STARP DIVIEM LAIKMETIEM
DŽEKS FINEJS
izdevniecība «zinātne» Riga 1976
I
Es sēdēju, kreklā izmeties, kā parasti, kad strādāju, un zīmēju pie rasēšanas galda augšējā stūra ar izolācijas lenti piestiprināto ziepju gabaliņu. Zeltītais iesaiņojuma papīrs bija rūpīgi atlocīts tā, ka varēja izlasīt gandrīz visu uz tā drukāto firmas marku; pirms panācu vajadzīgo efektu, biju jau sabojājis kādu pusduci iesaiņojuma papīru. Tā bija jauna ideja — parādīt ražojumu gatavu lietošanai, pēc kuras, kā vēstīja klātpieliktā. reklāmas lapiņa, «jūs būsiet smaržojoša, dzirkstoša un burvīgāka»; mans uzdevums bija uzzīmēt kādas divpadsmit skices tā, lai ziepju gabaliņš katrā no tām būtu mazliet citā rakursā.
Tas bija tieši tik garlaicīgi, kā izklausās, un es uz brīdi pārtraucu zīmēšanu, lai pa logu, kuram blakus es strādāju, paskatītos uz 54. ielu un mazajām galviņām, kas kustējās pa ietvi divpadsmit stāvus zemāk. Bija saulaina, dzidri skaidra diena novembra vidū, un es ilgojos tikt laukā, lai visa pēcpusdiena piederētu man un lai man nekas nebūtu jādara — pareizāk, lai man nebūtu jādara tas, ko biju spiests darīt.
Mūsu burtu zīmētājs Vinss Mendels, vājš un melnīgsnējs, aizklājis muti ar marles masku, stāvēja pie sava galda un darbojās ar pulverizatoru; iespējams, ka viņš, tāpat kā es, šodien jutās iesprostots. Vinss smidzināja miesaskrāsas šķidrumu uz fotogrāfijas, kas bija izgriezta no žurnāla «Life» un attēloja meiteni peldkostīmā. Kad viņš beidza savu darbošanos, peldkostīms bija «noģērbts», atstājot meiteni šķie tami kailu, tikai no pleca līdz viduklim slīpi sliepas lente ar uzrakstu «Mis Skaitļojamā mašīna». Kopš brīža, kad Vinss bija izdomājis šo triku, tas bija kļuvis par viņa iemīļoto paņēmienu, un retušetā fotogrāfija tiks pievienota citām tādām pašām uz mākslas nodaļas ziņojumu dēļa.
Mūsu mākslinieciskais direktors Frenks Deps, mazs, apaļš enerģijas kamolītis, rikšoja uz savu kabinetu, kas bija atdalīts no kopīgā mākslinieku aploka tā ziemeļaustrumu stūrī. Ejot garām lielajam metāla skapim, kas atradās tieši pie ieejas, viņš mežonīgi dauzīja pa tā atvērtajām durvīm un, pilnā kaklā aurodams, jodelēja. Tas bija satriecošs skaņu izvirdums, parastā neizlietotās enerģijas izlādēšana — tas pats, kas lokomotīvei tvaika izlaišana. Tomēr mēs — Vinss, es un Karls Džonass pie galda man priekšā — nepacēlām ne acu. Man bija skaidrs, ka to nedara arī neviens mašīnrakstītāju birojā, kaut gan bija zināms, ka apmeklētāji, kas parasti gaidīja mākslas nodaļas pieņemšanas telpā tieši vienu stāvu virs halles, no šā jandāliņa lecot stāvus.
Bija parasta diena, piektdiena, vēl bija atlicis divdesmit minūšu līdz pusdienas pārtraukumam, piecas stundas līdz darba laika beigām un nedēļas nogalei, desmit mēnešu līdz atvaļinājumam, trīsdesmit septiņi gadi līdz pensijai. Tad zvanīja tālrunis.
— Saj, jūs vēlas satikt kāds vīrietis. Runāja Vera. — Viņš neesot iepriekš pieteicies.
Okei! Tas ir mans radagabals, man nepieciešams kāds, kas mani uzpurina.
— Jūs neviens nespēs sapurināt ia, ka vajadzētu!
Viņa nolika klausuli. Es piecēlos, brīnīdamies, kas
gan tas varētu būt — reklāmu aģentūras māksliniekam parasti nav parak daudz apiuekletaju. Galvenā pieņemšanas telpa atradās stāvu zemāk, un es gāju cauri grāmatvedībai un iespiestuvei, taču nemanīju uevienu jaunpieņemtu meiteni.
