Аннотация
STARP DIVIEM LAIKMETIEM
DŽEKS FINEJS
izdevniecība «zinātne» Riga 1976
Дж. Финней МЕЖ ДВУХ ВРЕМЕН Серия «В мире фантастики» Издательство «Зинатне» Рига 1976
На латышском языке
Перевела с английского Милда Якобсон Послесловие Евгения Брандиса Оформление Айны Л у б г а и е
No ang|u valodas tulkojusi Milda Jakobsone Jevgeņija Brandisa pēcvārds Noformējusi Aina Lubgāne
Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu
(g) Tulkojums latviešu valoda Izdevniecība «Zinātne», 1976
no autora
Šajā grāmatā pēc iespējas centos turēties pie patiesiem faktiem. Zirgu tramvajs tik tiešām gaja pa tām ietām, pa kurām ar to brauca Sajs; gaisa dzelzceļa stacijas atradās tur, kur viņš sēdās vilcienos tin kāpa no tiem āra; citāti no avīžu hronikas norakstīti vārdu pa vārdam; un Brīvības statujas roka patiesi bijusi uzstādīta Aledisonskvērā — tas ir fakts, ar kuru es īpaši lepojos. Reizēm mana tieksme pēc precizitātes pārauga mānijā, piemēram, aprakstot ugunsgrēku «Pasaules» mājā, kā arī notikumus pirms tā, un es ar garīgi slima cilvēka neatlaidību skaidroju, kāds tad bijis laiks un kā tas mainījies, paturēju prātā nomnieku uzvārdus un istabu numurus.
Tajā pašā laikā es raudzījos, lai dzīšanās pēc precizitātes nesabojatu vēstījuma saaudumu. Piemēram, veco Dakotti man ievajadzējās 1882. gadā; es lieliski zināju, ka to uzcēla tikai 1885. gadā, un tomēr pavirzīju patiesību par trim gadiem atpakaļ — varat inani iesūdzēt tiesā. Galu galā, tas ir daiļdarbs, kas uzrakstīts, lai dotu iespēju lasītājam izklaidēties un atpūsties.
Ievietotās Saja fotogrāfijas un skices, dabiski, nepavisam nav taisījis viņš. Daudzas labākās ilustrācijas ņemtas no Ņujorkas Muzeja. Man liekas, tās sniedz pietiekami skaidru priekšstatu par to laikmetu, kaut arī ne visas acīmredzot var tieši attiecināt uz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Tomēr, pirms bija iestājies 20. gadsimts, dzīve mainījās lēnāk nekā šodien — raugi, vēl viens iemesls, kāpēc Saja lēmums palikt pagātnē jāuzskata par saprātīgu.
Dž. F.
starp diviem laikmetiem
Džeks Finejs ienāca literatūrā 50. gadu sākumā. Viņa pirmais fantastiskais romāns «Miesas nolaupītāji» (1956), kurā stāstīts par citas planētas būtņu viltīgo iebrukumu, iemiesojoties cilvēkā, ne vien izraisīja ievērību, bet pat tika ekranizēts. Un, kaut gan kritiķi, kas ir nodrošinājuši Fincjam nopietna rakstnieka reputāciju, nepieskaita viņu pie mūsdienu fantastikas korifejiem, viņš tomēr nevar sūdzēties par preses nevērību. Katru jaunu viņa grāmatu un gandrīz katru pēc kārtējā romāna uzņemtu filmu pavada labvēlīgas atsauksmes.
Tomēr atšķirībā no lieliskā Brcdberija vai izdomas bagātā Azimova — fantastiem, kuri ir iemantojuši pasaules slavu, Finejs nekad nav guvis skaļus panākumus. Arī pēc darbu skaita, kaut vai salīdzinājumā ar to pašu Azimovu, kurš 50 gadu jubilejā izdeva simt desmito grāmatu, Fineja daiļrade nav tik impozanta: trīs stāstu krājumi un seši romāni, turklāt ne visi ir fantastiski.
