— Kad tad tu viņas saplūci?
— Šorīt.
— Šorīt? Vai tad šorīt biji pie Staburaga? — Marčs brīnījās.
— Nu kā tad! — Jancis atbildēja. — Un ne tik vien tur. Redz, — un Jancis pacēla vijolīšu pušķīti, — šo paņēmu no Staburaga par piemiņu un šo, — Jancis izvīstīja ķiršu zariņu pilnu ziediem, — no sava dārziņa; bet šito, — un Jancis izvilka no kabatas skaistu tufa gabaliņu, — paņēmu no Liepavota.
Izrādījis visu, Jancis noglabāja katru piemiņu savā vietā, un puisēni devās atkal uz lielceļa.
Tikmēr sievieši bija jau atvadījušies.
Dārzniece ar meitu dzina lopus kalnā; Edīte ar moderi stei-
dzēs mājās pie nokavētiem darbiem. Abām bija balti lakatiņi galvā.
Puisēniem garām ejot, māte piesacīja Marčam, lai nepaliek ilgi, un aizgāja.
Ceļā palika tagad tikai Jancis ar Mārču. Abi turējās dūšīgi: šodien vēl neviens no viņiem nebija ne asaras nobirdinājis.
— Un nu, Marč, arī mums jāšķiras, — Jancis iesāka un skatījās purenos. — Dzīvo nu vesels!
Puisēns sniedza roku, bet vēl neskatījās draugā.
— Tagad tu būsi viens pakrastē, un tāpēc viss, kas tur ir, lai pieder tev! Atdodu tev savu dārziņu — kop tu tagad viņu: las tavs. Un tur krasta klētī atradīsi manu šķēpu, līkstu un vairogu; bet kalna klētī kaktā atstāju savas ūdensdzirnaviņas, par kurām tu viņreiz tā priecājies. Arī tas viss pieder tev. Spēlējies — un — piemini mani …
— Tu atstāj man tik daudz, — Marčs iesaucās, — ka nemaz nezinu, ko lai tev dodu par piemiņu! Varbūt šito . . .
Un Marčs aplika draugam savu mīksto šalli.
— Valkā to, Janc, atdodu viņu tev; un tad neaizmirsti, ka es tev viņu par piemiņu devu.
— Paldies, Marč, paldies! — Jancis atbildēja. — Kā lai nu tevi nepieminētu! Tu jau man tik daudz laba darījis, toreiz, kad slims biju, un arī — uz ledus gabala, ka — ka to visu savu mūžu neaizmirsīšu! Tu man biji tik labs draugs, Marč, ka otra tāda gan vairs nebūs nekad . ..
Tagad Jancis paskatās Marčā, kas bēdīgs, nodurtu galvu stāvēja viņa priekšā, un piepeši puisēnam saradās tik daudz asaru, ka nevarēja tās vairs novaldīt.
Viņš krita draugam ap kaklu un sāka skaļi raudāt.
Arī Marčam nobira pāris lielu asaru, bet tad par brīnumu vairāk nenāca, lai gan krūtis bija brīnum pilnas.
Un Marčs sāka mierināt draugu:
— Neraudi, Janc! Gan jau vēl kādreiz tiksimies. Un tad — ļu jau tik dūšīgs puika — gan jau arī tur svešumā atradīsi draugus — varbūt vēl labākus par mani. Kas tad nu es! Tikai man gan tevis stipri žēclass="underline" tagad palikšu gluži viens. Tu jau zini: ar citiem man nesakrīt. Tikai ar tevi — bijām labi draugi. Bet nu dzīvo vesels, Janc! Redz — mamma ar Loti jau aiz kalna!
— Ardievu! Ardievu! — Jancis iesaucās, nobučoja ar visām asarām Mārču un tad skriešus devās savējiem pakaļ.
Kalnā viņš savicināja vēl cepuri un tad — nozuda.
Marčs apskatījās — viņš bija palicis gluži viens uz platā lielceļa.
Un piepeši puisēnam kļuva dīvaini smagi un bēdīgi ap sirdi.
Apsēdies grāvmalā, viņš iespieda seju rokās un sāka raudāt.
Saulīte spīdēja silti un mīlīgi; cīrulis cēlās patlaban gaisā un uzsāka atkal savu bezgalīgo pavasara dziesmu . . .
Un tomēr puisēnam likās, ka viskrāšņākais un laimīgākais laiks viņa dzīvē nupat beidzies — beidzies uz visu mūžu.
Un tā viņam bija žēl, tik žēl!
SATURS
PAVASARIS . . VASARA . . RUDENS . . . ZIEMA . . . .ATKAL PAVASARIS
B a n fl h c
flETCTBO y CTAByPATA
H3flaTenbCTBO «/lnecMa» Ha naTbiujcHOM n3bine
Redaktore G. Līvensone. Māksi. red. H. Purviņš. Tehn. redaktore Z. Kronberga. Korektore M. Bramane. Nodota salikšanai 1967. q. 26. decembrī. Parakstīta iespiešanai 1968. q. 26. martā. Tipogr. pap. Nr. 1/60 q, formāts 60x847i«. 18,88 fiz. iespiedi.; 18,88 uzsk. iespiedi.; 16,23 izdevn. I. Metiens 30 000 eks. Maksā 76 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 21601-J2210. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes Rīgas Paraugtipogrāfijā un 2. tipogrāfijā «Sovetskaja Latvija» Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 3855.
paskaidrojumi
[1] mūra sēta. aui.
[1] Krāces. Aut.
[1] Ļaudis tās sauc arī par Vāczemes apsēm. Aut.
[2] siltumnīca. auf.
[3] kāļus. aut.
[4] holandes. aut.
[5] jancis dažbrīd mēdza pārspīlēt savus paskaidrojumus — grigolka nav nebūt tik viegli cilājama: tas ir slaids, plakani notēsts baļķis, ko lieto pie plostiem un strūgām, tāpat kā stūri kuģiem un laivām.
[6] muižas galvenā ēka, kur kungi dzīvo. aut.
[7] neliels ziemas sugas ābols. aut.
[8] klepu. auf.
[9] ledus strēmeles gar krastu, kad upes vidus vēl nav aizsalis. Auf.
[10] zīdenis (ap rūjienu), koķi, ķūķi (Kurzemē). Auf.
[11] blifzableiter — zibeņnovadītājs. aut.
[12] kapūnes — nakts makšķeres. aut.
[13] priežu mežā. auf.
[14] dinaburga — agrākais daugavpils nosaukums auf.