Bet Jancis nelikās ne dzirdot.
Tikai ģeogrāfijas grāmafu viņš nolika plauktā un paņēma Neikena pirmo daļu.
— Vai domā, ka esi jau gudrāks, kad zini pateikt «Blitz- ableiter [11] », — gars neatlaidās. (izrunu viņš bija noklausījies pašam Jancim, to puisēns manīja skaidri.)
Jancis paraustīja atkal plecu un paskatījās uz galda biedru, bet cieta klusu.
— Vai tu zibeņnovadītāju esi kādreiz redzējis? — gars atkal mulsināja. — Nu pasaki jel — kāds tas izskatās?
Jancim liekas, it kā smietos kāds viņam aiz muguras. Puisēnam iezibas acis, un viņš apsviežas ātri apkārt.
Bet tur viss klusu; katrs mācās savā nodabā.
Tad Jancis noliek arī Neikenu plauktā un iet ārā: tur gars viņam līdzi nedrīkst nākt, tāpat mājās arī ne.
Tikai vienā ziņā Jancis paliek tāds pats mājās, kā skolā: jo tuvāk nāk pavasaris, jo bālāks top puisēnam citkārt ziedošais vaigs, un pat mājās siltā vēsma nespēj noturēt senāko sārtumu.
Daudzkārt māte noskatās ilgi dēlā, un viņas balsī skan dziļš žēlums — vairāk jūtams, kā dzirdams, — kad saka:
— Jums gan skolā laikam dikti daudz uzdod ko mācīties?
— O jā! — Jancis atsaka. — Bet tas nekas, kad viegla galva.
— Nu jā! Mācies vien, dēls, mācies, — māte nosaka it kā lūgdamās un glauda bālo vaigu. — Gan jau pēcāk dzīvē pats atradīsi.
Vai tad tiešām mamma zinātu, kā viņam īstenībā iet skolā?
Ē! Ko niekus! Tas Jancim laikam tikai tā izliekas vien.
18
Apmēram tā mamma runā arī šodien, kad viņi visi trīs — Marčs arī atnācis vados — stāv ceļa galā pie Daugavas malas mazliet lejāk dzirnavu upītes grīvai.
Ir jau seba svētdienas pēcpusdiena, un Jancim būs stipri jāsaņemas, lai pirms tumsas tiktu skolā.
Puisēns jau taisās iet pār ledu, tomēr kavējas brītiņu un vēl brītiņu: viņam liekas, ka būtu kaut kas jāpasaka mammai, — bet kas? Acumirklī nevar nekādi atcerēties.
Kamēr nu viņi stāv klusēdami, Daugava nes steidzīgi vilni pēc viļņa tiem garām.
Un viļņi top katru dienu lielāki un augstāki, jo pavasaris ■stipri jau darbā.
Pakrastē sniega vēl diezgan, un dažā ceļa vietā viņš izskatās tāds pats ciets un sagūlies kā ziemā. Bet, tiklīdz iesper kāju, sniegs itin kā mests lec gaisā un izšķīst uz visām pusēm.
Brīžiem sniega drumstalas iešļakst sejā, un tad liekas, it kā tas nemaz nebūtu aukstais ziemas sniegs, bet pavasara spirgtais ūdens.
Citā vietā sniegs atkal izskatās tāds pats tīrs un sauss kā stingrā salā.
Bet piepeši no viņa izriešas tīra, spodra pilīte, pazib un pazūd nezin kur. Pēc tam otra, trešā, un, re — jau vesels strautiņš rit, skanēdams gar izliekušos bērza sakni, sirmo akmeni, pār sūnām un zemē iemītiem zariņiem uz Daugavu!
Un pakrastē tagad jau īsti daudz tādu strautiņu, nevarēdami zem smagā ledus pakļūt, dodas pa virsu tālāk, kamēr nonāk vaļējā vietā.
Un tāda vieta ir tagad krāce starp Vīganti un Lazdām.
Tur ūdens stipri straujš; izčaukstējušo ledu viņš jau salauzījis, un nonesis lejā varbūt līdz pašai Koknesei.
Pat ne nolasmaņa tur vairs nav ne vienā, ne otrā pusē.
Tikai, sākot no ceļa gala, augšup — plēsā — ledus vēl turas. Bet arī tur jau daudz cietis no pavasara siltās dvašas.
Viņam pa virsu gar vienu un otru malu dodas diezgan stipra ūdens strāva, un tikai Daugavas vidū ledus, kā teic, vēl' sauss.
Beidzot tikpat Jancim jādodas tālāk. Kulīti ar maizes kukuli mugurā labi norīkojis, viņš atvadās no pavadoņiem.
— Ardievu nu, dēls! Ej vien uzmanīgi pa ledu, ka nepakrīti un nesamērcējies, — māte saka, un Jancis savelk zābaku stulmus labi augstu — stulmi stipri un labi, nelaiž ne pilītes cauri — un dodas dūšīgi uzplūduma strāvā, kas dziļākā vietā sniedzas gandrīz līdz ceļiem.
Laimīgi cauri ticis, Jancis apgriežas, pasmaida, pavicina cepuri un tad, vērīgi ledū skatīdamies un šaubīgākajās vietām spieķi uzsizdams, iet atkal tālāk.
Bet mamma ar Mārču paliek vēl malā stāvam.
Jancis var būt sasniedzis jau Daugavas vidu, kad piepeši dzird kādu bailīgi iekliedzamies.
Puisēns atsitas atpakaļ un redz, ka mamma mētā rokām un runā kaut ko steidzīgi un uzbudināti, bet Marčs stāv kā sastindzis.
Tai pašā acumirklī arī Jancim top tā ērmīgi ap dūšu.
Liekas, it kā Vidzemes krasts sāktu pamazām kustēties un> grimt uz vienu pusi.
Puisēns pamet acis Daugavai augšup un ar joni dodas skriešus turp.
Vai tad tiešām? Vai tas varētu būt?
Puisēns apstājas: skrējiens par vēlu!
Melnā strīpa, kas sākumā kā diegs stiepās pār ledu, top aizvien platāka un platāka.
Nav ko šaubīties: viļņi atkal nolauzuši ledus gabalu, un Jancis stāv tam virsū.
Tagad gan viņš, kamēr peld mierīgā ūdenī, vēl liels kā plosts, bet cik ilgi?
Kad nāks krāce — re, jau tagad viņš pārdalās uz pusēm, — ko tad?
Jancis pavirzās ledus gabala vidū, noliek kulīti un stāv sarāvies, neziņā sastindzis.
Viļņi brāžas gar ledus malām un viens pēc otra lec virsū, un katrs nākamais uzlec tālāk par iepriekšējo.
Vai viņi tik visai nepacietīgi pēc nabaga puisēna?
Bet tur pret Staburagu Daugavas vidū stāv milzīgais akmens. Viļņi mutuļo un lūst tur varenā spēkā, viņam pāri veļoties.
Bet ledus gabals virzās vienaldzīgi akmenim aizvien tuvāk un tuvāk — taisni virsū!
— Būtu jel kliedzis! Būtu tak saucis palīgā! — mamma runā stipri un ātri elpodama.
— Palīdziet, glābiet, ļautiņi! — viņa mēģina pati, tikai balss aizmetas kaklā un izskan, un pazūd turpat ūdens šalkoņā.
Bet ledus gabals virzās aizvien tuvāk un tuvāk briesmīgajam akmenim.