Finejs strādā nesteidzīgi un ļoti rūpīgi. Amerikāņu fantastu vidū viņš krasi izdalās ar īpašiem mākslinieciskiem paņēmieniem, kas ir tuvi tradicionālajam reālismam. Viņu drīzāk var dēvēt par Dreizera un Sinklera skolnieku nekā par Velsa skolas sekotāju. Līdzīgi tam, kā šī romāna varonis Saimons Morlijs šaudās «starp diviem laikmetiem», tā Džeks Finejs
svārstās starp diviem literatūras virzieniem. Tieksme attēlot sadzīves sīkumus, precīzi atveidot vietas un laika kolorītu, dot «tipiskus raksturus tipiskos apstākļos» padara viņu par reālistu fantastikā, bet nosliece uz neticamām situācijām — par fantastu reālistu vidū. Tieši tas Fineja fantastiskās pasaules atainojumus padara ticamākus.
Atkāpjoties no žanra kanoniem, viņš nepārsteidz lasītājus ar pārlieku oriģinālām idejām vai «trakām» hipotēzēm. Pat risinot savu iemīļoto tēmu par pārvietošanos laikā, viņš neielaižas šķietami zinātniskos pierādījumos, bet dod priekšroku vienkāršiem motīviem. Romānā «Starp diviem laikmetiem» vienīgi iej ušanās pagātnē veicina fizisko pārvietošanos.
Profesors Dancigers, kas ir slepena projekta autors, par kuru ļoti interesējas valdība — Baltais nams un Pentagons, bez pārgudras prātošanas atsaucas uz Einšteinu, kurš atklājis, ka mūsu pasaulei ir četras dimensijas (laiks kā ceturtā dimensija). No tā šķietami izriet, ka bijušais turpina eksistēt un mēs varam «aiziet atpakaļ aiz kāda no straumes līkumiem, kas palikuši aiz mums». Profesors Dancigers uzskata, ka dažādi laika momenti pastāv līdzās un, atrodoties tagadnē, mēs esam tūkstoš saitēm saistīti ar citiem laika posmiem. Tikai nepieciešams, sasprindzinot gribu, šīs saites saraut, iedomāties, ka tu esi noteiktā gadā, un tu patiešam tur nokļūsi. Bet šādiem eksperimentiem piemēroti vienīgi sevišķi talantīgi indivīdi, kas ir ārkārtīgi jūtīgi un kam piemīt pašiedvesmas spējas. Gatavojoties pārcelties pagātnē, cilvēks aprod ar apstākļiem, kas atbilst atveidojamajam vēsturiskajam kolorītam, iejūtas attiecīgajā situācijā, mācās dzīvot un domāt līdzīgi tā laika ļaudīm, uz kuru viņam ar savu iztēles spēku jāpārceļas.
Izrādās, ka Saimons Morlijs, necils reklāmu biroja mākslinieks, arī ir tāds īpašs indivīds, kura iedzimtās spējas vēl attīsta iepriekšējos treniņos.
Pec Velsa «Laika mašīnas» iznākšanas fantasti ir izdomājuši desmitiem dažādu atjautīgu paņēmienu, kā nokļūt citos laikmetos. Taču, neraugoties uz sižeta brīvai attīstībai nepieciešamās loģiskās argumentācijas sarežģītību, neviens arguments neiztur zinātnisku kritiku. Ceļojums laika ir tāda pati aplamība kā paralēlu pasauļu vai jebkuru «lironoklazmu» pastāvēšana, kas dod iespēju iejaukties pagātnes notikumos. Jau izpētītās fizikālās likumsakarības pilnīgi izslēdz «laika mašīnas» iespējamību. Fantasti to skaidri apzinās, un tomēr viņi nereti izmanto neparastas situācijas, kuras rodas, tagadnei šķietami nonākot sadursmē ar pagātni vai nākotni. No loģikas viedokļa, līdzīgu ieceru fantastiskums slēpjas nevis pārvietošanas veidā, bet gan tieši situāciju neikdieniš- ķībā, kas paver plašas iespējas visāda veida sociāliem vai psiholoģiskiem eksperimentiem.
Lūk, kādēļ Finejs, bieži vien izmantodams līdzīgus sižetus, apmierinās ar pašu vienkāršāko motivāciju.
Rakstnieks un viņa varoņi mūsdienu Amerikas Savienotajās Valstīs jūtas neomulīgi. Elēģiskās skumjās par pagājušiem laikiem, kad vidusmēra amerikānis varēja būt tāds, kāds viņš ir, Finejs idealizē pagātni. Tas Fineju padara tuvu Bredberijarn. Un ne tikai viņam. Tagadnes traģiskā uztvere un drūms skats uz nākotni (tas ir raksturīgi daudziem rakstniekiem, kuriem marksistiskās idejas ir tālas), no vienas puses, rada tieksmi pēc «patriarhālās» senatnes un, no otras puses, nespēju veidot pozitīvus nākamības modeļus. Šajā ziņā Finejs nav izņēmums.
