— Jūs nepateicīgie! — kliedz ķēniņš. — Esmu taču darījis jūs par prāta ļaudīm. Esmu jūs laimē vedis.
— Ho! Ho! — smej ļaudis. — Par meža zvēriem tu mūs esi padarījis! Nelaimē ievedis, nelaimē! Atdod mums mūsu sirdis!
Ķēniņš redz, būs slikti — klūp zirgā un laiž prom, bet viss bars — kājām, jāšus — pakaļ.
Jāj, jāj ķēniņš, kamēr iejāj mežā. Zirgs dūšīgs: iet pa biezumiem, ka brīkš vien! Zari saplēš drēbes, saskrāpē ģīmi un rokas, bet ķēniņš laiž tik tālāk, jo dzinēji aizvien pa pēdām pakaļ.
Te meža vidū ķēniņam nāk pretī skaists jauneklis. Tas redz ķēniņu bālu, ar asiņainu ģīmi, — domā, ka zirgs satrakojies, un grib to savaldīt, bet ķēniņš domā, ka ienaidnieks: izrauj zobenu un nodur jaunekli.
Bet tas bijis paša senākais dēls.
Nu ķēniņš izjāj mežmalā. Bet kokā sēž tagad divi putniņi, šūpojas un dzied:
«Vīriņi Vīriņi Prātiņ, prātiņl
Meklē slavu, meklē god' — Laimi, mieru neatrod!»
Ķēniņš tikai saķer galvu un drāž tālāk.
Nojāj pie Daugavas un nu tālāk nevar. Apskatās apkārt — viss tāds kā pazīstams. Beidzot ierauga laivu. Tajā sēž sirms vecītis un makšķerē.
Tas bijis senākais ķēniņa draugs; bet tagad vairs viens otra nepazīst.
Ķēniņš piesteidzas klāt un lūdz, lai pārceļot.
Vecītis ar mieru, un viņi brauc pāri.
Kad viņi pašreiz Daugavas vidū, ķēniņš uzprasa:
— Klau, vecīt! Vai zini, kur cilvēka vislielākais spēks?
— Sirdī, — vecītis atbild.
— Un laime?
— Arī sirdī.
— Tu melo! — ķēniņš iekliedzas, izrauj zelta atslēgu un grib sist vecītim, bet kāja paslīd, un atslēga iekrīt ūdenī.
Ķēniņš savaldās un prasa tālāk:
— Pie kādas valsts tu piederi?
— Pie tās un tās, — vecītis atbild.
— Nu, vai fu varbūt nezini, — ķēniņš atkal prasa, — kāpēc tur ļaudis tik lielā nemierā ar ķēniņu un neklausa vairs viņam?
— Tāpēc, ka ķēniņš nesaprot, kas katram noderīgs, — vecītis atteica. — Viņš nesaprot ne bēdu svētības, ne prieka vērtības.
— Un kāpēc viņš nesaprot?
— Tāpēc, ka viņam nav sirds.
— Tāpēc, ka tam nav sirds? Vai tad ar sirdi arī var kaut ko saprast? — ķēniņš atkārto un nogrimst tik dziļās domās, ka nemaz nemana, kad laiva piebrauc malā.
Bet otrā krastā jau salasījušies dzinēji; arī no šās malas nāk lieli pulki.
Piepeši ķēniņš uzlec kājās, pavēl vecim braukt atpakaļ, bet pats nokrīt Daugavas malā ceļos un sauc izsamisušā balsī:
— Odenstēv! Ūdenstēv! Atdod man manu sirdi!
Tūliņ ūdeņi sāk šņākt un viļņot. Ūdenstēvs paceļas līdz krūtīm un saka:
— Tas laiks piepildījies: saņem, ko vēlies, — redzi, jūti un saproti! — un ieliek sirdi atkal tukšajās krūtīs.
Ķēniņam nokrīt pēkšņi kā migla no acīm, un, kad viņš ierauga, cik neizsakāmi daudz posta un ļauna nodarījis un cik ilgi tādēļ daudziem būs jācieš, — viņam straumēm sāk birt rūgtas asaras.
Pakaļdzinēji redz — ķēniņš stāv kā sastindzis, baltajā valdnieka mētelī ietinies, un domā — nu būs rokā!
Bet, kad pienāk tuvāk, ierauga, ka tā ir balta, liela klints, no kuras rit neskaitāmi daudz spodru lāsīšu it kā asaras Daugavā.
Bet lejā pie klints stāv skaista jaunava un jauneklis.
Kad ļaudis pienāk klāt — tie nozuduši.
No tā laika, ik pa simt gadiem, kad zemei nākot grūti laiki, parādoties Staburaga alā skaistais pāris — brālis un māsa, un, kas tai brīdī tur pienākot, tam viņi stāstot, kur atrodoties ķēniņa neizsmeļamie mantas krājumi un kā palīdzēt ļaudīm novērst nelaimi.
Kas mākot, varot viņus izsaukt arī agrāk; tad viņi stāstot, kur atrodama lielā bagātība; bet tad aizvien divas trešdaļas jāziedo nabagiem, citādi manta nenesot nekādu labu augļu.
Bet, kas atrastu zelta atslēgu, lai ļaudis atkal atdabūtu zaudētās sirdis, tas padarītu it visus, ir augstos, ir zemos, mūžam laimīgus.
— Tāds, lūk, tas stāsts, — Jancis nobeidza un uzmeta zarus ugunij, kas pa stāsta laiku bija gandrīz izbeigusies, jo Marčs bija galīgi nogrimis nedzirdētajā stāstījumā.
Viņš skatās nezin kur tumsā tālu prom pāri Daugavai un neredz vairs, kas notiek zemes virsū.
Kad Jancis nostāj — Marčs atmostas gluži kā no miega.
— Vai tad jau beigas? — viņš prasa un brīnās.
— Nu, zināms! Cik garu tad vēl gribēji? — Jancis atbild un pieceļas. — Iesim nu atkal kapūnes izcilāt!
— Kapūnes? — Marčs prasa, bet paliek sēžot. — Vai tu šoreiz neiesi viens pats? Es — es te tikmēr sataisītu uguni,— Marčs noliecas un sāk lasīt visā nopietnībā apdegušos galus.
— Ekur nu! — Jancis iesaucas nepacietīgi un saķer draugu aiz piedurknes. — Nāc nu tik līdzi — gan uguns kurēsies arī bez tevis!
Neko darīt — Marčs uzslienas un iet arī.
Bet šoreiz viņš neatkāpjas no Janča ne soļa, lai gan pret tukšajām kapūnēm tikpat vienaldzīgs kā senāk.
Marčs skatās tikai Daugavā. Tur viļņi slīd tāpat kā pirmāk — klusi un steidzīgi klusajā naktī.
Bet tagad Marčs zina, no kā viņi ceļas: ūdenstēvs kustina tos.
Un Marčs zina arī, kāpēc Daugava brīžam tik klusa un brīžam atkal krāc tik vareni: to visu dara ūdenstēvs.
Bet briesmīgs gan laikam viņš, kad atņem tā cilvēkam sirdi. Un nez, ja tagad?
Piepeši Marčs apķeras Jancim tik sparīgi, ka tas nolīgojas vien. Ūdenī kaut kas apsviežas, ka noplunkš vien.
— Vai tik nav — viņš? — puika dveš tikko dzirdami.
— Ej nu ej! — Jancis atsvabinādamies saka. — Gan jau būs tikai līdaka! — un Jancis izliekas gluži vienaldzīgs, bet skatās tomēr arī uz ūdens pusi, kad iet tālāk.