Par to visi ļoti uztraukti: domā — ķēniņš pagalam. Bet, kad tas iznāk ar savu pavadoni, — visi top priecīgi.
Tikai ķēniņš paliek tāds pats nopietns un saka, rādīdams uz vīru bez sirds:
— Ja nebūtu šā vīra — manis neredzētu vairs dzīvu. Viņš izglāba mani. Par to atdodu viņam savu meitu par sievu ar visu valsti: lai viņš ir ķēniņš. Esmu jau vecs un nederu vairs par valdnieku — tur vajag spēcīgāka vīra. Lai mans glābējs tad nu būtu jūsu ķēniņšl
Visi brīnās, ķēniņa vārdus dzirdot, jo pats nav vēl nemaz tik vecs.
Tomēr neviens nesaka ne vārda.
Tikai jaunais princis, kas pavadoņu starpā, dzirdēdams ķēniņu runājot, kļuvis gluži bāls, iznācis prieķšā un sacījis droši: — Augstais valdniek! Tevi esam aizvien klausījuši un mīlējuši kā tēvu, jo tu biji mums vienmēr labs ķēniņš un tavas pavēles bija
aizvien labi pārliktas. Bet tagad visiem jābrīnās: pirmajam, ko sastopi mežā, gribi atdot visu valsti! Viņš jau var būt dūšīgs, var būt gudrs un krietns — bet kas to zina? Vai tu pazīsti viņu? Vai zina kāds, no kurienes viņš nāk? Neviens! Un tādam tu gribi uzticēt valsti! Tomēr — lai nu tā būtu. Bet, kad tu šādam svešiniekam gribi atdot arī savu meitu, jauno princesi, nemaz viņai pašai neprasījis, — tas ir netaisni no tevis!
Un teikšu skaidri, ķēniņ: princese nemīl neviena kā tikai mani; arī es mīlu viņu no sirds; un tikai mēs abi. . .
Bet princis nedabūjis pabeigt.
— Nu tad tev, muļķa puika, sen laiks mirt! — vīrs bez sirds iesaucies, un princis nogāzies ar pāršķeltu galvu zemē.
Visi nu izrauj zobenus un grib gāzties vīram virsū. Bet šis sakampj cirvi un sauc:
— Es te esmu pavēlnieks! Kas grib ar mani runāt — lai nāk priekšā! Zobenus — makstīs! Kas nedarīs tā — zvēru pie sava ķēniņa vārda, — tam ies tāpat kā princim!
Visi apklust un sabāž zobenus makstīs: katram briesmīgi bail no jaunā ķēniņa. Bet šis runā tālāk:
— Tā! Tas man patīk, ka esat paklausīgi. Dariet arī turpmāk tā, un — galvoju pie sava ķēniņa goda — jums nebūs jānožēlo. Ko runā muļķa puikas kā princis — neklausieties to: esmu nācis jūs laimīgus darīt, un es to arī spēju. Izpildiet tikai manas pavēles, dariet kā es un jūs būsiet laimīgi. Tagad dosimies pilī un taisīsim kāzas.
Visi sasēžas zirgos un aizjāj.
Bet princese, kad dabū zināt, kas noticis, sāk stipri raudāt un negrib jaunā ķēniņa ne redzēt.
Lielmaņi sapulcējas kāzās; gaida, gaida, bet princese kā nenāk, tā nenāk — sēž savā istabā un raud.
Beidzot arī jaunais ķēniņš top nepacietīgs un iet pats princeses istabā.
Ko viņš tur darījis — neviens nezina. Tikai pēc brītiņa, kad iznākuši abi ar princesi, tā bijusi ar visu mierā. Izskatījusies tikai bāla kā mirēja.
Tā nu viņus salaulājuši, nodzēruši kāzas, un jaunais ķēniņš sācis valdīt.
Pagājis labs laiks. Valstī visi bijuši mierā ar jauno ķēniņu: tas tiešām rūpējies stipri par pavalstniekiem.
Ja gadījies karš — ķēniņš vienmēr uzvarējis, jo bijis apbrīnojami dūšīgs un gudrs karavadonis.
Bet tad ļaudis sākuši runāt ērmīgas lietas.
Ķēniņiene — tā stāstījuši — esot ļoti nelaimīga, jo ķēniņš piespiedis viņu ar varu laulāties, draudējis citādi izdarīt tāpat kā ar princi.
Bez tam ķēniņienei nelaime ar bērniem: dēls esot bez vienas kājas un, kaut gan vēl mazs, tomēr tik nežēlīgs, it kā tam nemaz nebūtu sirds; meita — bez vienas acs; un tā vēl šo un to.
Arī par pašu ķēniņu sākuši runāt dīvainas lietas. Baznīcā viņš neejot un arī mājā nekad nelūdzot dieva. Tāpat dziesmas ur» mūziku ķēniņš negribot dzirdēt. Arī smieklus un jautrību tas nevarot ciest. Pats nekad vēl neesot redzēts pasmejamies.
Kamēr senāk pilī rīkojuši lielus svētkus, dziedājuši, smējušies un spēlējuši, tamēr tagad tur viss tukšs un kluss kā kapā.
Un ar pašu ķēniņu arī neesot viss kārtībā. Viņš gan strādājot ļoti daudz: lasot un rakstot caurām dienām līdz vēlai naktij, gulēt ejot vēlu un ap pusnakti atkal jau augšā. Tad gan nestrādājot, bet ejot pils dārzā: staigājot un maldoties tajā lielā nemierā, it kā kaut ko meklēdams.
Brīžam viņš vaidot tur kā lielās sāpēs; brīžam arī runājot pats ar sevi, bet ne vairāk kā divus jautājumus: «Kur? Kur?» un «Kāpēc? Kāpēc?»
No visa redzams, ķēniņam trūkstot kaut kā, bet, kā, — neviens nezina.
Reiz kāds pils sulainis paslēpies dārzā, lai noskatītos, ko viņš naktī tur īsti dara.
Tiklīdz pulkstenis nositis 12, ķēniņš iznāk dārzā. Iet krustām šķērsām un domā un domā. Tad piepeši saķer galvu, ievaidas un runā pats sevī: «Kur? Kur? Kāpēc? Kāpēc tad?» — pieiet pie lielas ābeles, nolauž vienā rāvienā, pārplēš stumbeņu no augšas līdz apakšai, izskatās, iztausta un nomet zemē.
Pēc tam pieiet pie puķu dobes, noplūc visus ziedus un puķes, izplūkā un izskatās katru rūpīgi un nosviež atkal zemē.
Tad nonāk pie trepēm, ķur abās pusēs akmens lauvas izcirstas kā dzīvas.
Ar vienu zobena zvēlienu viņš nocērt lauvai galvu, ar otru — pāršķeļ viņu pušu.
Izskatās, iztausta, kas galvā, un atstāj guļot. Pēc tam pāršķeļ
pašu lauvu un izņem kaut ko ārā, apskatās mēness gaismā un nosviež atkal tā kā ierūkdamies zemē.
Tūliņ arī pats nokrīt uz mutes rasainajā zālē un guļ kā miris.
Tikai pa brīžam dzird viņu iestenamies un runājam: «Kur? Kur? Kāpēc? Kāpēc?»
Sulainis domājis, ka ķēniņš raud, bet tā nemaz nebijis, jo, kad piecēlies un atsēdies pie ozola mēness pusē, — acis bijušas gluži sausas, tikai kvēlojušas kā ogles.