Romāns «Starp diviem laikmetiem» ieturēts mazliet vecmodīgā «Viktorijas laika» stilā un ar savu nesteidzīgo pamatīgumu atgādina 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma angļu romānus. Ar apbrīnojamām zināšanām autors attēlo 1882. gada Ņujorku vissīkākajās detaļās, turklāt viņa apraksti atstāj ne mazāku iespaidu kā analogas ainas un tēli Dreizera vai O'Menri darbos, kas laika ziņā tuvi šim vēstures periodam. Fineja romānā ir arī kaut kas «puritānisks». Ieturot pagājušo laiku stilu un garu, viņš ir apbrīnojami šķīsts un, nokļūstot līdz intīmām scēnām, prātīgi nolaiž aizkaru. Pēc žanra šis «hibrīdais» romāns ir vienlīdz sociāli psiholoģisks un zinātniski fantastisks. Pārcelšanās laikā palīdz atrisināt idejisko un māksliniecisko uzdevumu: salīdzināt un pretstatīt divus laikmetus, kurus vienu no otra šķir gandrīz 90 gadi — Ņujorku pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā un Ņujorku mūsdienās, proti, mūsu gadsimta 60. gadu beigās.
Finejs kopā ar savu varoni no «laika valgiem» slēpjas vecajā Ņujorkā, kuru viņš ir pamatīgi iepazinis un dedzīgi mīl. Romāna patoss un neapšaubāmā izziņas vērtība slēpjas seno laiku Ņujorkas, šīs mīļotās pilsētas, savdabības un poētiskuma atveidojumā, lai gan autors atsedz arī tās ēnas puses. Ar gaumi izvēlētie fotoattēli, kurus it kā uzņēmis Saimons Morlijs 1882. gada Ņujorkas ielās, ir organiski saistīti ar tekstu un lielā mērā to papildina. Bez šī ilustratīvā materiāla apraksti būtu mazāk uzskatāmi. Tomēr jāpiebilst, ka romāns ir pārslogots ar detaļām, kas var interesēt tikai mūsdienu Ņujorkas iedzīvotājus, tāpēc tulkojumā šīs vietas ir izlaistas.
Tātad Saimons Morlijs, kura vārdā sniegts vēstījums, palīdz īstenot valdības projektu par ceļojumiem laikā, vēl nenojaušot, kādi ir īstenie nodomi augstu stāvošajiem ierēdņiem, kuri finansē profesora Danci- gera izmēģinājumus.
Vadoties no personiskiem apsvērumiem, viņš izvēlas tieši 1882. gadu. Iegansts ir ģimenes noslēpums, kas nomāc viņa draudzenes Keitas patēvu. Šis noslēpums iesniedzas 1882. gadā, kad miljonārs Endrū Kārmodijs, kas vēlāk kļūst par prezidenta Klīvlenda padomnieku, saņem noslēpumainu vēstuli, kura izsūtīta janvāra vakarā no Ņujorkas pasta. Pirms Kārmodijs pēc daudziem gadiem beidz dzīvi pašnāvībā, viņš uz šīs pašas vēstules ir uzrakstījis dīvainu piezīmi. Saimons Morlijs (saukts Sajs) labprātīgi uzņemas detektīva lomu un 1882. gada 23. janvārī izseko no Ņujorkas pasta nosūtītās noslēpumainās vēstules autoru.
Tāds ir notikumu sarežģījums. Tad seko virkne piedzīvojumu, kuri nosaka darbības attīstību. Sižeta līnijas savelkas ciešā mezglā. Personāžu raksturi, kas ir atkarīgi no laika un apstākļiem, tiek attēloti vispusīgi. Ikviena persona, pildot tai iedalīto lomu līdz galam, parāda, uz ko tā ir spējīga izšķirošos dzīves brīžos. Tas rada melodramatiskas kolīzijas, kas, pēc autora ieskatiem, vispār ir bijušas raksturīgas 19. gadsimtam un pat, attēlotas uz skatuves, tikušas uzņemtas kā īstenības atspoguļojums. Tomēr, pēc mūsu domām, romāna «Starp diviem laikmetiem» melodramatiskumu vairāk nosaka literatūra, jo Finejs apzināti savu darbu stilizē pēc 80. gadu romānu parauga, savijot izdomu ar dzīves īstenību, literāras konvencionalitātes ar vērīgu kriticismu, atkailinātus izklāsta paņēmienus ar valdzinošu tā dabiskumu.
