Nākamās divas telpas bija tukšas. Aiznākamajā istabā krēsli bija atbīdīti pie sienas un glīta meitene dejoja čarlstonu pārnēsājama uzvelkamā patafona mūzikas pavadībā. Sieviete vidējos gados stāvēja un vēroja viņu, ar rādītājpirkstu sizdama takti. Meitenes tērpa mala plandījās virs viņas kustīgajiem ceļgaliem, un tērpa jostas līnija nebija daudz augstāk par tiem. Meitenes mati bija īsi apgriezti, un es zināju, ka tadu sasuku sauc par zengalviņu. Viņa zelēja košļājamo gumiju. Vecākā sieviete bija ģērbusies līdzīgā, tikai mazliet garākā tērpā.
Rūbs ieslēdza skaļruni, un mēs dzirdējām, kā
meitenes kājas ātri un ritmiski slīd pa grīdu, un arī spalgo, spocīgo, senlaicīgo mūziku. Tā pēkšņi beidzās ar vecmodīgu akordu. Meitene apstājās un, skaļi elpodama, uzsmaidīja vecākajai sievietei, kas piekrītoši māja ar galvu un noteica:
— Pavisam labi!
Un pēc šā mīlīgā nobeiguma Rūbs, pūlēdamies nesmaidīt, piespieda pogu, un mēs, ne vārda nepārmi- juši, gājām tālāk.
Pagājām garām vēl trim telpām; nevienā no tām nebija cilvēku. Priekšpēdējā istabā blakus instruktora galdam rindā stāvēja kāds ducis drēbnieka manekenu. Uz viena krēsla bija kaudze papes kārbu, kas izskatījās tādas, ka tajās varētu atrasties tērpi.
Mēs atkal strauji soļojām pa gaiteņiem, kuros gaisma krita no griestos iebūvētiem logiem, garām durvīm ar numuriem un melnbaltām plāksnītēm ar uzvārdiem: «D. V. Maklrojs», «A. N. Bārks un Helena Frīdmane», «Grāmatvedība», «N. O. Demp- sters», «Arhīvs B». Rūbu uzrunāja bezmaz visi, kurus mēs sastapām, un viņš katram atbildēja. Gandrīz neviens vīrietis nebija uzcirties, tie bija svīteros, sporta žaketēs, sporta kreklos, kaut gan daži bija ģērbušies arī uzvalkos un uzsējuši kaklasaites. Sievietes un meitenes — dažas itin glītas — bija tērpušās kā parasti birojos. Divi vīrieši virsvalkos aiz- spraucās mums garām, stumdami smagus koka divričus ar kādu motoru vai citu mašīnas daļu, kas bija pa pusei apsegta ar brezentu. Rūbs apstājās pie kādām durvīm, kas neatšķīrās no citām, vienīgi uz tām nebija plāksnītes ar vārdu, bet tikai numurs. Rūbs atvēra durvis un pamāja, lai es eju pirmais.
Es vel nebiju paguvis spert kāju pāri slieksnim, kad vīrs aiz mazā rakstāmgalda jau bija pielecis kājās; ta bija maza priekštelpa tikai ar galdu un krēslu.
Labrīt, Fred, Rūbs sveicinaja.
— Labrīt, ser, — virs atbildēja.
Viņam mugurā bija neilona jaka ar rāvējslēdzēju; es nevarēju ieraudzīt ne zīmotņu, ne ieroča, taču bija skaidrs, ka tas ir sargs. Viņam bija spēcīga cilvēka pleci, krūtis, kakls un locītavas, un viņš šeit nedarīja neko citu kā tikai lasīja kādu «Escjuire» numuru.
Aiz rakstāmgalda vienā līmenī ar sienu bija tērauda durvis bez roktura; vienā malā tām kādu collu cits no cita bija trīs misiņa atslēgas caurumi. Rubs izņēma slēdzeņu saišķi, izmeklēja vajadzīgo, aizgāja aiz rakstāmgalda un ielika to augšējā atslēgas caurumā un pagrieza. No pulksteņa kabatiņas viņš izņēma vienu pašu slēdzeni, ielika vidējā atslēgas caurumā un ari pagrieza. Sargs gaidot stāvēja viņam blakus un pēc tam ielika slēdzeni apakšējā atslēgas cauruma, pagrieza to un, vilkdams aiz slēdzenes, atvēra durvis. Rūbs izņēma no durvīm abas savas slēdzenes un pamāja, lai eju pa priekšu. Viņš man sekoja, un durvis aiz niurns cieši aizdarī- jās. Es dzirdēju klikšķus, atslēgām aizkrilot. Mēs stāvējām telpa, kas nebija daudz lielāka par prāvu skapi; to vārgi apgaismoja spuldze stiepļu režģī virs mūsu galvām. Tad pamanīju, ka mēs stāvam uz metāla vītņkāpņu augšējā laukumiņa. Rūbs gāja pirmais, un mēs nokāpām kādas desmit pēdas lejup, sakuma gandrīz pilnīgā tumsā, vēlāk kļuva gaišāks. No pēdējā pakāpiena mēs uzkāpām uz metala režģu grīdas. Mēs atradāmies telpā, kas ļoti līdzinājās tai, no kuras nācām, tikai grīda bija no metāla. Gar divām sienām stiepās šauri, nekrāsoti koka plaukti; uz tiem stāvēja kāds ducis bezveidīgu pelēka filca čību pāru. Tās izskatijas lempīgas, sniedzas līdz potītēm un bija aiztaisāmas ar sprādzēm kā botes.
