmaidīja skumji un nolaida atkal galvu rokās.
Tagad arī Kārlim nebija ko atbildēt; Jancim bija tomēr taisnība, un mierinātājs atstāja klusēdams nelaimīgo puisēnu. Tā Jancis palika līdz pat vakara lūgšanai.
Ko tagad līdzēja mācīties: varbūt rīt nokritīs atkal kā no debesīm jauns skolas likums, un Jancis ar visu uzcītību tiks biedriem tikai par apsmieklu un paliks bez pusdienām!
Labāk tāpat!
Kad Jancis pēc vakara lūgšanas gāja gulēt, sirds viņam bija tik smaga un bēdīga, it kā rīt būtu mirstamā diena.
Skolēni noģērbās ātri un apgūlās katrs savā vietā.
Arī Jancis nolaidās uz sava cietā salmu maisiņa.
Uguns nodzisa; viss apklusa.
Un piepeši Jancis iedomājās māti un mājas līdz ar jauko dzīvi, kas tagad nezin kur tālu, tālu bija aizgrimusi. Notikums pēc notikuma nāca lēnām un nostājās dvēseles priekšā, it kā ardievas teikdams uz visu mūžu.
Un dīvaini — gandrīz katra gadījuma vidū stāv mamma ar savu pacietību un lēnību, lai arī nezin kas noticis.
Domīgi viņa raugās savām skaidrajām acīm puisēnā un klausās paļāvīgi viņa ātrajos uzbudinātajos vārdos.
Vai tā nav īstā lēnība un taisnība?
Un viņš to arī nevalkā nelietīgi — vai tad tas maz iespējams! — bet runā vienumēr skaidrāko patiesību, lai arī kaut smagākais sods būtu gaiši redzams.
Un, ja kādreiz arī pagadījies, ka sods jāsaņem, ka mamma sadusmota un apbēdināta, cik tad darījums pats ļoti sāp un no sirds žēl — it īpaši, ka mamma tik bēdīga.
Tad viņš arī vairs necer, ka nodarīto varēs kādreiz izlabot.
Un tomēr — kad diena galā un viņš guļ gultiņā viens pats ar savām smagajām domām un nemieru sirdī, it kā pasaulē nebūtu vairs otra tāda grēcinieka, — mamma tomēr pienāk un, it kā nekas nebūtu noticis, noskūpsta dēlu, pārmet krustiņu krūtīm, kur mazā sirsniņa pukst ātri un baigi, un saka: «Arlabunakti, dēliņ!»
Un tad — viss, viss atkal labi!
Bet tagad? . . .
Un piepeši puisēnam sarodas asaras acīs un sāk viena pēc otras ritēt pār vaigiem.
Lai biedri nemanītu, viņš apsviežas ātri uz sienas pusi, iespiež slapjo vaigu pagalvī un raud klusām un ilgi, līdz bērnības miegs nemanot aizved sagrauzto dvēselīti savā maigajā miera valstībā …
Jā, kur gan atrast vietu šajā bēdu pasaulē, kur nebūtu trūkumu un asaru? Kur nesaudzīgā dzīve neskartos ar savu cieto un auksto roku pie paša jaukākā un vārīgākā, kas slēpjas vientiesīgas dvēseles un bērnišķīgi skaidrās sirds dziļumos?