Detektīvliteratūras fabula grāmatā pati par sevi gandrīz nav jūtama. Tas nav nekas cits kā «dopings», lai lasītājs nezaudētu interesi par grāmatu, tikai virsējais slānis, zem kura slēpjas visai dziļa iecere. Autors par galveno uzskata divu laikmetu salīdzināšanu un ar savdabīgo sižetu saistītos psiholoģiski fantastiskos eksperimentus: pagātnes uztveri ar rnūsu laikabiedra Saimona Morlija acīm un tagadnes skatījumu no maz pieredzējušās Džūlijas Šarbono viedokļa, kas ieradusies no pagājušā gadsimta.
Kas vidusmēra amerikanī izraisa neapmierinātību ar tagadni?
Vientulība un cilvēka nošķirtība šajā plašajā pasaulē. Neticība rītdienai. Ārprātīgais dzīves temps. Tas, ka nav iespējams koncentrēties, palikt vienatnē pašam ar sevi. Tas viss rada nīgrumu, atsvešināšanos, nošķir cilvēkus citu no cita, izraisa vienaldzību, indiferentumu, mērķa zudumu, sadzīves un domu standartizāciju. Cilvēks zaudē individualitāti, kļūst līdzīgs citiem, nespēj piemēroties straujajām pārvērtībām, kas rada sajukumu apziņā un pārvērš dzīvi virpulī. Un vispār, kā var samierināties ar cietsirdīgu izturēšanos pret dabu un pret cilvēkiem?
«Mēs esam cilvēki, kas piesārņo gaisu, kuru paši elpojam. Un mūsu upes,» saka Finejs ar sava varoņa muti. «Mēs iznīcinām Lielos ezerus; Fri ir jau pagalam, un nu mēs esam sākuši postīt okeānus. Mēs piesārņojam gaisu ar radioaktīvajiem nokrišņiem, kas saindē mūsu bērnu kaulus, un mēs to zinājām jau agrāk. Mēs esam izgatavojuši bumbas, kas dažās minūtēs var noslaucīt no zemes virsas visu cilvēci, un tās ir jau nomērķētas un gatavas sprādzienam. Mēs izskaudām poliomielītu, un tad Savienoto Valstu armija radīja jaunus baciļus, kas var izraisīt nāvīgu, neārstējamu slimību. Mums bija izdevība taisnīgi nokārtot mūsu nēģeru jautājumu, un, kad viņi to pieprasīja, mēs to noraidījām. Āzijā mēs dedzinājām dzīvus cilvēkus, mēs patiesi to darījām. Mēs ļaujam bērniem Savienotajās Valstīs augt bez pietiekama uztura. Mēs neaizkavējam dažus cilvēkus raust naudu, izmantojot televīziju, lai pierunātu mūsu bērnus smēķēt, kaut gan zinām, kādu ļaunumu tas viņiem nodarīs. Šis ir laiks, kurā kļūst aizvien grūtāk un grūtāk sev iestāstīt, ka mēs vēl aizvien esam labi cilvēki. Mēs nīstam cits citu un esam pie tā pieraduši.»
Tādā noskaņojuma Saimons Alorlijs dodas uz 19. gadsimtu.
Aptuveni deviņdesmit gadu laika notikušas tik daudzas pārvērtībās, ka rāmie 80. gadi (lai gan Amerikā jau sākās imperiālisma laikmets) liekas pavisam arhaiski.
Iesākumā viss šķiet dīvains: apģērbs, mājsaimniecības piederumi, ēkas, ar telegrāfa vadiem apvītās un visvisādu ekipāžu pārpildītās Ņujorkas ielas, kurās mirdz gāzes laternas, Brodvejs ar savu Dāmu Jūdzi un pie veikalu skatlogiem drūzmējošās nesteidzīgās modes dāmas savādos tērpos — platmalainās, ar spalvām rotātās cepurēs vai ērmotās kapucēs un garās kleitas ar turnīrām, kas pilnīgi apsedz kājas.