Frenks Deps galveno pieņemšanas zāli dēvēja par Brodveja filiāli. To dekorēja īsts austrumu paklājs, dažas vitrīnas ar antīkām sudrablietām no kolekcijas, kas piederēja vienai no triju līdzīpašnieku sievām, un īsta sabiedrības dāma ar matiem, kuri ari bija gluži ka no antīka sudraba. Viņa apmeklētāju lūgumus nodeva tālāk Verai. Kad gāju pie sava ciemiņa, viņš stāvēja un skatījās uz vienu no ierāmētajām reklāmām, kas karājās pie sienas. Man nepatīk atzīties, ka es kautrējos, sastopoties ar svešiem cilvēkiem, tāpēc esmu iemācījies to noslēpt; tagad, kad apmeklētājs, izdzirdis manus sojus, pagriezās, es izjutu pazīstamas vieglās bažas un acumirklīgo apmulsumu. Viesis bija maza auguma plikpauris, viņa galvas virsa sniedzas tikai lidz manu acu līmenim, un man pašam pie- trukst colla no sešām pēdām. Iedams viņam tuvāk, prātoju, ka viņš izskatās gadus trīsdesmit piecus vecs un ka viņam ir ļoti plats krūšukurvis; nebūdams resns, viņš tomēr noteikti svēra vairāk nekā es. Olīv- zaļais gabardīna uzvalks nepiestāvēja viņa sārtajai rudmataina cilvēka sejas krāsai. Es nodomāju: «Cerams, ka viņš ne ar ko netirgojas.» Tad viņš ienāca vestibilā un pasmaidīja īstu smaidu; man viņš uz vietas iepatikās, un es nomierinājos. «Nē,» es sev teicu, «tas nu gan neko nepārdod,» — un smagāk pievilties es nemaz nebūtu varējis.
— Misters Morlijs?
Es pamāju ar galvu, atbildēdams ar smaidu.
Misters Saimons Morlijs? — viņš pārjautāja, it kā aģentūrā varētu būt vairāki Morliji un viņš gribētu būt pilnīgi drošs. Jā.
Viņš vēl nebija apmierinats.
— Nu, tikai ta joka pēc — varbūt jūs atceraties savu armijas numuru?
Apmeklētājs satvēra mani pie elkoņa un veda laukā lifta gaitenī, projām no viesu pieņēmējas.
Es nobēru numuru, un man ne prātā nenāca brīnīties, kādēļ, neko nejautādams, izpļāpāju to svešiniekam.
— Pareizi, — viņš mani uzslavēja, un man tas patika.
Mēs tagad atradāmies gaitenī, un tuvumā neviena nebija.
— Vai jūs esat no armijas? Ja tā, tad šodien gan neesmu piemērotā omā, lai vēlētos sastapt kādu 110 turienes.
Es ievēroju, ka viņš pasmīnēja, taču uz jautājumu neatbildēja, tikai pateica:
— Es esmu Rūbins Prīns. — Viņš brīdi pavilcinā- jās, it kā man šis vārds varētu būt pazīstams, tad turpināja:
— Man laikam gan vajadzēja iepriekš piezvanīt un norunāt satikšanos, bet es ļoti steidzos, tāpēc pie- skrēju pats.
— Tas nekas, es jau neko nedarīju, tikai strādāju. Ar ko varu jums pakalpot?
Viņam tik grūti bija pateikt sakāmo, ka viņš savieba seju jokainā grimasē.
— Man vajadzēs jūs apgrūtināt kādu stundu. Ja jūs varētu iekārtoties, tad tūlīt. — Viņš izskatījās samulsis. — Man ļoti žēl, bet… ja jūs īsu brīdi uzticētos man, es būtu laimīgs …
Biju uzķēries uz makšķeres, apmcklētajs mani interesēja.
— Labi. Tagad ir desmit minūtes pāri divpadsmitiem. Vai jūs negribat kopā ar mani paēst lenču? Es varu aiziet mazliet agrāk.
— Lieliski, tomēr nerunāsim telpās. Mēs varētu paķert līdzi dažus sendvičus un apēst tos parkā. Ar mieru? Laiks nav pārāk auksts.
Piekrītoši pamājis ar galvu, es sacīju:
— Sadabūšu savu mēteli. Pagaidiet mani šeit pat. .lus mani intriģējat. — Es stāvēju vilcinādamies un cieši raudzīdamies uz šo mazo, patīkamo stūrgalvīga izskata plikpauri. Tad piemetināju: — Un esmu pārliecināts, ka jums tas ir skaidrs. Jūs taču šitā neizda- raties pirmo reizi, vai ne? Tēlodams apmulsumu, nokārtojat savas darīšanas?
Viņš pasmīnēja un pasita vieglu knipi.
— Un es biju pārliecināts, ka rīkojos no tiesas veikli. Nu, neko darīt, jāiet atkal pie spoguļa un jāpraktizējas. Paķeriet savu mēteli, mēs tikai velti kavējam laiku.
Mēs gājām pa Piekto avēniju uz ziemeļiem garām milzīgajām stikla un tērauda, stikla un mirdzoša metāla, stikla un marmora celtnēm un arī vecāka gada gājuma ēkām, kurās bija vairāk akmens un ma- zak stikla. Tā ir apstulbinoša un neiedomājama iela, es nekad neesmu varējis pierast pie tās un šaubos, vai vispār kāds patiešam pierod pie tās. Vai vēl kur citur vesels mākoņu valnis var pilnīgi atspoguļoties viena paša nama vienas sienas logos tā, lai vēl vieta paliktu pāri? Šodien man jo sevišķi patika iet pa šo ielu, temperatūra bija krietni pāri 50 grādiem pēc Fārenheita, un gaisā jautās vēla rudens dzestrums. Bija gandrīz dienas vidus, un skaistas meitenes spurdza laukā no visām kantoru ēkām, kurām mēs gājām garām, un man kļuva žēl, ka es nekad neiepazīšos un pat nevarēšu parunāties ar kādu no viņām. Mazais plikpauris man blakus teica: