Nu vajadzētu doties tālāk; tomēr dārzniece paliek vēl brītiņu sievu vidū.
Kas domājis, ka pēc astoņiem gadiem tik grūti būs šķirties no Vīgantes! …
Tikmēr vedējs brauc ar mantām soli pa solim tālāk.
Jancim nav nekāda daļa gar sievām.
Viņš atvadās tikai no mūrnieka Pētera, kas pavisam nejauši ieradies pulkā.
— Ardievu nu, Pēter! — Jancis saka un sniedz roku. — Dzīvo vesels! Bet neposti putniņus!
— Jua! — Pēters nosaka pa pusei bezbēdīgi, pa pusei tā kā apjucis.
Jancis grib iet tālāk, kad pa virtuves durvīm gaudenītis, muļķa Miķelis, izbāž savu milzīgo galvu.
— Ardievu, Miķeli — sauc puisēns.
— E, he, he! — Miķelis smejas. — Praščai, praščai! Brauc vesels! Vai tev tas dieviņš arī vezumā?
— Kāds dieviņš?
— Nu tas dar-dar-darrrrr! — ar garo pātagu.
— Ak — tas! Kas nu vairs zina, kur tas tagad! — Jancis nosaka un kopā ar Mārču, lopus dzīdams, dodas vedējam pakaļ.
Puisēni iegāja kuplajā vītolu gatvē.
Jaunās lapiņas bija jau dūšīgi saņēmušās, tomēr nespēja vēl kā vasarā atturēt pilnīgi saules starus, kas lielā daudzumā lītirr lija virsū.
Daži stari izlauzās veikli lapiņu starpām cauri un apklāja visvisādos lokos un raibumos grumbuļaino ceļu.
Kad vējiņš ieķērās kuplajās virsotnēs un sakustināja slaidās atvases — saules stari sāka lēkāt un zibeņot tādā ātrumā, ka vai galva reiba, viņos skatoties.
Pa vītolu zaru starpām varēja redzēt Vīgantes ūdensdzirnavas un daļu no pakrastes.
Turp, kad vējiņš atkal iešalcās vītolos, Jancis pameta acis, bet tūliņ pagrieza galvu uz otru pusi un sāka skubināt lopus ātrāk uz priekšu.
Tikai, kad puisēni pašlaik sasniedza garās gatves galu, no muižas sievu pulka atdalījās dārzniece ar meitu un pavadonēm.
Gatve uznāca asā līkumā lielceļam, un Vīgante pazuda pēkšņi aiz kuplajiem kokiem.
Jancis paskatījās vēlreiz, it kā pēc mammas lūkodamies, atpakaļ, nopūtās klusām un gāja tālāk.
Lielceļš bija līdzens kā galds un pilnīgi sauss. Kad vējiņš, pāri skriedams, ieķērās mazajās, zirgu iemītajās dobītēs, — mazi putekļu ripulīši sagriezās gaisā.
Bet līdz sejai viņi netika.
Puisēni gāja klusēdami viens otram līdzās.
Bija jau verstis pusotras vai pat divas noietas, bet vēl neviens vārds nebija runāts.
Brīžam gan puisēni paskatījās paslepus viens otrā, bet atkal nogrima katrs savās domās.
Beidzot Marčs iesāka:
— Klau, Janc, kāpēc tavs paps aizgāja jau pirms lieldienām?
— Nu, mēs jau aizejam tur arī par dārzniekiem, — Jancis atbild, — un dārzos vajag visu laikus apsēt.
— Bet kāpēc paps nepalika tepat Vīgantē?
— Ej paprasi cienīgmātei!
— Nu?
— Tā gribējusi, lai paps jau ap lieldienām gādājot jaunas pupas, un, kad paps teicis, ka tas nav te iespējams, šī sacījusi, viņš nekā neprotot. It kā paps būtu dievs!
— Un tad?
— Tad paps teicis, lai meklējot tādu, kas tādas lietas protot, un uzteicis.
— Bet kāpēc tā — viena vārda dēļ?
— Nu, nebijis vis viena vārda dēļ: cienīgā jau sen neturējusi laba prāta pret papu tās pašas rokas dēļ — papus nekad nebučojis.
— Jā, bet vai tad cienīgā var kādu atlaist? — Marčs brīnījās. — Tā tak lielkunga darīšana.
— Lielkunga! Vai tad lielskungs pats no sevis zina, ko darīt? Viņš tak nekā īsti nejēdzot saimniecībā: pilsētā vien līdz šim dzīvojis. Ko cienīgais ar cienīgo iestāstot, viss labi! Paps jau teica: gan ar laiku izputināšot.
— Bet Loti tak lielmāte negribējusi laist.
— Jā, ko tad Lote te viena lai dara, kad citi aizejam? — Jancis ieprasījās, un runā atkal nobeidzās.
Tikmēr sievieši nāca arvien tuvāk un runāja vienā balsā.
— Tas gan laikam ļoti tālu? — Marčs atkal ieprasījās.
— Ak līdz Razmakiem?
— Jā.
— O jā! — Jancis atbildēja. — Esot vairāk kā simt verstis. Līdz Jēkabštatei jāiet pa šo ceļu; tur būšot jāceļas Daugavai pēri un tad pa Vidzemi vai arī citu guberņu tālāk. Viņi esot gandrīz turpat pie Dinaburgas [14] .
— Tad jau šodien nemaz netiksiet galā?
— Kas nu šodien! Vēl jau nez vai rīt ar.
— Bet vai tad tu visu ceļu varēsi noiet kājām? — Marčs paskatījās draugā.
— Kad piekusīšu — uzsēdīšos vezumam: tur jau tā ietaisīts, — Jancis atbildēja, un runa nobeidzās atkal.
Sievieši bija pienākuši tagad jau gluži klāt. Dārzniece bažījās par nezināmo dzīves vietu un svešiem ļaudīm, kur tagad atkal gluži no jauna jāsāk dzīvot; pavadones mierināja un drošināja viņu: visur taču tā pati dieva pasaule, un krietniem ļaudīm visur draugu diezgan.
— Skaties, kā tas plivinā! — Jancis sacīja, lai nebūtu jāstāv klusu, cīruli rādīdams, kas tikko sāka savu skanīgo pavasara dziesmu. — Brīnums, kā viņš var tā vienā vietā nostāvēt gaisā!
— Jā, ir gan ērmoti! — Marčs arī sacīja.
Iestājās atkal klusums.
Tagad bija noietas jau verstis trīs. Priekšā nāca liels kalns. Abpus ceļam gulēja plašas pļavas.
— Paraug, Janc, kas tur pureņu! — Marčs iesaucās, uz pļavu rādīdams. — No vienas vietas! Tīri kā nosēts! Iesim saplūksim puķes.
— Iesim, — Jancis atteica, un puisēni, atstājuši lopus sieviešu ziņā, pārlēca pār grāvi.
Tikai no plūkšanas nekas neiznāca: pļava, kur pureni auga, bija vēl stipri slapja, un, tuvāk ejot, drēgnums draudēja smelties Marča kurpēs, kāpēc purenos vajadzēja noskatīties vienīgi no attāluma.
— Bet pie Staburaga zied jau vijolītes, — Jancis sacīja. — Paskaties — kādas!
To teikdams, puisēns izvilka vecu avīžu lapu un attina vaļā. Tur bija vesels vijolīšu pušķītis.