14
Saule taisās sestdien pašreiz rietēt, kad mazs gājējs kulīti pār pleciem un spieķi rokā iet dūšīgi pa Avotiņu ciematu.
Gar pusatvērtām nama durvīm steigdamies, viņš pamet turp bažīgi acis un tad nogriežas ātri uz Daugavas pusi.
Mazais ceļinieks izskatās stipri noguris, un tāds viņš patiešām arī ir: iegadījās taču šodien bez visām ziemas ceļa grūtībām vēl briesmīgi kari ar niknajiem suņiem — laime, ka to te nav.
Bet tad aiz kailajiem koku zariem paspīd Vīgantes mūri, gājēja vaigam pārlaižas laimīgs smaids.
Visas ceļa grūtības un briesmas aizmirstas; sirds top vieglāka un jautrāka: nogurums liekas pavisam izzudis, un ceļinieks jauniem spēkiem dodas gar stāvo krastu uz priekšu.
Brīdi vēlāk Jancis stāv jau šaurajā priekšiņā pie savas istabas durvīm.
Cik te viss vienkāršs pret skolas plašajām telpām un tomēr — cik patīkams un silts! Tik silts, ka pat dvēsele, kas bija it kā sastingusi, liekas, top lokanāka un dzīvāka.
Un šis siltums aptver un apņem puisēnu no visām pusēm tik viegli un mīļi, un maigi, ka viņam gribot negribot jāapstājas acumirklī pie durvīm un jāievelk dvaša dziļi, dziļi.
Sirds viņam pukst ātri un nemierīgi, kad roka satver pazīstamo kliņķi un puisēns ieiet istabā.
— Labdien, mam! — Jancis saka un kā spārnos dodas mātei klāt.
Māte sēž pie loga un ada nopietni.
Tomēr, liekas, viņa gaidījusi dēlu, jo, kad Jancis pieiet klāt, mamma priecīgi un laimīgi pasmaida un nolaiž adīkli klēpī.
— Ak tu dieviņ, dieviņ! Tad mans dēls tikpat reizi mājās! — mamma teic tajā stieptajā izteiksmē, kas izklausās gan zobgalīga, bet īstenībā neizsakāmi sirsnīga un mīļa.
— Un kāds noguris un nobridies viņš izskatās! Un izsalcis arī laikam kā meža vilciņš! Vai ne tā?
Un māte, saņēmusi abām rokām Janča sasarkušos vaigus, pievilka dēlu klāt un nomutēja sirsnīgi.
— Un tad tik vēlu! — viņa turpināja. — Kas zin, vai manam dēlam nav bijis šodien jāpaliek bez pusdienām?
To teikusi, māte piecēlās un, uzskatījusi dēlu zīmīgi, nogāja pie plīts.
— Nebija vis! — Jancis jautri atteica. — Šodien viegla diena — tikai katķisms ar bībeles pantiņiem. Es zināju visus no vietas. Citiem gan bija jāpaliek: no mūsu sola es tikai viens tiku vaļā. Bet ceļš brīnum grūts: vietām sniegs līdz ceļiem. Vējš arī pretī, īpaši te gar krastu nežēlīgi ass: griež kā ar nažiem sejā. Tad suņi arī . . .
— Vai neķērās tikai klāt? Daži jau tur tīri kā bezprātīgi tādus vēl pašā ceļmalā!
— Ne-ē, mamm! Man taču runga — lai pamēģina tikai: tad nezinās, kas pasauli radīj's! Viņi jau tikai rej un nāk līdzi. Kas nu par to! Ko tad viņi citu lai dara? Bet ēst man gribas, mam; tu nemaz nezini, cik stipri!
— Nu nez vai, mājā steidzoties, esi maz pusdienas ēdis? — māte ievaicājās. — Vai palika arī vēl tik daudz? Kad tikai neesmu par maz iedevusi līdzi?
Un māte, it kā atbildi meklēdama, paskatījās bažīgi dēlā.
— Nē, mam! Tur pietiktu vēl veselai dienai! — Jancis atbildēja. — Bet man iznākot nemaz negribējās.
— Nu tad taču ceļā varēji uzkost.
— Arī tad negribējās.
— Nu kā nu tā neēdis var nākt! — māte bažījās un uzlika bļodu galdā:
— Vai nu tāda steiga pēc mājas?
— O jā! — Jancis atteica, paskatījās mammā, pasmaidīja un paķēra karoti.
— Nu, ēd tad ar vesels, dēls, ieturi dūšīgi kuražu, tad pastāstīsi, kā gāja skolā, — māte nosacīja, paņēma atkal adīkli un, dēlam pretim nosēdusies, sāka adīt.
Tikmēr Jancis ņēmās dūšīgi.
Bija novārīts spēcīgs grūdenis [10] , janča mīļākais ēdiens, un puisēnam likās, ka mamma, īsti viņu vien gaidīdama, būtu to pagatavojusi.
Iestājās klusums. Tikai māte ik pa brītiņam pacēla galvu un noskatījās ar labpatiku mundrajā puisēnā, kas ņēmās aiz galda tik dūšīgi, it kā visu nedēļu nebūtu ēdiena redzējis.
Bet tad klusums sāka palikt garlaicīgs.
— Nu, kāds tad tavs skolotājs? — mamma iesāka. — Vai māca krietni?
— O jā! — Jancis atbildēja.
— Vai uzdod daudz mācīties?
— Kā nu kuru reizi: brīžam maz, brīžam daudz. Šodien pat bija divi baušļi un katram pa 10 bībeles pantiņu klāt.
— Nu jā, tad jau katrs cenšas: grib ātrāk tikt mājās.
— Nu tā, — Jancis piekrita.
— Nu, un kāds tad viņš citādi, — māte pētīja tālāk, — vai mīlīgs vai stingrs?
— Kā kuru reizi. Bet vairāk stingrs — tāds dusmīgs.
— Liek kaktā ar?
— O jā! Kad plosās, — Jancis atbildēja un skatījās sevišķi vērīgi bļodā, it kā būtu viņā kaut ko ieraudzījis, lai gan īstenībā nekā savāda nebija.
— Un per arī?
— Ne-ē! Uzdod tāpat kādreiz ar spici, — un Jancis skatījās atkal bļodā.
— Nu jā, kāds nu kurais palaidnis! Vai nu dažu maz var valdīt! — māte nosacīja un turpināja pēc brītiņa:
— Nu, bet kā tad tev gāja — vai ielika ar kādreiz kaktā?
Pie tam mamma atkal skatījās Jancī un smaidīja jautri, un
Jancis redzēja skaidri, ko smaids gaidīja.
Acumirklī Jancis nezināja, ko darīt, — šo jautājumu viņš nebija tik ātri gaidījis.
Tas bija grūts brīdis.
Lai daudzmaz iegūtu laiku pārdomai, Jancis sāka steidzīgi strēbt grūdeni.
Tikmēr mammai bija jāpārmij adata, un viņa nodūra acis.
Tagad Jancis gribēja teikt, kā viss iznācis; bet viņu parņēma tik briesmīgs kauns, ka vai mati svila un dvaša aizsitās.
Ēstgriba bija pēkšņi pagalam.