Doktors paņēma karoti un gaidīja, kamēr es attinu sendviču, kuru man īstenībā nemaz negribējās. Es biju pārāk satraukts, lai spētu domāt par ēšanu — labprātāk būtu kaut ko iedzēris.
— Mēs saglabājam slepenību, nevis uzspiežot uz dokumentiem zīmogu «Konfidenciāls» un nēsājot nozīmītes zem svārku atloka, bet gan nevēršot uzmanību uz sevi. Protams, prezidents zina, ar ko mēs nodarbojamies, kaut gan neesmu pilnīgi pārliecināts, vai viņam nešķiet, ka mēs paši nezinām, ko darām. Var būt, ka viņš mūs vispār neatceras. Neizbēgami, ka par mums zina daži senatori, daži kongresmeņi un daži vīri Pentagonā. Ja būtu iespējams, es vēlētos, lai arī viņi nenieka nezinātu, bet šie cilvēki gadā mums līdzekļus. Īstenībā es nevaru sūdzēties: es iesniedzu savus pārskatus, viņi tos akceptē un vairāk arī mūs neapgrūtina.
Es kaut ko atbildēju Dancigerain. Pie galdiņa, kur bija piesēdies Rubs, ēda jauniešu pāris — meitene, kas bija dejojusi čarlstonu, un jauns puisis apmēram tais pašos gados. Dancigers pamanīja, ka es skatos uz viņiem, un teica:
— Vēl divi laimīgie. Urzula Dānke un Frenklins Alillers. Viņa bija matemātikas skolotāja vidusskolā īglriverā Viskonsinas štatā; viņš bija veikala vadītājs Beikersfīldā Kalifornijas štata. Viņa domāta Ziemeļdakotas fermai, viņš — Viinī; jūs varbūt šorīt redzējāt, ka viņš vingrinājās durkļu cīņā. Nākamreiz es jūs iepazīstināšu ar abiem, bet tagad pastāstiet, ko jūs zināt par Albertu Einšteinu!
— Nu, viņš valkāja pogājamu svīteri, viņam bija kupls matu ērkulis un nags uz aritmētiku.
— Ļoti labi. Atliek piebilst vēl tikai pāris sīkumu. Vai jūs zināt, ka pirms daudziem gadiem Einšteins izvirzīja hipotēzi, ka gaismai ir svars? Un tā bija vistrakaka iedoma, kada vispār kādam cilvēkam varēja ienākt prāta. Neviens cits visā pasaulē nekad nebija kaut ko tadu iedomājies un arī neiedomājās; šī teorija ir pretrunā ar visiem mūsu priekšstatiem par gaismu. — Dancigers brīdi vēroja mani; es biju ieinteresēts un centos tads arī izskatīties. — Tomēr bija iespēja šo teoriju pārbaudīt. Saules aptumsumu laikā astronomi novēroja, ka gaismas stari, plūstot garām Saulei, izliecas tās*-virzienā. Redzat, tos pievelk Saules gravitācija. Tas neizbēgami pierādīja, ka gaismai ir svars; izrādījās, ka Albertam Einšteinam bijusi taisnība, un viņš ar pilnām burām devās uz priekšu.
Dancigers apklusa, lai iestrēbtu pāris karošu buljona. Izrādījās, ka mans sendvičs ir gluži labs: sviesta uz tā bija daudz, un siers garšoja patiešām pēc siera; pēkšņi jutos izsalcis. Dancigers nolika karoti, noslaucīja salvetē lūpas un teica:
Laiks ritēja, (ienialais prāts turpināja darboties. Un Einšte ins paziņoja, K a 111 reiz e kvadrātā ir E. Un, lai dievs mums to piedod, divas japāņu pilsētas pazuda vienā acumirkli un pieradīja, ka Einšteinam atkal bijusi taisnība.
Es varētu ilgi ta turpināt; Einšteina atklajumu saraksts ir krietni garš. Taču cs pārlēkšu uz citu tematu: drīz pēc tam Einšteins pavēstīja, ka mūsu priekšstati par laiku ir aplam kļūdaini. Un cs ne mirkli nešaubījos, ka viņam atkal bijusi taisnība. Jo viens no viņa pēdējiem devumiem īsi pirms nāves bija pierādījums, ka visas viņa teorijas ir savstarpēji saistītas. Tas nav šķirtas cita no citas, un katra no tam ir visu citu priekšnoteikums un reizē ari sekas, tās dziļi izskaidro, ka funkcionē Visums, — un tas nebūt nenotiek tā, kā bijām domājuši.
Viņš saka tit nost sarkano celofāna strēmelīti no sausiņu paciņas, kuri bija piedeva pie buljona, un nogaidoši vēroja mani.
Es esmu šo to lasījis, ko Einšteins saka par laiku, taču nevaru apgalvot, ka īsti izprotu, ko viņš domājis.
