Bet ko nu darīt?…
Nē — nē! Labāk visu, visu, bet to tikai ne!
Ko tad mamma lai domātu, kas viņu tik mīļi gaidījusi?
Nē, nē! Labāk visu citu, bet…
Te Jancis manīja, ka tam iespiežas kaut kas kaklā. Uznāca stiprs klepus, un puisēns tika no lielajām mokām vaļā.
Vai māte bija kaut ko manījusi?
Laikam ne: vai viņa citādi sacītu tik līdzcietīgi:
— Vai, vai, dēls! Kas nu tā steidzas? Gandrīz vai aizrijies!
— Nekas, nekas! Tas tāpat — drusciņ vien, — Jancis atbildēja pēc brītiņa jautri.
— Bet kur tad paps?
— Kur nu paps — puķu mājā, kur aizvien.
— Un Marčs?
— Kur tad nu citur kā kalnā. Bet ko tad man par skolu nestāsti? — māte atkal ievaicājās, un Jancim tūliņ nozuda atkal visa jautrība.
— Cik tad jūsu salasījies tur pavisam?
Jancis uzelpoja brīvāk.
— Pavisam simt divpadsmit, — viņš teica svarīgi.
— Simt divpadsmit! Tad ta pulks! Kā tikai skolotājs to var novaldīt.
— O jā, novalda gan!
— Bet ir jau gan tur laikam visādi? Nu, vai tev viņu starpā arī kāds labs draugs?
— Jā — Kārlis!
— No kurienes tad šis?
— Turpat no pašas Stukmanes.
— Skāde, ka nav no šīs puses: būtu tev ceļa biedrs. Nu kāds tad viņš: vecāks par tevi vai tāpat pirmziemnieks?
— Nē, viņš jau sen iet skolā un zina visu; bet augumā nav liels — drusciņ garāks par mani, — Jancis atbildēja. — Viņš visā skolā pats krietnākais puika; citi tādi nekaunīgi, lielīgi, kas ilgāk gājuši, spaida, nerro mazākos; viņš nekad, aizvien palīdz, aizstāv. Ļoti lāga zēns! Es ar viņu iedraudzējos pašā pirmajā dienā.
— Tad jau gan tev laime! — arī māte priecājās. — 2ēl tikai, ka viņš dzīvo tik tālu: man arī gribētos viņu redzēt. Vai neuz- vedināsi kādreiz šurp?
— Nē, mam, būs par tālu. Bet viņš teica, lai es kādreiz atnākot viņam līdzi, viņš jau turpat kādu versti no skolas dzīvo un iet trešdienās mājās. Nez, mam, vai es varētu iet?
— Nu, kāpēc tad ne, ja viņa vecāki atļauj.
— Jā, viņa mamma esot tā teikusi.
— Nu redz — tad ej vien: redzēsi, kā citur ļaudis dzīvo, — mamma sacīja un piecēlās. — Redz, kā aizrunājos, — vakars jau klāt. Nokop nu galdu: man jāiet pie lopiņiem.
— Bet, mam, — Jancis uzprasīja, — vai tad varēšu aiziet pie Marča?
— Ej vien — man nekas nav pretī, — mamma atlaida, — nāc tikai laikus mājās: paps jau arī gribēs dzirdēt, kā tev skolā gājis.
Mamma paņēma nēšus un izgāja.
15
Drīz pēc tam arī Jancis atstāja istabu un viegliem soļiem, it kā jau pilnīgi atpūties, steidzās gar slaido liepu, kas tagad, likās, staltāk noraudzījās Jancī: tagad viņš taču bija jau skolēns!
Mārču Jancis atrada pie siltas krāsns uz zema soliņa sēžam.
Turpat līdzās uz krēsla bija uzlikta maza lampiņa ar tādu pašu gaismu.
Marčam rokā bija pusgatavs klūdziņu groziņš, ap kuru puisēns tik nopietni darbojās, ka nemaz nedzirdēja Janci ienākam.
— Dievs palīdz, Marč! — Jancis teica un nostājās drauga priekšā.
— Ā — tu! — Marčs iesaucās pavisam pārsteigts, nosvieda groziņu un uztrūkās kājās. — Tu jau mājās?
— Nu, kā tad! Vai tad neredzi, ka jau vakars? Bet dod tak roku, Marč!
Puika sniedza roku.
— Nu, labvakar, labvakar! — viņš tad domīgi teica, it kā kaut ko atcerēdamies. — Ak jā! Gluži pareizi: šodien jau sestdiena!
— Zināms — sestdiena! — Jancis sacīja pusjautri, puspār- mezdams. — Solās pretī nākt, bet gaidi vien, kad Marčs nāks!
— Nez kā tas man piemirsies? — arī pats Marčs brīnījās.
— Te jau dienas aiziet tā . . . Bet nākamreiz — tad gan būšu tev visādā ziņā priekšā!
— Aizmirsīsi nākamreiz tāpat, — Jancis smiedamies teica.
— Bet ko tad tu īsti tik nopietni strādā?
— Redz — ko, — Marčs atteica un pacēla nomesto groziņu. — Bet pag, es tev vēl kaut ko parādīšu.
Un Marčs no gultas apakšas izvilka divus ļoti glītus, gluži vienādus groziņus.
— Tas viens tev, otrs — man, — viņš paklusu teica, it kā baidītos, vai Jancis tikai pieņems.
— Man? — Jancis brīnījās un apskatīja nopietni drauga darbu. — Nu, paldies, paldies! Tie jau tev varen izdevušies! Nē — tu jau esi gatavs meistars, Marč! Vai tu grāmatu arī jau nemācies lasīt?
— Nē, vēl ne; bet māte teica, ka būšot gan jāsāk, — un Marčs paskatījās pa logu tumšajā naktī.
— Ir jau arī laiks, — Jancis nosacīja. — Tavā vecumā es jau sen mācēju visu lasīt.
— Bet tas laikam gan dikti grūti? — Marčs bažīgi teica un pienāca tuvāk.
— Nemaz, Marč! Tīrie nieki — vajag tikai labi uzmanīties. Es iemācījos divi nedēļās.
— Jā, vai nu visiem tik viegla galva kā tev! . . .
— Man? Nebūt ne! Tāda pati kā visiem citiem, ja ne grūtāka.
— Tad gan laikam skolā dikti daudz uzdod?
— O jā! Brīžam gan.
— Bet kā tad tev īsti gāja pirmo nedēļu? Labi? — Marčs ļoti ziņkārīgi ieprasījās.
— Tā — pa vidām, — Jancis atbildēja. — Kamēr iepazīstas ar visiem …
— Vai tad citu tik daudz?
— Simt divpadsmit.
— Simt — un divpadsmit! — Un Marčam pret paša gribu iepletās acis plašāk. — Vai tad maz visus var pazīt?
— Kas tad ko nepazīt! Es jau otra dienā zināju, kā viņus visus sauc. Bet vai tu arī zini, kā mani sauc?
— Tevi? — Un Marčs pasmīnēja savādi par tik vienkāršu jautājumu. — Nu — Janci!
— Oho! Tu domā — tāpat kā mājā? Tad tālu vis netiksi: viens — Jancis, otrs — Jancis, cik tad neiznāks! Mani sauc par Linkstēnu — Jā-nis Link-stēns. Tā!
— Tad jau gan! — Marčs nosacīja.
— Nu, un vai tu arī zini, kā tevi pašu sauks?
— Mani? — Marčs padomāja brītiņu un tad papurināja galvu.
— Mārtiņš Nīgāns. Kā nu pats savu vārdu nezini!