— Uzvelciet tās virsū kurpēm; pameklējiet tādu pāri, kas jums der, lai nekrīt nost. — Viņš norādīja uz metāla durvīm mums priekša. Līdzko būsim tur, mums bus jaizturas klusi ka pelītēm. Nevienas skaļas vai griezīgas skaņas, kaut gan klusītēm varēsim saruaties; šķiet, ka skaņa plūst uz augšu.
Es pamāju ar galvu; zināju, ka mans pulss tagad nevar but normāls. Pie joda, ko gan mēs redzēsim? Aiztaisījam savu čību sprādzes; čības bija neērtas un pārāk siltas. Rubs atgrūda smagas divviru durvis bez roktura un atslēgas; durvis aiz mums bez trokšņa aizvērās. Otra puse mēs tūlīt nokļuvām uz šaura metāla režģu grīdas turpinājuma — īstas «kaķu laipas». Režģota tērauda margas, kuras man šķita pārāk trauslas, sniedzas mums līdz viduklim un neļāva nokrist. Es ar roku pieķēros margu augšdaļai daudz ciešāk, nekā bija nepieciešams, tomēr nespēju tvērienu atslābina! un nejutos arī ta, ka varētu spert kādu soli tālāk, jo «kaķu laipa» zem mūsu kājām bija daļa no plaša metala režģu tiltiņu zirnekļu tīkla, kas karajas gaisā pari milzīgam četrstūrainam piecus stāvus dziļam tukšumam. Metala celiņi savienojās, atkal izšķīrās, meta līkumus un taluma saplūda kopa.
Šis lielais šauro metala celiņu mežģiņu tikls pirksta resnuma metala stieņos karājas no griestiem, kas bija mušu tikko atstato biroju telpu grīda. Mēs stāvējām uz vietas, Rūbs ļāva man aprast ar domu, ka būs jāiet pa šo tīklu. Es lejā nevarēju saredzēt neko citu ka tikai biezu sienu augšdaļas, kuras no tukšas noliktavas slejas piecus stāvus uz augšu 1111 beidzas apmēram pēdu zem pāreju apakšējās daļas. Varēju redzēt, ka šīs sienas sadala milzīgo četrstūraino telpu zem mums lielos neregulāros laukumos. Palūkojies uz augšu, es ieraudzīju milzumu gaisa vadu un izdzirdu pie griestiem piekarināto mašīnu apslāpēto dūkoņu. Paskatījos atpakaļ 11/. Rubu. Viņš pasmīnēja par manu sejas izteiksmi.
Es zinu, tas ir satriecošs pārdzīvojums. Nesteidzieties, pierodiet. Kad esat apradis, ejiet uz priekšu, uz kuru pusi gribat.
Es piespiedos un nosoļoju varbūt kadas desmit pēdas tieši uz priekšu, tik tikko spējīgs apvaldīt vēlēšanos pieķerties pie margām un palikt uz vietas; es vēl aizvien nespēju paskatīties lejup. Celiņš dažas pēdas gāja tieši uz priekšu no durvīm, pa kurām bijām ienākuši. Tad tas nogriezās pa labi, un es apjēdzu, ka mēs ejam pari kādas sienas augšmalai, kura slējās no grīdas gandrīz līdz mūsu «kaķu laipas» apakšdaļai. Kad bijām pāri šai sienai, es jutu vienmērīgu siltuma plūsmu un dzirdēju izplūdes ventilatoru dūkoņu virs galvas. Tieši zem «kaķu laipām» vietumis pāri sienai rindām bija izvirzītas caurules, pie kurām bija piestiprināti simtiem maskētu teātra prožektoru. .Šķita, ka te bija visu iespējamo izmēru prožektori, kas izstaroja visu iespējamo krāsu un nokrāsu gaismu. Tie bija novietoti grupas un pavērsti ta, lai lejā gaisma saplūstu noteiktās vietas. Es apstajos, pagriezos sāniski, sagrābu margas ar abam rokam un piespiedu sevi palūkoties uz leju.
Piecus stāvus zemāk uz laukuma, virs kura stāvējām, ta tālākajā mala ieraudzīju mazu koka majeli. No ša stūra varēju ieskatīties apjumtajā veranda mājas priekšā. Kreklā izmeties vīrietis sēdēja uz verandas malas, nolicis kajas uz pakāpiena. Viņš sūca pīpi, izklaidīgi skatīdamies uz ķieģeļiem bruģēto ielu mājas priekšā.