Desmitiem lappušu aizņem spilgtie apraksti par veco «zemo» Ņujorku, kurā šur tur saglabājušās pagājības saliņas (atsevišķas ēkas, dievnami, parki), kas Šajā izraisa smeldzīgas skumjas. Un tomēr viņš nav tik naivs, lai neievērotu kliedzošos kontrastus: blakus grezniem kvartāliem un pašapmierinātiem biznesmeņiem — drausmīgi grausti, smirdošas izgāztuves, rahītiski bērni, izbadējušies ubagi. Sarunā ar zirgu tramvaja kučieri Sajs pārliecinās, cik zemu tiek vērtēts darbs. Nabaga kučieris, strādādams aukstumā un vējā, lietu un sniegā četrpadsmit stundas pēc kārtas, tik tikko spēj uzturēt savu ģimeni. Bet baznīca cenšas iestāstīt, ka viņam jāpateicas dievam tam kungam par parādīto žēlastību. «Tas var būt pareizi attiecībā uz mācītāju,» prāto kučieris, «bet es bieži domāju … ka gan lai spēju savā sirdī pateikties dievam par barību, ko viņš man sniedz, un par dzīvību, ja katru kumosu, ko ēdu, es nopelnu sūrā darbā un pat ar ciešanām?»
Tā ir. Tomēr Saimons Morlijs un kopā ar viņu arī autors saskata ne visai tālās pagātnes Amerikā daudz priekšrocību salīdzinājumā ar tagadni. Svarīgākās 110 tam ir dzīves stabilitāte un dvēseles lid/svars, ko nodrošina nemainīgas paražas.
Saja iepriekšējo iejušanos cita laikmetā un pakāpenisko apziņas pārveidošanos, nonākot 80. gadu Ņujorkā, uztveram ļoti skaidri un taustāmi. Romāna varoņa psiholoģiskajā zīmējumā dotas vissmalkākās nianses. Vēstījums pirmajā personā Fineja fantastiskajam eksperimentam piešķir vēl lielāku ticamību.
Nebūdams apmierināts ar to, viņš turpina eksperimentu, tēlojot Džūlijas Sarbono ceļojumu 20. gadsimtā, viņas iejušanos nākotnē. Meiteni, kura augusi pagājušajā gadsimtā, pārsteidz viss: debesskrāpji, taksometri, luksofori, vienvirziena kustība ielās, elektriskais apgaismojums, ledusskapji, televizori, «nepieklājīgi» īsās kleitas, šķīstošā kafija, hlorētais ūdens ar nepatīkamo piegaršu un dārzeņi, kam nav nekādas garšas. Taču visvairāk viņu pārsteidz cilvēki: izklaidīgi, norūpējušies, viņi rosās, steidzas, aprunājas tikai garāmejot. Šķiet, viņiem nav laika dzīvot.
Lai cik dīvaini tas būtu, vismazāk meiteni pārsteidz … lidmašīna. Viņa tūlīt uzmin, ka tas ir a e r o p l ā n s, jo ir cītīgi lasījusi 2ila Verna romānus. Taču Finejs, kam ir tieksme būt pilnīgi precīzam, šajā gadījumā pieļāvis kļūdu. Pirmkārt, Zila Verna romāns «Roburs iekarotājs», kur pirmo reizi tiek aprakstīts par gaisu smagāks lidaparāts, iznāca tikai 1886. gadā. Tas nozīmē, ka Džūlija vēl nemaz nebija varējusi izlasīt šo grāmatu. Otrkārt, vārds «aero- plāns» ir radies daudz vēlāk. Roburs savu lidošanas ierīci sauca par aeronefu.
1970. gads Džūlijai Sarbono liekas vel svešāks nekā Saimonam Morlijam 1882. gads. Viņa nevar aprast ar pārmaiņām, kādas nepilna gadu simteņa laika notikušas domāšanas veida un dzīves ritma.
Kaut gan Džūlija mīl Saju, viņa atzīst par labāku atgriezties savā laikā.
