— Nu labi, pap. Bet kā var zināt, kam galva grūta, kam viegla? — Jancis atkal jautāja, un ar katru jautājumu vaigi viņam kļuva sārtāki un elpa smagāka.
Puisēnam sakustējās kaut kas krūtīs. Vai bija atkal nemiera gars?
— Nu, — tēvs sacīja, — kas uzdevumus iemācās ātri, atbild pareizi, tam viegla galva.
«Jā — kā tad nu bija?» Jancis apdomājās brītiņu un tad turpināja:
— Bet, pap, ja kam grūta galva, — vai tāds arī var ko nebūt iemācīties, vai tam varbūt jāpaliek visu mūžu par muļķi?
— Jā, nu … tādiem aizvien stipri grūti kaut ko sasniegt.
— Bet kad tā caurām dienām un naktīm un vienādi mācās un mācās? Vai tad arī nekā?
— Tad nu gan varbūt cik necik. Bet liels tomēr nekas neiznāks, — tēvs noteica kā apdomādamies. — Kur jau dievs nav dāvanu devis, cilvēkam velti cīnīties.
Jancis domāja atkal.
— Bet, pap, — viņš tad teica, — ja kaut ko nesaprot, vai tad arī grūta galva?
— Kad nesaprot? — tēvs atkārtoja. — Nu, tad vajag lūgt skolotājam, lai paskaidro.
— Jā, bet vai tad ikreiz tā var?
— Ko var?
— Nu, prasīt.
— Kāpēc tad ne? Tam darbam tak skolotājs pieņemts.
— Nē, pap, es tā nedomāju. Es domāju: vai tad skolēns var ikreiz zināt, ko lai prasa?
— Jā, nu — kā tad citādi skolotājs lai zina, ko paskaidrot? Vajag apdomāt.
— Bet kad domā un domā un tikpat nekas neiznāk, un nesaprot ar?
— Jā — tad … Kas tad to lai zina? — Un dārznieks uzlūkoja tā kā nesaprašanā savu ērmīgo puiku.
— Redz, pap, es domāju tā, — Jancis atbildēja. — Skolotājs tak ļoti gudrs cilvēks: viņš taču daudz, daudz gudrāks nekā mēs visi — vai ne?
— Jā, zināms, — dārznieks lēnām atbildēja, kamēr Jancis. runāja aizvien ātrāk un ātrāk.
— Nu, tāpēc! — puisēns turpināja, — Viņš tak zina visu, visu! Nu, un vai tad viņš arī nezina, ko es nesaprotu?
Tas nu bija acumirklī dārzniekam pavisam negaidīts jautājums.
Likās — puisēnam bija sava daļa taisnības, un, pirms atbildētu, dārznieks sāka domāt, ko teikt.
Bet Jancis negaidīja šoreiz atbildes.
Viņš nopūtās tik smagi, paķēra cepuri un izgāja ārā.
Gaiss bija vēss; bet sevišķi Jancim patika asais vējš, kas, ap jumta stūri vīdamies, nesa smalkas sniega pārsliņas sakarsušajā sejā.
Cik labi tomēr šādam vējam! Dienām un naktīm viņš brīvs, skraida un dara, ko grib, kas iekrīt prātā.
Un piepeši Jancim izliekas, ka arī viņam patiktu pārvērsties par tādu mazu, mazu sniega pārsliņu, lai vējš, to saķēris, aiznestu tālu, tālu kaut kur nezināmā malā un nomestu vientuļā,, svešā pakrastē vai aizā.
Un rītā, kad uzlēktu saulīte, lai niecīgā pārsliņa izkustu un nozustu nepamanīta, nezināma . . .
Kad Jancis pēc tam ienāca istabā, viņš jutās ļoti noguris.
Tēvs bija jau apgūlies, bet lasīja vēl avīzi. Mamma taisījās iet dusā.
— Ej nu tu ar, Janci, pie miera, — viņa saka, — būsi taču piekusis.
Un Jancis guļ jau gultā.
Bet pirms apgulšanās māte pienāk vēl pie viņa gultiņas, atsēstas gultas malā, uzliek roku viegli puisēna krūtīm un skatās ilgi dēlā.
Par ko gan mamma tagad domā?
Tad viņa sāk glaudīt puisēna skaisto pieri un mazliet noliekusies klusām prasa:
— Nu, vai tu kādreiz visā nedēļā arī pieminēji savu mammu?
— Es? — Jancis iesaucas un saķer sirsnīgi mīļo mātes roku. — Es — ikkatru vakaru domāju par tevi, mam! Un tu?
— Kad nu man laiks domāt! — māte atsaka tā bēdīgi.
Bet Jancim šķiet, ka māte izvairās, kad turpina: — Man jau tik daudz darba — jādomā par tiem: ko lai taisa pusdienās, ko lai dod tev līdzi. Bet nu čuči vien, dēls! Tad jau rīt atkal varēsi iet uz skolu.
Māte noskūpsta dēlu, pārmet svētīdama krustu un iet arī pie miera.
17
Tā Jancis staigāja visu ziemu: sestdienās tālo ceļu līdz mājām — un tās bija laimīgas dienas! — un svētdienās atkal uz skolu.
Bet tad Jancis kļuva visai kluss, un, jo tuvāk nāca skolai, jo nopietnāka kļuva seja un izturēšanās.
Pašā skolā puisēnu nevarēja gandrīz ne pazīt.
Tur viņš smējās reti, tik ļoti reti, it kā savā mūžā nebūtu to vēl lāgā iemācījies. Un, ja atgadījās kaut kas, par ko citi rāva pilnā kaklā un arī Jancis nevarēja noturēties, tas iznāca tā īsi, sausi, it kā pēc pavēles.
Bet tas atgadījās gaužām reti. Puisēns, lai sēdēja vai staigāja, bija aizvien nopietns, domīgs, tāds kā bēdīgs vai nospiests.
Bet sestdien — kas par ņiprumu un dzīvību radās spodrajās acīs, tiklīdz puisēns bija izgājis pakrastei cauri!
Smiekli, sirsnība, jautrība kā lītin lija ap Janci, kad runāja ar Mārču vai mammu.
Kas gan skolā varēja domāt, ka zem šī sastingušā ģīmīša slēpjas tik daudz žirgtuma un dzīvības, un kas gan spēj noredzēt, ka šīs sprikstošās acis var tapt sausas un vienaldzīgas?
Un tomēr tas notika vienā un tai pašā īsajā ziemas dienā.
Mācīties Jancis mācījās tāpat kā sākumā — dedzīgi, uzcītīgi.
Tas viņam tagad izlikās arī tā kā vieglāk, jo viņš bija iemanījies apieties ar savu nemiera — musinātāja garu, kas pirmajās dienās mocīja puiku tik nežēlīgi. Tagad tas bija jau daudz rāmāks.
Bet brīžam viņš tomēr pielīda klusītiņām pie Janča, īpaši, kad puisēns mācījās ģeogrāfiju.
— Vai tu domā, ka esi jau gudrāks, ja zini, ka šo salu sauc par Formontēru? — gars čukstēja.
Puisēns tad aizvien paraustīja it kā atkratīdamies labo plecu un uzskatīja savu galda biedru tai pusē.
Bet atbildēt neatbildēja nekā: viņš zināja, ka tā garu aiztrenkt visvieglāk.
— Nu teic jeclass="underline" kas tā tāda par saules sistēmu, ja esi tik gudrs? Tu tak zini visu garo vārdu rindu, — gars kārdināja.