Es vēlos dzīvot un vadīt šo Projektu tik ilgi, cik vien spēšu. Mana dzīve ir bijusi interesanta, tā mani nav piekrāpusi; esmu piedalījies divos karos, dzīvojis piecās valstīs, man bijušas divas sievas, daudz draugu, gan vīriešu, gan sieviešu, un reiz es četrus gadus biju pat bagāts. Bērnu gan man nav, taču nedrīkst jau gribēt visu. — Doktors Dancigers atkal paskatījās uz mani, viņa acis cs redzēju draudzību un skaudību; rokas turējās pie atlokiem. — Bet, ja šim Projektam bus panākumi, tad tas būs visievērojamākais, ko kāds mirstīgais jelkad ir paveicis. Un es atteikšos no visa, apmierināšos ar diētu, ēdīšu kaut vai zaļus rāceņus un zirgābolus, lai tikai varētu iegūt kādu lieku gadu vai pat tikai mēnesi dzīves. Nav īpaši svarīgi, cik prātīgi cilvēks dzīvo, lai gan manā vecuma atlikušās dienas ir jau skaitītas. Bet jums? Jums ir divdesmit astoņi?
Es piekrītoši pamāju ar galvu.
Nu, jus esat par četrdesmit gadiem jaunāks, un, ja cs varētu jums tos nozagt, es darītu to ar prieku un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Es apskaužu jūs pat par šo dienu. Vai esat kādreiz patapinājis kādam grāmatu, kas jums milzīgi patikusi, un izjutis skaudību, ka viņš to lasīs pirmo reizi, bet jums šis p; edzīvojums ir jau garām?
— Jā, ser. «Heklberiju Finu».
— Nu, luk, ta cs apskaužu jūs par to dienu, kas tagad gaida jus. Vediet viņu, Rūb. Ir tik daudz, ko viņam parādīt, un tagad mums ir jāsteidzas.
Viņš pacēla roku un paskatījās uz pulksteni.
— Pusdienas laika atvediet viņu uz kafejnīcu.
3
Izgājuši ar Rubu gaitenī, ik uz soļa sastapām cilvēkus, kas steidzas no biroja uz biroju, — gan vīriešus, gan sievietes, lielākoties jaunus, un, kad kāds pamāja vai kaut ko uzsauca Rubam, viņš vai viņa ziņkārīgi noskatīja mani. Es jutu, ka Rūbs, drusciņ smīnēdams, vēro mani, un, kad es palūkojos Rūbā, viņš teica:
— Kā jūs domājat, ko īsti redzēsiet?
Lai kā centos atrast atbildi uz šo jautājumu, man tomēr vajadzēja noliedzoši papurināt galvu.
— Man nav ne jausmas, Rūb.
— Man ļoti žēl, ka jābūt tik sasodīti noslēpumainam, bet visu izskaidro direktors, nevis es. Un jums vispirms viss jāapskata, tikai tad viņš varēs jums visu izskaidrot.
Mēs nogriezāmies ap stūri, tad vēl ap vienu un atradāmies gaitenī, kas bija ievērojami šaurāks nekā iepriekšējie. Nogriezāmies vēlreiz un tagad soļojām pa šauru eju, kas stiepās labu gabalu uz priekšu.
Vienā ejas sienā nebija ne logu, ne durvju. Otrajā bija virkne logu, pa kuriem mēs varējām ieskatīties istabās, kuras, kā Rūbs man paskaidroja, esot mācību telpas. Pirmās trīs bija tukšas un mebeletas kā parastas klases. Seši vai astoņi koka krēsli, kuru viens paro- cis beidzās ar paplašinājumu — galdiņu rakstīšanai; tāfeles, grāmatu plaukti, instruktora galds un krēsls. Aiz ceturtā loga tādā pašā telpā sēdēja divi vīrieši, viens pie skolotāja galda, otrs uz koka krēsla ar seju pret instruktoru. Mēs apstājāmies viņus pavērot.
— Mēs viņus varam redzēt, bet viņi mūs nevar, — Rūbs skaidroja. — Visi to zina; tā ir tāpēc, lai netraucētu nodarbības.
Vīrietis skolēna krēslā vienmērīgā balsī kaut ko stāstīja, bet ar biežiem pārtraukumiem, dažbrīd domīgi paberzējot seju. Viņš bija tievs un melnīgsnējs, gadus četrdesmit vecs. Mugurā viņam bija jūras zils svīteris un balts krekls ar atpogātu apkaklīti. Instruktors pie skolotāja galda bija jaunāks, ģērbies brūnā tvīda sporta žaketē. Blakus logam uz nerūsējoša tērauda paneļa bija divas pogas. Rūbs piespieda vienu no tām, un tagad mēs varējām dzirdēt runātāja balsi no skaļruņa aiz metāla režģa pie loga.