Sašutis par to, ka ģenerāļi ar Baltā nama ziņu grib, lai viņš palīdz izdarīt «labojumu» vēsturē — palīdz piespiest prezidentu Klīvlendu atpirkt no Spānijas Kubu un tādējādi nepieļaut blakus ASV izveidoties «komunisma perēklim» —, Sajs nodomā atteikties no šī uzdevuma. Nedrīkst taču tik bezatbildīgi rotaļāties ar cilvēces un pasaules likteņiem! Šodien partaisīs vienu vēstures daļu, rit — citu, un nav zināms, pie kā tas novedīs. Un Saimons Morlijs atkal dodas pagātnē, taču ne jau tāpēc, lai izpildītu uzdevumu, bet lai izjauktu Dancigera nākamo vecāku nejaušo tikšanos teātrī. Nav nekā vienkāršāka kā novērst iepazīšanos, kas notikusi tajā pašā 1882. gada! Meitene zaļajā tērpā, kurai vajadzēja kļūt par profesora Dancigera māti, ieiet savā ložā, un jaunais cilvēks, viņa nākamais tēvs, jaunavu nepamana. Tāpēc Dancigers nepiedzimst un neizdara savu atklājumu.
Ka gan mēs tad esam uzzinājuši par šo notikumu? Sajam ir pazīstams rakstnieks (acīmredzot pats Finejs), kas mīl rakņāties arhīvu dokumentos. 1911. gadā, kad tiek dibināta Ņujorkas bibliotēka, Sajs tur atstāj savu manuskriptu, kurā dots «Projekta» un ar to saistīto notikumu apraksts … Tiesa, tas ir pretrunā ar autora iepriekšējo deklarāciju, ka nevienam nav tiesību mainīt notikumu gaitu, bet acīmredzot šajā gadījumā mērķis attaisno līdzekļus: iespēja neļaut politikāņiem kontrolēt vēsturi ir svarīgāka nekā ļaunums, ko nodara šāda iejaukšanās (Dancigera pazušana un reizē ar to visas notikumu ķēdes sairums).
Stāstījums beidzies ar «hronoklazmu» — literāru paņēmienu, kuru daudzi zinātniskās fantastikas cienītāji uzskata par «nekorektu». Taču Finejs visai maz rūpējas par to, lai tiktu ievēroti vispārpieņemtie «noteikumi». Viņam rūp īstenot savu ieceri: paust noraidošu nostāju pret Amerikas dzīves īstenību, izteikt savus uzskatus par nepareizu civilizācijas attīstības ceļu kopš 20. gadsimta sākuma un parādīt ta laika priekšrocības, kad dzīve mainījās lēnāk neka tagad. Autors to īpaši uzsver arī pēcvārda nobeiguma: «… raugi, vēl viens iemesls, kāpēc Saja lēmums palikt pagātnē jāuzskata par saprātīgu.»
Romānā var skaidri saskatīt, kadas stiprās un vājās puses ir Finejam — rakstniekam, reālistam, kas izmanto arī zinātniskās fantastikas metodes. Romāna kritiskais patoss vietumis kļūst ļoti ass un pilnīgi pārliecina lasītāju. Mūs Finejā visupirms interesē atmaskojošās tendences. Viņa idejisko pozīciju aprobežotību ir viegli izskaidrot: tā ir ne tik daudz individuāla, cik tipiska. Tāpat kā daudzi citi amerikāņu rakstnieki, un ne tikai fantasti vien, viņš sliktai īstenībai pretstata nevis labāku nākotni, bet gan labāku pagātni. Viņam «zelta laikmets» ir pagājībā, kaut gan arī rāmais 19. gadsimts nemaz neliekas tik idillisks. Šajā ziņā Finejs ir romantiķis, viens no tiem, kas, Ļeņina vārdiem runājot, «… savās praktiskās vēlēšanās «salīdzināja tagadējo ar pagājušo» un nevis ar nākošo,… centās «pierādīt sabiedrības mūžīgās vajadzības» ar «drupu» palīdzību un nevis ar jaunās attīstības tendenču palīdzību» (V. I. Ļeņins. Raksti, 2. sēj., 212. Ipp.).
Vienlaikus Džeks Finejs būtībā paliek vērīgs mākslinieks, kas balstās uz angļu un amerikāņu klasiskā romāna labākajām tradīcijām. Līdz ar to viņa darbs pelna ievērību un neapšaubāmi tiks pienācīgi novērtēts.
J. Brandiss
Комментарии к книге "Starp diviem laikmetiem"