Rītā ķēniņš bija bāls kā mironis. Bet tāds viņš esot vienmēr.
Kad sulainis nokopis pāršķelto lauvu, redzējis, ka tai trūkst sirds.
Tā nu pagājis labs laiks.
Bet tad valstij uznākuši bada laiki. Gan ļaudis lūkojuši dzīvot jo taupīgi, bet maizes kļuvis arvien mazāk un mazāk, un gada gals vēl tālu.
Ko nu darīt?
Te ķēniņš izdod pavēli, ka ikkatram, kas pāri par 50 gadiem, vajag mirt, jo citādi visiem būs jānobeidzas badā.
Ļaudis saņem pavēli, bet top gaužām bēdīgi: katram tak vai nu tēvs, vai mīļš radinieks tajā vecumā. Kā nu viņus lai kauj nost!
Tā nu paliek.
Bet pēc kāda laika ķēniņš aprēķinājis, ka arī tagad maizes nepietiks, un izdod jaunu pavēli: visus bērnus, kas kropli, tūliņ nomaitāt.
Ļaudis saņem pavēli, bet nu top jau pavisam nemierīgi: katram savs bērns taču mīļš.
Bet arī tas paliek tā.
Drīz pēc tam ķēniņš izjāj apskatīt valsti, vai viņa pavēles izpilda.
Jāj viņš kādai mājiņai garām — redz: sēž saulē sirms vecītis un sildās.
Ķēniņš aptur un prasa brīnīdamies:
— Kā tad tu, vecīt, vēl dzīvs?
— Jā, — vecītis atbild, — dievs neņem vēl pie sevis.
— Bet vai tad ķēniņa pavēle nav zināma? — jautā pats ķēniņš.
— Kā ne? — vecītis atbild. — Bet dievs, ne ķēniņš deva man dzīvību, un tikai viņš to var atņemt.
— Tu esi liels gudrinieks, — ķēniņš saka, — tikai esi kaut ko piemirsis: es esmu dieva vietnieks zemes virsū un tātad varu atņemt dzīvību, ja vajadzīgs!
Un ķēniņš liek pavadoņiem vecīti nomaitāt.
Tad jāj tālāk.
Piejāj otrai mājai — redz: klibs puika rotaļājas ar aklu meiteni.
Ķēniņš brīnās atkal, liek abus nogalināt un nu sāk prasīt: vai tikai citi arī izpildījuši pavēles?
Izrādēs, neviens nav tā darījis.
Nu ķēniņš jāj atpakaļ pilī.
Bet tur dabū zināt, ka vecais ķēniņš arī vēl dzīvs, tāpat kroplais princis un princese.
Ķēniņš tūliņ pavēl rīt, visiem ļaudīm klātesot, viņus notiesāt. Tas sauc lielmaņus un saka tiem:
— Esmu vienmēr paļāvies uz jums un turējis jūs par saviem vislabākajiem palīgiem, bet tagad redzu, ka esmu maldījies. Pats pūlējos caurām dienām un naktīm, bet jūs liekat manas pūles novārtā. Vai tad neredzat, kam strādāju? Vai tad nesaprotat, kā labā pūlos? Jūsu, jūsu un visas zemes labā es cīnos! Vai tad nesajēdzat, ka dzīvoju tikai visaugstākajam, kas cilvēkiem sasniedzams un visiem, visiem nāk par labu. Atbildiet: kāpēc neizpildāt manas pavēles?
Ķēniņa vārdi noskan lielajā zālē, bet viss paliek klusu kā kapā: neviens nedrīkst atbildēt.
Beidzot tikpat kāds sirms bruņinieks iznāk, nostājas droši ķēniņa priekšā un saka:
— Augstais valdniek! Pats teici, ka mēs vienmēr bijuši tev uzticami palīgi. Tādi paši esam tagad un ar visu sirdi tādi gribētu būt turpmāk. Bet nespējam, jo tas, ko tagad prasi, ir tik nežēlīgs, tik briesmīgs, ka pat klintij par to būtu jāraud! Un ne tikai mēs — neviens visā tavā valstī nespēj to pildīt, jo mums un ikkatram ir sirds krūtīs: tā neatļauj to.
Bruņinieks nobeidz, un viss paliek atkal klusu.
Bet ķēniņš pieceļas no troņa un saka:
— Tu runāji taisnu vārdu, bruņiniek! Par to lai tev gods! Arī es vienmēr esmu teicis, ka sirdij vajag klausīt prātu. Pats dievs prātu licis augstāk par sirdi un ar to norādījis, ka prāts ir valdnieks. Un kā apakšnieku, ja ceļas pret ķēniņu, soda, tāpat prātam jādara ar sirdi. Tu sacīji: sirds jums neatļauj kļūt laimīgiem; bet es darīšu jūs laimīgus! Dodiet šurp savas sirdis, un jūs būsiet laimīgi!
Ķēniņš nobeidz. Visi stāv pārsteigti un nezina, ko darīt.
Tad viens pēc otra pienes savu sirdi un atdod ķēniņam.
Tikai tas pats drošais bruņinieks negrib dot un saka ķēniņam taisni acīs:
— Bet tas jau gandrīz tikpat, it kā tu teiktos mūs darīt gudrus un atņemtu mums galvas.
— Ak tad tu gribi būt gudrāks par ķēniņu? — valdnieks iesaucas un liek notiesāt bruņinieku.
Tad saliek lielmaņu sirdis zelta lādē un aizslēdz ar zelta atslēgu, lādi pavēl nogremdēt augstā ledus kalnā, bet atslēgu patur pats.
Lielmaņi nu jāj katrs savā pilī. Bet brīnumi: katram pavisam ērmīgi ap dūšu, prāts nemierīgs, jautrība pagalam, viss izliekas tukšs un auksts; senāk katrs priecājās satikt sievu un bērnus — tagad viss gluži vienaldzīgs.
«Bet tas varbūt tādēļ, ka ķēniņa pavēle vēl neizpildīta?» nodomā katrs un, mājās nonācis, sāk kaut bērnus un vecākus. Gan lūdzas sievas, gan lūdzas bērni, bet nekas nelīdz.
Pabeiguši ar savējiem, lielmaņi sāk spaidīt apakšniekus.
Nepaiet necik ilgi, kad visā valstī dzird vienīgi vaimanas un raudas.
Lielmaņiem tomēr netiek ne drusku labāk.
Un, kad ļaudis dabū zināt, ka arī vecais ķēniņš, ko visi mīlējuši, kopā ar princi un princesi notiesāti uz nāvi, — visā valstī saceļas dumpis.
Rītā, kad veco ķēniņu pašlaik vedīs un kaus nost, milzīgs ļaužu pulks sanāk pie pils, sāk kliegt un saukt ķēniņu.
Tas klausās, klausās, bet nevar saprast, ko ļaudis grib.
Beidzot viņš iznāk lievenēs un grib runāt, bet ļaudis neļauj.
— Atdod mums mūsu vīru mīlestību! — kliedz sievas.
— Atdod mums mūsu bērnus! — sauc mātes.
— Atdod mums mūsu sirmos tēvus un mātes! — vaimanā bērni.
— Atdod mūsu sirdis! — prasa lielmaņi.
Ķēniņš skatās, redz dusmīgas sejas, niknus skatus, domā un domā, un nevar saprast, kāpēc ļaudis tik dusmīgi.
Bet ļaudis top aizvien nemierīgāki un trakāki. Jau paceļas dūres un zobeni, dūšīgākie laužas pilī.