Vīrietis runāja kādā svešvalodā, un pēc sekundēm desmit man sāka likties, ka pazīstu šo valodu — jau grasījos ieminēties Rūbam, tomēr aprāvos. Biju domājis, ka dzirdu franču valodu, bet nu vairs nebiju drošs par to. Stāvēju un uzmanīgi ieklausījos; daži vārdi bija franciski, par to es biju gandrīz vai pārliecināts, taču neskanēja gluži pareizi. Runātājs turpināja diezgan tekoši, instruktors šad tad palaboja izrunu, un apmācāmais tad vairāk reižu atkārtoja vārdu un tikai pēc tam atkal sāka runāt.
— Vai tā ir franču valoda?
No tā, kā Rūbs pasmaidīja, nopratu, ka viņš bija šo jautājumu gaidījis.
— Jā, bet viduslaiku franču valoda. Neviens tā nav runājis jau četrsimt gadu.
Rūbs piespieda otru pogu, skaļrunis apklusa, bet vīrieša lūpas turpināja kustēties. Mēs gājām tālāk. Pie nākamā loga, kad Rūbs ieslēdza skaļruni, es izdzirdu apslāpētus rēcienus un koka atsišanos pret koku; nostājos blakus Riibain un ieskatījos telpa.
Tā bija pilnīgi bez mēbelēm, sienas bija polstētas un noklātas ar biezu audeklu; divi vīrieši cīnījās ar šauteņu galos uzspraustiem durkļiem. Vienam galvā bija sekla bruņucepure, mugurā haki krāsas blūze ar augstu apkakli, kājas notītas ar kājautiem; apģērbs izskatījās pēc amerikāņu formas tērpa pirmā pasaules kara laikā. Otram kājās bija melni zābaki, uniforma bija pelēka, galva dziļa un platā vācu bruņucepure. Durkļi, kas izskatījās neīsti, bija nosūbējuša sudraba krasa, un es ievēroju, ka tie ir no krāsotās gumijas. Vīriešu sejas spīdēja no sviedriem, formas tērpiem padusēs un uz muguras bija traipi. Kamēr mēs viņus vērojam, tie ierēkdamies bruka viens otram virsū, atvairījās, izlocījās un grūstījās. Pēkšņi vācietis ātri atlēca atpakaļ, izlikās, ka uzbruks no flanga, un ietrieca durkli otram tieši vēderā; gumijas durklis pret haki krasas formas tērpu pārliecās gandrīz uz pusēm.
Ak tu, amerikāņu cūka, tu esi beigts! — uzbrucējs ieķērcās.
— Ne velna, tas ir tikai niecīgs ievainojums vēderā, — otrs atkliedza.
Abi saka smieties un turpināja bakstīt viens otru ar durkļiem; Rubs nikni blenza uz viņiem un nomurmināja:
Aplami, pavisam aplami, izdzimteņi tādi! Pilnīgi nepareiza attieksme!
Čs uzmetu viņam skatienu. Rūbs, lūpas sakniebis un acis piemiedzis, likās bīstams un zemisks. Vēl brīdi klusēdams noskatījies, viņš spēcīgi iebelza ar īkšķi pa izslēdzēja pogu un strauji pagriežas projām no loga.
Nākamaja telpā sēdēja kads ducis vīriešu. Vairumam mugurā bija balti galdnieku kombinezoni,
dažiem džinsi un darba krekli. Pie galda slavēja vīrietis haki krāsas kokvilnas biksēs un kreklā 1111 ar lineālu rādīja uz kartona modeli, kas pilnīgi nosedza galda virsu. Tas bija istabas makets; tāpat kā skatuves dekorācijām, tam trūka vienas sienas. Vīrietis rādīja uz miniatūrajiem griestiem. Rūbs piespieda pogu blakus logam.
… krāsotas sijas. Bet tikai griestu visaugstākajās vietās, kur neiespīd gaisma.
Lineāls aizvirzījās līdz sienai.
— Šeit, lejā, sākas īstas ozola sijas un īsts apmetums. Jaukts ar salmiem, velns lai parauj, tikai neaizmirstiet!
Rūbs nospieda izslēdzēja pogu, 1111 mēs atkal devāmies tālāk.
Nākamajā telpā nebija neviena cilvēka, tikai milzīga kādas pilsētas viena rajona aerofotogrāfija, kas klaja trīs sienas no grīdas līdz griestiem; mēs apstājamies 1111 apskatījām to. Uz tās ar melnu tušu bija uzrakstīts: «Vinfīlda Vermontas štatā. Restaurācijas darbi. 9. skats. 14. sērija.» Es palūkojos uz Rubu, viņš to zināja, bet ir nedomāja man ko paskaidrot, tikai turpināja vērot lielo fotogrāfiju, un es pie sevis nospriedu neko nejautāt.