Viņš domaja, ka mes esam kļudījušics savas koncepcijās par to, kas ir pagātne, tagadne un nākotne. Mēs domājam, ka pagātne ir aizgājusi, ka nākotne vel nav atnākusi un ka eksistē tikai tagadne. Jo tagadne ir viss, ko mēs spējam redzēt.
— Nu, ja jūs piespiežat mani pie sienas, tad man jaatzīstas, ka, manuprāt, tā arī ir.
— Protams. Manuprāt, arī. Tas ir tikai dabiski. Ka Einšteins pats norādīja. Viņš teica, ka mēs esam kā cilvēki laivā bez irkļiem un straume mūs nes pa līkumotu upi. Sev apkārt mēs redzam tikai tagadni. Mēs nevaram saskatīt pagātni, kas palikusi upes likumos un pagriezienos mums aiz muguras. Tomēr tā tur ir.
— Bet vai viņš to domāja burtiski? Vai arī viņš domāja, ka …
— Einšteins vienmēr domāja tieši to, ko teica. Kad viņš paziņoja, ka gaismai ir svars, viņš domāja, ka saules gaisma virs kviešu lauka patiešām sver vairākas tonnas. Un tagad mēs zinām — to izmērīja — ka tā arī ir. Viņš domāja, ka milzīgā enerģija, kas teorētiski saista kopā atomus, patiešām var tikt atbrīvota vienā neiedomājamā sprādzienā. Tā tiešām var notikt, un šis fakts ir mainījis cilvēces attīstības virzienu. Viņš arī domāja precīzi to, ko teica par laiku: pagātne aiz mums, aiz līkumiem un pagriezieniem, patiešām eksistē. Tā atrodas tur.
Kādas desmit sekundes Dancigers klusēja. Viņa pirksti rotaļājās ar mazo, sarkano celofāna strēmelīti. Tad viņš pacēla acis un vienkārši teica:
— Es esmu fiziķis teorētiķis, pašlaik atvaļinājumā no Marvarda universitātes. Un mans niecīgais papildinājums Einšteina milzu teorijai ir ideja, ka cilvēkam kaut kā vajadzētu spēt izkāpt no laivas krastā. Un aiziet atpakaļ aiz kāda no straumes līkumiem, kas palikuši aiz mums.
Es centos, lai manās acīs nevarētu lasīt to, ko domāju: vai tiešām būtu iespējams, ka šis inteliģentais, uzticību, modinošais, tomēr mežonīgi apmātais vecais vīrs būtu pārliecinājis krietni daudz cilvēku Ņujorkā un Vašingtonā pievienoties viņam un ierīkot, šo fantastisko noliktavu? Vai iespējams, ka es vienīgais būtu to atšifrējis? Varbūt ne, šorīt Rosofs palaida joku — neveiklu? — par manu pievienošanos stulbeņu midzenim. Es domīgi pakratīju galvu.
— Kā tā — aiziet atpakaļ?
Dancigeram vēl bija atlicis mazliet buljona, un tagad viņš to izstrēba, piešķiebis bļodiņu, lai varētu izsmelt pēdējo lāsīti; arī es beidzu ēst savu sendviču. Dancigers pacēla galvu un cieši vērās man acīs: es skatījos tajās un sapratu, ka Dancigers nav jucis. Viņš bija ekscentrisks, ļoti iespējams, ka viņš maldījās, taču viņš bija pie pilna prāta, un es pēkšņi jutos laimīgs, ka esmu šeit. Dancigers jautāja:
— Kas šodien par dienu?
— Ceturtdiena.
— Kāds datums?
— Divdesmit sestais, vai ne?
— Pasakiet jūs to man.
— Divdesmit sestais.
— Kāds mēnesis?
— Novembris.
— Un gads?
Es pateicu arī to; tagad es mazliet smaidīju.
— Kā jūs to zināt?
Gaidīdams, kamēr prātā iešausies kāda atbilde, es sēdēju un pāri galdam raudzījos uz Dancigera vērīgo seju un pliko pakausi, tad paraustīju plecus.
— Es nezinu, kas man būtu jāatbild.
— Tad es atbildēšu jūsu vietā. Jūs zināt gadu, dienu un mēnesi burtiski miljons iemeslu dēļ: tāpēc, ka sega, zem kuras šorīt pamodātics, droši vien vismaz pa daļai ir no sintētiska materiāla; tāpēc, ka jūsu dzīvoklī laikam gan ir kaste ar slēdzi, kuru pagriežot uz stikla ekrāna parādīsies dzīvu cilvēku sejas, kuri stāstīs jums dažādas blēņas; tāpēc, ka šorīt ceļā uz šejieni sarkani un zaļi gaismas signāli jums norādīja, ka drīkstat šķērsot ielu, un tāpēc, ka jūsu kurpju pazoles ir no sintētiska materiāla un būs izturīgākās nekā adas zoles.