4
Tagad viņi sāka cilāt kapūnes no otra gala; tikai laime bija -tāda pati: kuru Jancis arī necēla — visas tukšā, pat kumosi nebija aiztikti.
Ik pie katras nākošās viņam sirds iepukstējās cerībā par labu lomu, bet ikreiz veltīgi.
Tas taču bija ērmoti!
Sākumā vēl Jancis izteica izbrīnīšanos Marčam, bet tad kļuva klusāks un klusāks, kamēr beidzot neteica vairs ne vārda — cēla tikai kapūnes un meta ātri atkal ūdenī.
Jancis nevarēja nemaz saprast, kāpēc vēdzeles šovakar nekodās.
Ne par to, kā likās, domāja Marčs.
Viņš gan it kā klausījās Janča vārdos, tomēr skatījās nevis ceļamās kapūnēs, bet Daugavā.
Kāda tā tagad savāda!
Gar malām viļņi gan arī tagad, tāpat kā vasarā, plunčojās un šļakstēja, bet vidū — cik nedzirdami klusi un steidzīgi slīdēt slīdēja projām! Marčam izlikās, it kā nemanāma, varena roka rautu viņus garām bez trokšņa, klusām, kā jau naktī, lielā, tumšā bezdibenī.
Un kad nu rokai iekristu prātā grābt arī viņu ar Janci?
Marčs atkāpās soli atpakaļ, bet, viļņiem pakaļ skatīdamies, ieraudzīja Staburagu.
Un piepeši puisēnam liekas, it kā gar balto klinti plātītos kaut kas liels, melns, tomēr cauri redzams stāvs — kāds gars.
Vai tik tā nav tā pati varenā roka, kas neatturamā spēkā rauj viļņus lejā? . . .
Un Marčs spiežas tik sirsnīgi Jancim klāt, ka tas gluži uztrauktā balsī iesaucas:
— Bet, Marč! Negrūd tak mani ūdenī! — un ceļ kapūni ārā.
Tajā pašā acumirklī iekliedzas kaut kas gari un dobji pakrastē, Marčam aiz muguras.
Kliedziens nāk tik pēkšņi nakts klusumā, ka Marčs ieklūp Jancim no visa spēka svārkos un parauj gandrīz zemē.
Jancis apsviežas un brīnīdamies skatās draugā.
— Kas tad tev, Marč? — viņš prasa.
Bet Marčs elpo smagi, grib kaut ko teikt un tomēr nesaka.
Tad Jancis sāk smieties: — Tas tak zaķis!
— Tas — tas? Zaķis?
— Nu zināms!
— Bet ko tad viņš tā bļaustās? — un Marčs palaiž drauga svārkus vaļā.
— Ko bļaustās! Sauc citus: viņam arī nepatīk vienam pašam sēdēt.
Tad puisēni iet atkal pie ugunskura.
Tas labi vien izdedzis, un viņam apkārt manāma jau stipra krēsla. Kad izšaujas liesmiņa — zem krūma kastas un plātās dīvainas, spocīgas ēnas, un Marčs sāk atkal spiesties Jancim klāt.
— Zari izdeguši — jāmeklē jauni, — Jancis nosaka un iegrimst tumsā, bet Marčs, it kā nebūtu aicinājuma dzirdējis, piesteidzas ātri ugunskuram, samet apdegušos galus kopā, sapūš labi krietni un, kad beidzot izšaujas spodra liesma, uzslienas kājās un skatās platām acīm uz to pusi, kur Jancis lauž zarus.
Bet, kad Jancis izlien piepeši ar lielu žagaru klēpi no tumsas, Marčs atlec gandrīz atpakaļ.
Cik ērmīgi šādā laikā: nevar gandrīz viens otra vairs ne pazīt!
Tikai kad uguns deg atkal pilnā spēkā un Jancis omulīgi atlaidies savā vietā, nomierinās arī Marčs un atsēžas savā sēdeklī.
