šie nu priecīgi: aprakuši kastei jau apkārt, cels pašreiz ārā, te ierauga — nāk liela, resna cūka ar o … pīpēdama, urkš un pīpē, ka dūmi vien jūk! Tiklīdz ieraudzījuši to — nevar vairs noturēties: sāk visi smieties pilnā kaklā. Bet naudas lāde tūliņ ar lielu troksni sāk grimt un nogrimst zemes dibenā.»
Marčs, kas visu laiku ļoti nopietni, pat bijīgi klausījies, sāk pēkšņi smieties pilnā balsī.
— Un tad ar o … pīpēdama? — viņš atkārto vēlreiz un smejas un smejas.
— Jā! — Jancis saka, arī smiedamies. — Ko velns visu neizdomā, lai tikai paglābtu savu mantu.
— Nē, tādu joku! Ar o …! Ha, ha, ha! Bet nauda — pagalam?
— Pagalam! Kam tad šie smējās?
— Tad ta pašiem pēcāk — ak, bija gan laikam žēl.
— Kā nu ne — tik daudz naudas! Un vēl zelta! Bet vai tu zini, Marč, ka mums tepat tuvumā arī aprakta nauda?
— Mums? — tepat? — Marčs iesaucās un ieplēta acis.
— Jā, tepat — pie Staburaga.
— Pie — Staburaga? — Marčs brīnījās, uzlēca kājās un paskatījās pa tumsu bālajā klintī. — Jā, kāpēc tad tu . . . Kāpēc tad viņu neviens nerok ārā?
— Kāpēc nerok! — Jancis lēnām teica un uzmeta ugunij zaru. — Nāc parādi, kur ir, — izraksim tūliņ! Bet vai domā, ka tas tik viegli? Nekā, brālīt! Nevar vis tā — vajag zināt burvja vārdus! Un tad nevar arī zināt, vai kāds jau nav izracis.
— Tā? Kas tad tas bijis par gudrinieku?
— Par to vesels stāsts, — Jancis atbildēja un arī paskatījās Staburagā, it kā gribēdams uzzināt, vai visu var stāstīt.
— Nu? — Marčs izaicināja, sarušināja ugunskuru tā, ka liesmas uzšāvās gandrīz līdz smalkajiem zariņiem, un atsēdās atkal savā bluķēnā.
3
Arī Jancis atgāzās mazliet atpakaļ, jo uguns karsēja stipri acis un vaigus.
— Redz, ko tagad stāstīšu, — viņš iesāka, — tā nav pasaka, bet skaidrs notikums. Viņu man stāstīja pats vecais Ješka, kas šad un tad strādā pie galdnieka. Tu tak viņu pazīsti? Nu, labi. Tas neies vis tev niekus stāstīt! Bet visu to viņš pieredzējis pats savām acīm.
Bijis tā: aizpērnajā vasarā vai arī vēl agrāk, kad ne tevis, ne mūsu nebijis Vīgantē, kādā pusdienā citi aizgājuši diendusā, bet Ješka domājis: «Ē, ko tur piegulēs — ies labāk vēdzeles palūkot.» Paņēmis žebērkli, nogājis pie Liepavofa lejā un, radzes cilādams, sācis nākt šurp uz Staburaga pusi.
Tai pašā dienā ienācis Biķerniekos svešs cilvēks. Nebijis ne lāgā apģērbies, nekā; nemācējis arī nemaz krietni latviski — bijis tāds kā polis, no Rīgas atnācis, vai kā.
Ienācis un prasījis, kur Staburags. Nu, šie arī pastāsta, un svešais aiziet.
Ješka nu nāk aizvien lejāk un lejāk. Ir pats dienvidus laiks — un tu jau zini, ka tad arī rādās spoki tāpat kā pusnaktī.
Bet Ješka jau netic spokiem.
— Nu, labi. Ir pats dienvidus, kad viņš nonāk pie Staburaga, skatās un redz: svešais stāv, pret alu atgriezies, — tu tak ieskatījies melno alu, kas lejas malā? — liela, ērmīga grāmata rokā, atplesta vaļā, bet alas ieejā sēž brīnum skaista jaunava gaišiem, kupliem matiem, baltās drēbēs, vainadziņš galvā un līdzās — varen stalts jauneklis, vienu kāju palicis apakšā, otra karājas tāpat lejā: vienu roku apķēris jaunavai, otru — atspiedis sānos.
Vīrs kaut ko lasa lielajā grāmatā, lasa un klanās, un šie abi klausās un atbild.
Ješka arī bija nostājies pāris soļu no svešā un klausās, ko šis lasa, tikai nevar nekā saprast.
Ješka iekāsējies un iet tuvāk, bet svešais neliekas ne zinis: lasa tikai un klanās.
«Brīnums,» Ješka domā, «ko šis tur ākstās?» — un grib sākt prasīt, kad pēkšņi izdzirst kaut ko Daugavā blūkšķinām.
Paskatās un redz: liela, liela vēdzele izlien zem milzīgā klints bluķa, ko neviens nevar pakustināt, un aizpeld dzelmē.
«Rauj jods svešo!» Ješka nodomā un metas vēdzelei pakaļ.
Bet, tiklīdz Ješka nāk tuvāk, šī peld aizvien ātrāk un ātrāk un, kad Ješka pašreiz durs, — pazūd dzelmē. Pagalam!
Ješka nospļāvies tikai un nāk atpakaļ.
Malā svešais lasa un klanās tāpat, bet skaistais pāris sēž alas priekšā un atbild.
Bet kas Ješkam par bēdu!
Viņš, pienācis klāt, uzkliedz svešajam: «Ē! Ko tu te ķēmojies?»
Bet te, kur bijis, kur ne, — ūdrs Ješkam taisni pa kāju starpu cauri, gandrīz pagāzis gar zemi un Daugavā iekšā!
Ješka pakaļ.
Dzenas, dzenas, bet kur nu to noķersi! Ješka nospļaujas atkal, bet nu jau mana, kas par niķiem.
Nāk atpakaļ un domā: «Pag, gan tevi izmozēšu!»
Svešais stāv vēl turpat, bet nu jau lasa ātri, ber kā pupas un klanās vai līdz zemei.
«Ko tu te buries!» Ješka uzkliedz, pienācis klāt, un sper ar žebērkli pa lielo grāmatu, ka noblīkš vien.
Bet te Ješka apdulst, it kā pats sev pa galvu iemetis.
Kad atžirbst, redz, ka pats sēž pie lielā klints bluķa zemē; žebērklis, kulīte — turpat līdzās, bet no svešā — ne smakas!
Tīri jādomā, ka būtu sapņojis, ja tikai biķernieki arī nebūtu redzējuši svešā vīra.
Pēcāk gan viņa neesot vairs manījuši.
Tā redz, — Jancis nobeidza, — bet Ješka tomēr ir tagad vēl netic burvjiem.
— Ērmīgi! — Marčs nobrīnījās. — Nez ko tad šis tā lasījis no savas lielās grāmatas?
— Nu ko tad citu kā par aprakto naudu! Būs bijis kāds no gudriniekiem, kas tādas lietas prot, — Jancis noteica un piecēlās. — Bet nu iesim atkal izcilāt — tagad taču vajag kādai būt!
Un puisēni nozuda tumsā.