Un Marčs paskatījās kā jautādams Jancī.
— Nē, Marč! — Jancis sacīja. — Ne tā. Bet, kad tev vajadzētu trīs vēlēšanās teikt, — ko tad tu vēlētos?
— Tad? Hm! — Un Marčs sāka atkal meklēt zaru galus. — Es — tad — hm! Nez kas būtu vislabāk? Un tu?
— Es zinu gan, ko vēlētos, — Jancis sacīja un skatījās liesmās, it kā pārbaudīdams savas domas.
— Nu? — Marčs aicināja, pār uguni platām acīm lūkodamies.
— Vispirms, — Jancis iesāka, — es vēlētos, lai mēs visi — paps, mamma, ir Lote un visi radi, tāpat tu un arī es, tiktu pēc nāves debesu valstībā.
— Ā! — Marčs iesaucās, pavisam pārsteigts par drauga labo sirdi, kas arī viņu nebija piemirsis. — Un otra?
— Otra vēlēšanās, — Jancis turpināja, — lai es zinātu un mācētu visu, kas tik vien pasaulē: rēķinus, stāstus, burvības vārdus, klavieres spēlēt, pa ūdens virsu staigāt, visu, visu un tik labi kā neviens cits.
Nobeidzis Jancis paskatījās Marčā — ko tas teiks?
Bet Marčs tagad skatījās tikai platām acīm draugā.
— Un tad — beidzamā vēlēšanās būtu, — Jancis iesāka, — lai man piederētu tāda lādīte ar zelta ķēdīti, ko neviens nevar nozagt. Kad gribu — lādīte top tik maza, ka var iebāzt vestes kabatā; kad izvelku — kaut tik liela kā baznīca. Un šai lādītei lai būtu tāda īpašība, ka viss, ko lik vēlos, lai tas acumirklī atrastos tajā. Ja gribētu uzspēlēt — attaisi lādīti, izņem klavieres, uzrauj maršu. Ieliec atpakaļ — nav! Gribi uzkost kliņģeri — attaisi lādīti, ēd, cik patīk! Gribi redzēt Bagdādes kalifu — attaisi lādīti! Viņš jau sēž tur savā dīvānā: «Zdrastvuj!» — «Zdras- tvuj!» — «Kak poživaješ?» — «Tā un tā.» — «Kur tu biji pagājušo nakti?» — «Tur un tur.» — «Ko dara tavs vecākais princis Abduls?» — «Iet skolā.» — «Ko dara Aladins?» — «To un to.» — «Proščai!» — «Proščai!» — Aiztaisi lādīti — nav! Un tā visu, ko tik vēlētos.
Jancis apklusa un nogrima it kā pārdomās par savu brīnuma lādīti, bet Marčs bija jau skaidrībā.
— Vai zini ko, Janc? — viņš iesaucās.
— Nu?
— Es arī vēlētos to pašul
— Jā, nu, Marč, — Jancis atbildēja skumīgi, — kas nu mums to dos? … Bet, vadzi, būs laiks izcilāt kapūnes. Iesim!
Puisēni uzmeta ugunij jaunus žagarus un devās uz ūdens malu.
Tomēr ne tikvien burvīgā lādīte, arī daudz vienkāršākas lietas, kā likās, puisēniem nebija novēlētas: pie visām divdesmit kapūnēm viņi neatrada it nevienas vēdzeles.
— Tas taču ērmoti! — Marčs sacīja, redzēdams tādu negaidītu neveiksmi.
— Jā, ērmīgi gan! — Jancis arī teica. — Bet tas nekas! Tagad jau tikko vakars — pagaidi vien nakti: gan tad redzēsi!
2
Puisēni atgriezās atkal pie uguns un apmetās katrs savā vietā.
— Un nu kādu pasaku, — Marčs teica un pasmaidīja.
Jancis padomāja brītiņu, it kā nevarēdams atrast īsteno. Tad
viņš prasīja:
— Vai par mantas racējiem zini?
— Ne-ē! — Marčs atbildēja un kļuva pavisam nopietns.