5
— Pag, ko tak gribēju tev prasīt? — Marčs saka pēc brītiņa un skatās liesmās.
— Ak jā! Kas tā par jaunavu un jaunekli, kas tur runājuši ar svešo vīru?
— Tur alā? — Jancis prasa un pamet roku uz Staburaga pusi.
— Nūjā!
— Par tiem atkal vesels stāsts. Vai tad neesi par to vēl nekā dzirdējis?
— It nekā!
— Nu tad izstāstīšu tev to.
Un Jancis sāka stāstīt.
PASAKA PAR VīRU BEZ SIRDS
Kādreiz senos laikos dzīvojis te Daugavas malā vīrs ar sievu. Viņiem bijuši divi bērni — puisēns ar meiteni, bet citādas mantas nekādas. Vīrs strādājis zemi.
Bet kāda nu te auglība — brīžam neuzaudzis pat ne tik daudz kā pašiem iztikt.
Tad vīrs gājis zvejot — toreiz Daugavā bijis vēl daudz, daudz zivju, — un tā viņi iztikuši tīri labi.
Bet reiz uznācis sauss gads. Labība izdegusi gandrīz pavisam, un šiem uznācis trūkums. Vilkuši, vilkuši dzīvību kā zinādami, bet beidzot tikpat maizes sācis trūkt.
Gluži kā par nelaimi, saslimst vēl meitēns. Guļ bērns, vaid un lūdzas ēst, bet šiem nav ko dot.
Sēž abi istabā, domā un nezina, ko darīt.
— Pag, — vīrs beidzot saka, — iešu pamēģināšu zvejot — varbūt izdosies.
Paņem makšķeri, noiet pie Daugavas un sāk makšķerēt.
Gaida, gaida — paiet viena stunda, paiet otra — nekas nekožas.
Saule kāpj augstāk un augstāk, laiks top aizvien karstāks, bet kaut jel viena zivtiņa aiztikusi kumosu!
Izgaidījies veltīgi, iztvīcis un noguris vīrs satin makšķeri un iet mājās.
Sieva prasa: «Nu, vai noķēri kaut ko?»
Šis pakrata tikai galvu, ieslien makšķeri kaktā un nosēžas pie slimā bērna.
Tas tagad ir vēl vājāks, un vīram iet kā nazis caur sirdi, dzirdot bērnu lūdzamies un vaidam. Viņš nevar ilgāk izturēt, paņem stopu un bultas un aiziet mežā.
Iet krustām un šķērsām, bet mežs tukšs un kluss kā izmiris: ne putniņa, ne zaķīša — it nekā!
Iet vīrs pa mežu un domā: «Ak dievs! Kāpēc esmu tik nelaimīgs?»
Izstaigājies un izmeklējies veltīgi, viņš iet atkal tukšām rokām mājās; bet sieva prasa: «Nu, vīriņ, vai nošāvi kaut ko?»
Šis tikai pakrata galvu un nosēžas pie bērna.
Tas tagad jo slims — vaid un lūdzas. Vīrs nevar vairs izturēt, bet nezina arī, ko iesākt.
Viņš paņem atkal makšķeri, noiet pie Daugavas un domā: «Ak dievs! Kāpēc gan esmu tik nelaimīgs?»
Daugavmalā viņš sirsnīgi pielūdz dievu un sāk makšķerēt.
Paiet brīdis, paiet otrs — nekā!
Beidzot pēc ilga, ilga laika plūds pakustas drusciņ.
Vīrs velk un izvelk mazu, mazu zivtiņu, paņem rokā, skatās, kā tā plāta mutīti, un domā: «Arī tev gan jau tāpat žēl mirt: tu vēl tik maziņa! . . . Kas mums tiks no tevis?» — un ielaiž zivtiņu atpakaļ. Tā palec no prieka, pazib un nozūd.