Maļas un maļas rūkdams vien un ālējas ar zariem, ka bail klausīties.
«Nu būs slikti,» Ješka nodomā, «netiks vairs nemaz mājās.»
Bet te Lazdās aizdziedas gailis, un pēkšņi viss paliek kluss, ka ne lapiņa nekust.
Šis nu mudīgi augšā, pārmet krustu un nu tik mājās.
Rītā atnācis apskatīties, bet kaut jel zariņš būtu nolauzts! Pat lapiņa nebijusi norauta. Tā, lūk, bijis!
— Un viss noticis tepat? — Marčs ievaicājas.
— Tepat, šai pašā vietā, — Jancis atbild.
Abi puisēni apklust un nogrimst domās.
— Vai zini, Janc, man tā kā salti, — Marčs teic pēc brīža.
Jancis paskatās viņā: tiešām, Marčs trīs drusku un skatās pāri
ugunij tumsā.
Bet uguns kļuvusi jau gluži maza — zaru sāk trūkt, un nevienam negribas tos vairs meklēt.
— Jā, man arī metas vēsi, — Jancis saka.
Marčs uzelpo tūliņ vieglāk.
— Vai zini, Janc, — viņš atkal saka, — šovakar jau zivis arī nekožas lāgā.
— Jā, ir gan tādas slinkas, — Jancis piemetina.
— Klau! Kā būtu, ja ietu mājās? Rīt jau arī varētu izcilāt: ja jau būs — būs! — Un Marčs pieceļas kājās.
— Nu, iesim ar! — Jancis nosaka un sāk vākt lietas kopā.
Bet nu puikām izceļas domstarpība: kurš lai ietu pa priekšu?
Marčs negrib iet pirmais tādēļ, ka nevarot tumsā lāgā saredzēt ceļa; Jancis tāpēc, ka iet pirmais uzgribējis Marčs.
Beidzot abi vienojas — ies blakus.
Puisēni saķeras roku rokā un pazūd no uguns loka.
Tur atliek tikai pussatrunējušie sēdekļi un nemierīgās, netveramās ēnas.
Bet ejot puisēniem sirsniņas pukst traki nemierīgi un strauji, lai gan abi nemaz nesteidzas: spoku stāsti uztraukuši prātus tādā mērā, ka tagad abi vairs nemaz nemana pavasara nakts jaukuma, kad koki un krūmi, elpu aizturēdami, klausās, kā zemes dziļumos briest jauni spēki, mostas jauna dzīvība, jauns prieks un krāšņums, kas sākumā arī abus draugus tik vareni bija vilinājis atsacīties no siltas gultiņas un pavadīt nomodā visu brīnišķīgo pavasara nakti pakrastē.
Kad puisēni ir pusceļā — Lazdās sāk gaiļi dziedāt.
Gājējiem top tūliņ vieglāk ap sirdi, un, tāpēc ka celiņš pašreiz ļoti šaurs, viņi atdalās.
Marčs speras tagad bez ierunas arī pirmais pa priekšu dziļajā pavasara nakts tumsā, jo rīta vēstneša skaļā dziesma aiz- trenkusi no turienes visus ļaunos biedēkļus un tanī atlikušas vairs tikai siltās pavasara vēsmas — dabas mātes dzīvinošā dvaša, kas arī mazos gājējus kopā ar visu radību ieaijā savā brīnišķīgajā miera un dziļā prieka maigumā.
7
Ir brīnum jauka aprīļa diena — gaiša, raženi silta un skaista diena.
Viegls dienvidu vējiņš tikko kustina jaunās, bāli zaļās liepu lapas pakrastē.
Brīžam viņš nolaižas arī zemāk, ieķeras sulotā, bet vēl nenobriedušā maurā, saskurina to, it kā pamudinādams ātrākā augšanā, iešalcas pakrastes krūmos un tad piepeši pazūd nezin kur.
Pa spodro, zilo, bezgalīgo debesi viņš nes viegli, kā aijādams mazus, tīri baltus mākonīšus.
Viņi nāk viens pēc otra; nāk, pārpeld plato Daugavu un nozūd tālajos ziemeļos.
Bet Daugava tāda pati tīra un zila kā mūžīgā debess.
Tikai, ja kāds no vieglajiem mākoņiem aizstājas saulei priekšā, — Daugava top tumša un drūma kā bezdibenis.
Tad mākonīši savicina savus miglas spārnus un laižas ātrāk viņai pāri.
Kurp gan ceļo mākonīši? Vai arī viņi meklē jaunu, labāku dzīves vietu?
Varbūt: šodien jau Jurģu diena.
Pie dārznieka dzīvokļa stāv divi mantām piekrauti vezumi.
Vienā skapis, dažādas tīnes un kastes; starp tām arī Janča mazā lādīte.
Otrā — šādi tādi maisi un aizsaiņi, un abas gultas.
Vedējs — garmatains un garbārdains vīrs prātīgu seju apiet vēl vienam un otram vezumam apkārt, noskatīdamies, vai viss kārtībā.
Sur tur viņš pamēģina, vai striķi pievilkti vajadzīgajā stingrumā; palūko arī iejūgu siksnas.
Liekas, vedējs ar visu pilnā mierā. Viņš nostājas pirmajam zirgam priekšā un, kad šis kā jokodams grib ieķerties svārkos, uzsauc tādu vēsu «tprū» un sāk taisīt pīpi.
No istabas iznāk dārzniece kopā ar Loti, Janci un Edīti — Marča māti.
Pirmie trīs ģērbušies glītos uzvalkos tīri kā svētdienā, lai gan šodien nav nekāda svētdiena.
Bet par to uzvalki arī nav īstas svētku drēbes — tikai tāds pussvētdienas apģērbs.
Visi iznācēji izskatās svinīgi nopietni, gandrīz bēdīgi. Dārzniece uzliek beidzamajam vezumam lielu, pašaustu lakatu un tad, visu vēlreiz pārskatīdama, saka:
— Nu, tagad ar dieva palīgu varēsim sākt.
— Tod jeu bius joabreuc, — vedējs nosaka un, pīpi aizkūpinājis, sāk rīkoties ar grožiem.
— Bet kur tad tu, Janc, vēl skriesi? — dārzniece ieprasās. — Vai tad šorīt visa vēl neapskraidīji?
— Es tik drusciņ vien — klētī! — Jancis atbild un aizdrāž uz soļu divdesmit attālo mantas kambari, kas tanī pašā ēkas spārnā, kur istaba.
Dārzniece domā, ka puikam vēl kaut kas aizmirsies; bet, kad nāk atpakaļ, tam nav nekā rokā.
Līdz tam arī Marčs ieradies jaunajā šallē un cepurē. Arī jaunās kurpes viņš uzvilcis, ko citādi Marčs tikai svētdienās dara.
Moderīte pašlaik izdzen dārznieka abas labi koptās govis un četras aitiņas, un gājiens sāk kustēties.
Tikko gājējus ierauga puišu mājā, tur acumirklī salasās vesels pūlis sievu.
Visām nav vaļas iet vados, tāpēc viņas grib jau te ardievoties.
Sākas atvadīšanās. Daudz vēl gribētos teikt vienai, otrai, bet laiks tagad īss.
Atskan tikai nedaudz vārdu — dažs sirsnīgi, dažs liekuļoti teikts. Nobirst arī daža asara …