— Nu labi! Tad pastāstīšu tev viņu, — Jancis sacīja un iesāka: «Reiz trīs mantas racēji dabūjuši zināt, ka lielā mežā zem resnākā ozola aprakta vesela kaste sudraba un zelta naudas. Bet neviens nevarējis viņas dabūt. Daži gan pamēģinājuši, tomēr nekā, jo kaste, kā jau visas apraktās mantas, stāvējusi velna apsardzībā; un tas jau tev tik viegli nedos! Labi. Bet ko nu šiem darīt? Naudas gribas — un kam nu zelta naudas negribēto*?
Domājuši, domājuši — beidzot aiziet visi trīs pie maza vīriņa ar sirmu bārdiņu. Tas bijis burvis. Izstāsta tam — tā un tā, tur un tur nauda aprakta; kā viņu dabūt? Vīriņš izklaušina visu un tad dod padomu: lai iet pusnaktī, taisni divpadsmitos, pie ozola un sāk rakt. «Tur gan nāks,» saka, «visādi ķēmi un spoki,» bet šie lai tik rok un rok un neskatās apkārt, kamēr kaste ārā. Bet runāt un smieties nav brīv — ne vienu drusciņ: viss jādara tik klusu, cik vien iespējams.
Labi. Šie pasaka vecīšam paldies un aiziet.
Nākamajā naktī visi trīs satiekas krustceļā un aiziet pie ozola. Neviens nerunā ne vārda — redzēs, kas būs. Tiklīdz pulkstenis nosit divpadsmit — visi stājas darbā un sāk rakt. Rok, rok, te piepeši dzird: nāk kāds, nāk un rūc un aizvien tuvāk un tuvāk. Beidzot — pavisam klāt. Paskatās viens, paskatās otrs — briesmīgi liels lācis tādām lielām, ugunīgām acīm. Tas pašreiz jau bedres malai klāt, sasit jau ķetnas, norēcas un nu ķers — šiem arī stipri bail, tomēr iegādā, ko vecis teicis, un rok tālāk un tālāk — te lācis pazūd pēkšņi, kā zemē ielīdis.
Šie noslauka sviedrus un ņemas tālāk.
Bet te pēkšņi viss mežs sāk dunēt un rībēt. Nav ilgi jāgaida, kad no biezokņa izbrauc milzīga kariete ar sešiem zirgiem priekšā. Ugunis vien stiepjas ap riteņiem, kad brauc taisni šiem virsū. Karietē sēž vecs, nikns kungs tādām spožām acīm un, tiklīdz tiek bedrei klāt, kliedz briesmīgā balsī kā vecais lielskungs: «Ko jūs te darāt, rakari! Es jums gan rādīšu!» Bet šie neliekas ne dzirdot. Domā: kas būs — būs! — un rok tik tālāk. Bet kariete ar visu kungu un zirgiem pazūd turpat acu priekšā.
«Nu,» šie domā, «kad jau tā vien, ko tad bīties!» un rok tik dziļāk.
Bet velns nemaz nav tāds muļķis!
Šie jau pierakušies pašlaik vākam klāt. Guļ liela dzelzs lāde, ka ne pakustināt nevar. Vajag aprakt apkārt, tad varēs izcelt, šie rok atkal.
Bet te piepeši mežā sāk rūkt un šņākt, un pēkšņi ozolā iegulst tāds kā viesulis: zari brīkš un knaukš; uguns vien staipās visapkārt — domātu, vai pastardiena klāt!
Šiem nu briesmīgi bail, bet neviens neskatās augšā. Te pēkšņi dzird kliedzam vecīša balsi: «Bēdziet, bēdziet — ozols gāžas!» Viens paskatās augšup — riktīgi! Ozols pašreiz būs virsū. Šis tik nu mudīgi ārā, bet otri divi noķer un tur ciet: «Kur nu skriesi — iā jau tikai tāda acu mānīšana!» Un pareizi: viesulis tūliņ nostājas, un ozols stāv, kā bijis, pat ne zariņa netrūkst.