Velti dārzniece raugās apkārt: šai malā nav nekur laivas. Tikai Lazdām Vidzemē — redz, kur viņa guļ, izvilkta sausumā.
Kaut jel kāds no turienes ieraudzītu nelaimīgo!
Bet kas nu — tagad jau svētdiena: vai tik kāds maz mājās?
Bet ledus gabals peld tālāk un tālāk. Tagad viņš jau pašreiz iepretim Liepavotam.
Dārzniecei līst asara pēc asaras pār vaigiem. Viņa slauka tās steidzīgi priekšautā, jo tās kavē skatīties. Bet noslaucīto vietā rodas vienmēr jaunas un met vecajām acīm miglu priekšā.
Dārzniece grib kaut ko teikt, bet lūpas dreb un raustās, un neviena skaņa nenāk tām pāri.
Ledus gabals Liepavotam iet garām.
Piepeši dārzniece nodreb pie visas miesas un dodas uz ūdens pusi, it kā gribētu mesties iekšā.
Bet tad viņa apstājas pašā malā un saka drebošā balsī:
— Marčiņ, dēliņ, tev vieglākas kājas … Esi nu, mīļo puisīt, tik labs, pārteci uz Lazdām — tu jau redzi! Steidzies! Steidzies, manu labo dēliņ!
Marčam tas nav divreiz jāsaka.
Viņš tikai brīnās, kā pašam neienāca šīs domas, un Marčs metas slaidā lēcienā uzplūdumā iekšā.
Pārbridis uzplūdumam, viņš dodas kā vējš pār ledu tālāk, izbrien Vidzemes uzplūdumu un nu gar stāvo klints krastu laižas uz Lazdām.
Bet ledus gabals peld, jau stipri līgodamies, tālāk.
Jancis novilcis mēteli un taisās arī tā kā svārkus vilkt.
Ko tad viņš?
Vai tad šādā ūdenī maz iespējams peldēt?.. .
Bet kas tad Marčam?
Dārzniece paskatās un sastingst. Marčs neiet vairs tālāk, bet stāv, krastam piespiedies.
Dārzniece ievaidas un saķer galvu abām rokām.
Vai tad tiešām nav vairs nekāda glābiņa?
Kā tad viņa to aizmirsusi? Tur jau Marčs netiek garām: tur dziļais ūdens viļņo gar pašu stāvo krasta sienu!
Ja spers soli, straume var Mārču pašu ieraut dzelmē.
Pagalam! Pagalam!
Bet ko tad nu Marčs dara?
Viņš mēģina, radzēs ieķerdamies, uzrāpties stāvajā krasta sienā!
Ak bērniņ, bērniņ! Vai nu tur kādam iespējams uzkāpt? Pat vāverīte nevar tur uzrāpties augšā!
Pamocījies Marčs stāv atkal pirmajā vietā, stāv un domā.
Bet ledus gabals jau netālu no Staburaga.
Piepeši dārzniece dzird kaut ko noplunkšam. Viņa paskatās — Marčs pazudis no baltās klints sienas .. .
Vai viņš iekritis jeb ielēcis pats ūdenī?
Vēl dārzniece redz, ka Janča ledus gabals iegriežas briesmīgajā līcī, tad kā pa sapņiem redz kaut ko melnu izlienam no ūdens tai vietā, kur Vidzemē nobeidzas stāvā klints siena.
Tad viņa saļimst bez samaņas ūdens malā …
Bet vēsie viļņi steidzas, strauji šalkdami, savā mūža gaitā aizvien tālāk un tālāk, visam vienaldzīgi garām un pāri.
Cik ilgi dārzniece gulējusi — viņa nevarēja atjēgties.
Bija jau tāda kā krēsla, kad viņa pamodās.
Viss apkārt kluss un mierīgs, it kā nekas nebūtu gadījies.
Vai tad tiešām nekas nebija noticis?
Bet klau! Kas tad tur runā?
Vai nav Jancis?
Māte skatās un skatās, bet acīs tāda migla, ka nevar nekā saredzēt.
Vai tad tie patiešām būtu tikai uztraukuma murgi?
Bet nē — nē! Augstais dievs! Taču nē!
Redz, tur jau Vidzemes augstajā krastā taisni pretī stāv mazs vīriņš, vicina cepuri un sauc pilnā balsī:
— Mam, mam! Nebīsties nekā: esmu pilnīgi vesels! Bet nu ardievu, mam! Jāsteidzas uz skolu. Ardievu — līdz sestdienai!
Tad mazais vīriņš apgriežas, un baltā kulīte nozūd aiz tumšajiem krasta paegļiem.
Māte grib viņu saukt, saukt, lai nāk atpakaļ, mazu, mazu brītiņu lai nāk atpakaļ, te šurp — tuvu tuvu pie nemierīgās, izmocītās sirds, lai arī tā pārliecinātos: vai tas patiešām Jancis, viņas Jancis?
Bet balss viņai kā atņemta.
Dārzniece saņem tikai rokas cieši vienu otrā un noslīgst Daugavas malā bez spēka ceļos.
Bet pa bezbēdīgajiem viļņiem peld aizvien tuvāk Kurzemes pusei Lazdas tēva vieglā laiviņa.
Viņas vidū sēž mazs, bet resns, kažokā satuntuļots stāvs.
Brīžam tam uznāk gan tādi kā drebuļi, bet viņš tomēr smaida laimīgi.
Tas — dūšīgais Marčs.
ATKAL PAVASARIS
1
Pēc ilgas, garas gaidīšanas beidzot tikpat pienāca lieldienu brīvlaiks. Jancis, protams, pavadīja viņu mājās.
Kas tās bija par laimīgām dienām! Kas varēja būt vēl jaukāks zemes virsū?
Brīnums, ka Jancis nebija to senāk nemaz zinājis? Bet nu — nu viņas vajadzēja arī pamatīgi izlietot, un tāpēc Janci reti redzēja istabā sēžam.
Abi ar Mārču viņi dzīvoja un darbojās vai nu pakrastē, vai Daugavas malā.
Un laiks arī bija tiešām jauks, kā jau vēlīnos svētkos. Dienās — neviena mākonīša! Tikai saule, siltums un spirgtums visapkārt.
Daugava bija gandrīz jau tīra no ledus; tikai ūdens vēl ne- kritās, lai gan pakrastē sniega vairs nemaz neredzēja.
Dažās vietās, kur saule ķēra vairāk, zeme bija jau pavisam sausa. Ja gadījās iet tādā vietā — lapas čaukstēja tur kā vasarā.
Bet zem liepām piesaulē sēdēja tuvu viens pie otra nepacietīgie vizbulīši, skatījās savām zilajām actiņām viens otrā un priecājās, ka laimīgi pārcietuši garo pārbaudījumu laiku.
Tomēr Jancim likās brīžam, ka viņi sasēdušies tāpēc tik tuvu, lai varētu labāk dzirdēt stāstus un brīnišķīgos sapņus, ko redzējuši garajās ziemas naktīs un tagad katrs pa kārtai stāsta citiem.
Kad saule rietēja, melnais strazds pakrastē svilpoja savu miega dziesmu. Bet, kad krēsla nodzisa, viņš beidza dziesmu un pakrastē iegrima dziļi maigā klusumā.
Tad pakrastē cēlās viegli, dzidri tvaiki un apņēma kokus un krūmus ar visiem viņu sīkiem un maziem zariņiem un piebriedušiem pumpuriem, apņēma un ietina katru kā mīļu bērniņu silti, silti vieglā plīvura segā.