Tāpēc, ka ugunsdzēsēju mašīna, kas pabrauca jums garām, lietoja skaņu signālu, nevis zvanu; tāpēc, ka pusaudži ģērbušies tieši tā un nevis citādi, un tāpēc, ka nēģeris, kuram jūs pagājāt garam, piesardzīgi paskatījās uz jums un jūs tikpat piesardzīgi raudzījā- ties uz viņu, un abi centāties to noslēpt. Tāpēc, ka
«Times» pirmā lappuse izskatījās tieši tāda kā šorīt — kāda tā vēl nekad nav bijusi un nekad vairs arī nebūs. Un tāpēc, ka augu dienu jūs sastapsietics ar miljoniem un miljoniem vēl citu tādu pašu faktu.
Lielākā daļa no tiem iespējama tikai šai gadsimtā, daudzi tikai tā otrā pusē. Daži iespējami tikai šai desmitgadē, citi tikai šai gadā, vēl citi tikai šai mēnesī un nedaudzi tikai šai vienā dienā. Saj, jums visapkārt ir burtiski neskaitāmas lietas, kas ar desmitiem biljonu neredzamu pavedienu saista jūs pie šā gadsimta… gada… mēneša… dienas… un momenta.
Viņš paņēma dakšiņu, lai nokniebtu gabaliņu tortes, taču ar tās rokturi pieskārās savai pierei.
— Un šeit ir vēl miljoniem šo neredzamo pavedienu. Piemēram, jūsu zināšanas par to, kas pašlaik ir prezidents. Ka Frenks Sinatra tagad varētu būt jau vectētiņš. Ka bizoni vairs neklaiņo pa prēriju un ka ķeizaru Vilhelmu visumā neuzskata par sevišķi bīstamu. Ka monētas ir izgatavotas no vara, nevis no sudraba. Ka Ernests Hemingvejs ir miris, ka tagad visu taisa no plastmasas un ka no kokakolas dzīve nekļūst vieglāka. Šis saraksts ir bezgalīgs, viss tas ir daļa no jūsu un visu citu apziņas. Un saista jūs tāpat kā mūs visus ar to dienu un tieši to momentu, kad šī faktu kopa un tieši tikai šī ir iespējama. Jūs nekad nevarat no tā izbēgt, un es jums pierādīšu, kāpēc.
Dancigers saburzīja papīra salveti un noiika to uz šķīvja malas.
— Paēdāt? Vai nevēlaties vēl kaut ko?
— Nē, es lieliski ieturējos. Paldies.
— Pavisam pieticīgs lenčs, taču, kā saka, lai tas iet jums labumā. Uzkāpsim uz jumta. Es savu torti paķeršu līdzi.
Izgājuši no kafejnīcas, mēs neliela gaiteņa galā sākām kāpt pa iežogotām cementa ugunsdzēsēju kapnem, kuru galā pavērās durvis uz jumtu. Lietus bija pārgājis, debesis bija atkal gandrīz skaidras, tikai pie apvāršņa vēl rēgojās mākoņi. Vairākas meitenes un vīrieši sēdēja audekla krēslos, pavērsuši sejas pret sauli. Kad izgājām uz jumta, viņi, padzirduši mūsu soļu troksni uz grants, pagriezās un apsveicinājās ar Dancigeru, kas smaidīja un ar plašu vēzienu pasita gaisā knipi. Jumta virsa bija milzīga — vesels pilsētas kvartāls; jumts bija diezgan parasts, klāts ar darvu un granti, tikai tajā bija desmitiem un desmitiem logu, un vesels mežs skursteņu un ventilācijas cauruļu rēgojās virs tā. Pieliekdamies zem sarūsējušajām trosēm, ar kurām bija nostiprināti augstākie skursteņi, šad tad apmezdami līkumu peļķēm, mēs aizgājām jumta viņā pusē pie apaļā ēnas plankuma, kuru savā piekājē meta ūdens tornis.
Tālu uz dienvidaustrumiem es varēju redzēt milzīgo Pati American Building masīvu, kas aizēnoja un piespieda pie zemes visu Lielās centrālās stacijas apkaimi. Aiz tā es saskatīju garlaicīgi pelēkās Chrysler Building galu un pa labi, tālāk uz dienvidiem Empire State Building. Aiz tās varēja redzēt tikai gandrīz blīvu miglas sienu, dzeltenīgu no rūpnīcu dūmiem. Uz rietumiem, tikai kādu kvartālu tālāk, plūda Hu- dzonas upe un izskatījās kā netīri pelēks novadka- nāls, kāda tā īstenībā arī ir. Upes otrā krastā slējās Ņūdžersijas klintis. Austrumos starp ēkām un pāri Centrālajam parkam varēja redzēt mājas, kas atrodas aiz parka.
Dancigers ar dakšiņu pamāja uz neredzamo apvārsni un jautāja:
— Kas tur atrodas? Ņujorka? Un aiz tās pasaule? Jā, tā, protams, var teikt — šā acumirkļa Ņujorka un pasaule. Tomēr tikpat labi var sacīt, ka tur ir divdesmit sestais novembris. Tā diena, uz kuru jūs gājāt cauri šim rītam; tā ir pilna ar neapstrīdamiem faktiem, kas to padara par šodienu. Ļoti ticams, ka rītdiena būs gluži tāda pati, taču ne pilnīgi. Dažās mājās kādi priekšmeti būs novecojuši, un tos šodien lieto pēdējo reizi. Kāds vecs šķīvis beidzot būs saplīsis, kādam mats vai divi pie saknēm būs nosirmojuši, cits sajutīs pirmās slimības pazīmes. Daži šodien vēl dzīvi cilvēki būs miruši. Vienai otrai ēkai būs tuvāk spāru svētki, citām — sabrukums. Un tad tur, laukā, tikpat nenovēršami būs mazliet savādāka Ņujorka un pasaule, un tāpēc arī mazliet savādāka diena.
Dancigers devās uz priekšu, tuvodamies jumta malai, pa ceļam nokniebdams kumosiņu tortes.
— Gluži laba torte. Jums arī vajadzēja paņemt kādu gabaliņu. Es parūpējos, lai mēs dabūtu sasodīti labu pavāru.
Šeit augšā bija jauki. Kamēr mēs pastaigājāmies, saule bija pakāpusies augstāk, un mēs ar patiku jutām tās siltumu uz savām sejām. Pie jumta malas apstājāmies un atspiedāmies pret margām, kas sniedzās līdz viduklim. Dancigers atkal pamāja uz pilsētu.
— Pārmaiņas, ko nes viena diena, parasti ir pārāk niecīgas, lai varētu manīt kādu starpību. Tomēr tās pamazām vien ir atvedušas mūs no laika, kad jūs lejā satiksmes gaismas signālu un kaucošu ugunsdzēsēju mašīnu vietā būtu redzējis iekoptus laukus, koku galotnes un strautus, govis ganībās, vīrus trīs- stūrenēs un britu kuģus, kas noenkurojušies dzidraja, koku apēnotajā Istriverā. Tas viss tur kādreiz ir bijis, Saj. Vai jūs varat to ieraudzīt?
Es pūlējos. Es skatījos uz neskaitāmiem tūkstošiem logu, uz simtiem ēku ar sodrējiem klātām sienām un lejā uz ielām, kas gandrīz no vienas vietas bija kā nosegtas ar mašīnu jumtiem. Es centos šo skatu pārvērst atkal par lauku ainavu, iedomājos tur lejā vīru ar sprādžu kurpēm, baltā parūkā, kas izskatījās kā sivēna aste, soļojam pa putekļainu lauku ceļu, kuru sauc par Plato ceļu[4]. Tas bija neiespējami.
— Jūs to nespējat, vai ne? Protams, ne. Vai varat saskatīt vakardienu? Ta ir palikusi gandrīz nemainīga. Un vēl daudz kas ir palicis arī no 1962., 1968., 1965. gada. Un samērā daudz vēl saglabājies ari no 1900. gada. Par spīti stikla kastēm, kuras nevar atšķirt citu no citas, un tādiem briesmoņiem kā Pan American Building un pārējiem noziegumiem pret dabu un cilvēkiem, — viņš nobrauca ar roku pār seju, it kā vēlēdamies aizgaiņāt kādu rēgu, — ir atlikuši daži fragmenti no vēl agrākiem laikiem. Vientuļas celtnes. Dažreiz vairākas kopā. Un, ja aiziesiet uz pilsētas centru, tur vietām ir veseli kvartāli, kas savā vietā stāvējuši jau piecdesmit, septiņdesmit, pat astoņdesmit un deviņdesmit gadu. Tur ir izkaisītas gadsimtu vecas vai pat vēl senākas ēkas un pavisam nedaudzas tādas, kas pieredzējušas Vašingtona laiku.
Es ieraudzīju, ka Rūbs uznācis augšā, apvilcis vieglu mēteli un uzlicis galvā filca platmali; viņš godbijīgi gaidīja dažu soļu attālumā, lai nebūtu jādzird mūsu saruna.
— Tie ir vēl saglabājušies nostūri un fragmenti, Saj, — Dancigers ar dakšiņu vēlreiz pamāja uz ap- varsni, — no dienām, kas reiz bijušas tikpat reālas ka šodiena; pagātne vēl aizvien dzīvo: skaidrs aprīļa rīts 1871. gadā, pelēka ziemas pēcpusdiena 1840. gadā, lietains rīts 1793. gadā.
Viņš pameta acis uz Rūbu, tad atkal pievērsās man.
— Manuprāt, viena no šīm senajām ēkām ir gandrīz vai brīnums. Vai jūs esat redzējis Dakotu?
Ko?
Ja jūs to būtu kaut reizi redzējis, jūs atceretos šo vārdu. Rūb!
Rūbs pieklājīgi panaca uz priekšu gluži kā modrs leitnants pēc pulkveža pavēles.
— Lūdzu, parādiet Sajam Dakotu.
Iznākuši no milzīgās noliktavas, mēs ar Rūbu devāmies uz austrumiem, uz Centrālo parku. Es mazajā kantorītī pirmajā stāvā biju paņēmis savu cepuri un mēteli. Parkā mēs iegriezāmies Vestdraivā, alejā, aiz kuras tūlīt beidzas parks. Mēs soļojām uz priekšu zem kokiem, dažiem vēl turējās lapas, kas pēc šārīta lietus bija tīras un zaļākas. Rūbs, pametis skatienu visapkārt, teica: