— Šis parks pats arī ir kā savu laiku pārdzīvojis brīnums. Tieši pasaules vismainīgākās pilsētas sirdī praktiski gandrīz pilnīgi neskarti saglabāti ne tikai daži akri, bet vairākas kvadrātjūdzes. Nolieciet pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu parka plānu blakus tagadējam, un jūs uz abiem ieraudzīsiet tos pašus nosaukumus un vietas. Protams, daži sīkumi ir mainījušies. Soli ir savādāki, noliktas citas atkritumu tvertnes, uzkrāsotas jaunas satiksmes zīmes, ceļu un taku klājums ir citāds. Taču senas fotogrāfijas parāda parku tādu pašu, un, izņemot automašīnas uz ceļiem, nav nekādas starpības, kuru jūs varētu ieraudzīt, teiksim, no sestā vai septītā stāva.
Rūbs laikam bija nogaidījis īsto brīdi — var jau būt, ka viņš rīkojās pēc pieredzes — jo tagad, kad bijām pagājuši garām kokam pie ceļa, kas nogriežas no Vestdraivas laukā no parka uz 72. ielu, viņš pacēla roku un, kad koka lapotne vairs neaizsedza skatu, norādīja uz priekšu.
— Piemēram, no šīs mājas augšējā stāva dzīvokļa.
Un tad es to ieraudzīju un pēkšņi paliku stāvam kā
sastindzis.
Pāri ielai tieši pie parka slējās augsta blokmāja, kas pilnīgi atšķīrās no visa, ko biju Ņujorkā redzējis
agrāk. No pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka šī māja ir tā, kuru bija pieminējis Dancigers: lielisks mantojums no aizgājušā laikmeta. Es vēlāk atnācu atpakaj — kad bija uzkritis sniegs, kā jūs varat redzēt, — un nofotografēju ēku, iztērēdams veselu filmiņu, pārvaldnieks mani uzveda pat uz jumta. Kā rāda viens no uzņēmumiem, katrs no astoņiem mājas stāviem ir divreiz augstāks nekā modernajā dzīvojamā mājā blakus.
•— Tā, dēliņ, cēla astoņdesmitajos gados! Dažos dzīvokļos ir septiņpadsmit istabu, pie tam tās ir lielas; tādā dzīvoklī patiešām var apmaldīties. Vismaz vienā no tiem ir brokastu istaba, pieņemšanas telpa, vairākas virtuves, nemaz nezinu, cik vannas istabu, % un vēl balles zāle. Sienas ir piecpadsmit collu biezas; šī māja ir cietoksnis. Nesteidzieties un apskatiet to pamatīgi, Saj, tā ir to vērta.
Viņam bija taisnība. Es stāvēju un skatījos augšup,
aizvien vel ieraudzīdams ko jaunu un iepriecinošu: zem dažiem lielajiem, senatnīgajiem logiem bija skaisti balkoni ar akmenī kaltiem rotājumiem, visu septīto stāvu apjoza balkons ar dzelzs kalumiem, gar mājas sienu augšup slējās pusapaļu erkeru kolonnas ar logiem, un augšā tie beidzās ar kupoliem.
— Sais dzīvokļos ir daudz gaismas, — Rūbs piemetināja. — Māja celta blokveidā, pagalmā ir skvērs ar vairākām glītām bronzas strūklakām.
— Nu, tas ir kaut kas lielisks, vienkārši vienreizēji! — Es smējos, bezpalīdzīgi purinādams galvu, — pārāk skaista bija šī senā celtne. — Kā tas gadījies, ka tā vēl aizvien te stāv?
— Tā ir Dakota. Uzcelta astoņdesmito gadu sākumā, īstenībā ārpus pilsētas. Ļaudis žadzināja, ka tā esot tik nomaļus, ka tikpat labi varētu atrasties arī Dakotā, tāpēc to tā arī iedēvēja. Tā vismaz stāsta.
Zinu, jūs nepārsteigs, ka pirms pāris gadiem grupa progresīvi domājošu pilsoņu kā apsviluši gribēja to nojaukt un tas vietā uzcelt vel vienu jaunu, modernu briesmoni ar daudz lielāku skaitu dzīvokļu, kas aizņemtu to pašu platību: zemi griesti, plānas sienas, ne balles zāles, ne kalpotāju telpu, toties īpašnieki pelnītu uz velna paraušanu. Taču šoreiz gadījās, ka mājas īrnieki bija naudīgi un varēja cīnīties; tajā dzīvo laba tiesa bagātu slavenību. Viņi sametās kopā, nopirka māju, un tagad, šķiet, Dakotai nekas nedraud. Ja nu tikai nolādētais liktenis neizlemj, ka tieši šeit jāatbrīvo vieta ātrgaitas automobiļu maģistrālei cauri Centrālajam parkam.
— Vai mēs nevaram ieiet iekšā apskatīties?
— Šodien mums nav laika.
Es atkal paskatījos uz augšu.
— No šīs puses vajadzētu būt varenam skatam uz parku.
— Skaidrs, ka ir arī.
Šķita, ka Rūbam pēkšņi izgaisusi visa interese par Dakotu; viņš paskatījās pulkstenī, un mēs pagriezā- mies atpakaļ uz Vestdraivu. Drīz vien iznācām no parka; priekšā uz rietumiem es atkal redzēju milzīgo noliktavu un lasīju padzisušos burtus zem jumta: «Brāļi Bīkiji. Pārvadājumi un uzglabāšana, 555— 8811.»
Ja es biju iedomājies — un man šķiet, tā arī bija, — ka Dancigera kabinets būs grezns un iespaidīgs, tad biju maldījies. Tieši pie durvīm uz baltmelnas plāksnītes bija uzraksts bez jebkādiem tituliem — «E. E. Dancigers». Rūbs pieklauvēja, un Dancigers uzsauca, lai nākam iekšā. Rūbs atvēra durvis, ielaida mani un nomurmināja, ka satikšoties ar mani vēlāk. Sēdēdams pie rakstāmgalda, Dancigers pašlaik runāja pa telefonu un ar rokas mājienu norādīja man uz krēslu blakus rakstāmgaldam. Es apsēdos. Cepuri un mēteli es atkal biju atstājis lejā. Skatījos apkārt, cik nu atļāva pieklājība.
Kabinets bija neliels, mazāks un daudz tukšāks nekā Rosofa istaba. īstenībā tas izskatījās nenobeigts kabinets, kas tā saimniekam it kā nepieciešams, bet par kuru viņam tomēr nav nekādas intereses, jo lielāko daļu laika viņš pavada ārpus tā. Standarta grīdsega, pie vienas sienas mazs grāmatplauktiņš, pie otras — sievietes fotogrāfija; viņas mati bija frizēti pēc trīsdesmito gadu modes. Pie trešās sienas karājās milzīga Vinfīldas aerofotogrāfija, tikai citā rakursā nekā tā, kuru biju redzējis pirmīt. Dancigera rakstāmgalds bija nācis taisnā ceļā no kantora standartmēbeļu tirgotavas, tāpat arī divi apmeklētājiem domātie pol- stētie metāla krēsli. Kaktā uz grīdas stāvēja ar dokumentu mimeogrāfijām piebāzta kaste. Pie tālākās sienas uz galda bija kāds ar gumijotu pārklāju apsegts masīvs priekšmets.
Dancigers pabeidza telefona sarunu — par kaut kādu pilnvaru kaut kam parakstīt galvojumus. Viņš atvēra augšējo atvilktni, izņēma cigāru, attina celofānu, tad ar kancelejas šķērēm pārgrieza cigāru tieši vidū un vienu pusi piedāvāja man. Es pakratīju galvu, un viņš ielika to atpakaļ atvilktnē, bet otru neaizdedzinātu iesprauda mutē.
— Jums patika Dakota.
Tas nebija jautājums, tas bija fakta konstatējums. Es smaidīdams piekrītoši palocīju galvu; arī Dancigers smaidīja.
— Ņujorkā ir vēl arī citas būtiski neizmainījušās celtnes, dažas tikpat jaukas un pat daudz vecākas, tomēr Dakota ir vienreizēja, un zināt, kāpēc?
Es papurināju galvu.
— Iedomājieties, ka stāvat pie viena no augšējo dzīvokļu logiem, kurus tikko redzējāt, un raugāties lejup uz parku; teiksim, rītausmā, kad ļoti bieži vēl nav manāma neviena automašīna. Jums visapkārt ir māja, kas nav pārvērtusies kopš dienas, kad tā tika uzcelta; arī istaba, kurā atrodaties, ir tāda pati un ļoti iespējams, ka pat loga stikls, pa kuru skatāties, arī ir vēl tas pats. Bet, lūk, tas Ņujorkā ir pavisam vienreizējs: viss, ko jūs redzat ārpusē, ari nav mainījies.
Viņš pārliecās pāri galdam un cieši skatījās manī, lēni valstīdams savu puscigāru no viena mutes kaktiņa otrā.
— Paklausieties! — viņš dedzīgi iesaucās. —• Nekustamo īpašumu pārvaldes firma, kuras pārziņā bija Dakota, vēl arvien darbojas, un mēs uzņēmām mikro- filmā tās vecos pārskatus. Mēs droši zinām, kad un cik ilgi bijuši neapdzīvoti dzīvokļi, kuru logi iziet uz parku. — Viņš atkal apsēdās. — Iedomājieties, ka viens no augšējiem dzīvokļiem stāvējis tukšs divus mēnešus 1894. gada vasarā. Un tā arī bija. Iedomājieties, mēs nokārtosim — un to mēs arī izdarīsim —, ka dzīvokli uz šiem mēnešiem nākamajā vasarā izīrē mums. Un tagad centieties saprast mani. Ja Albertam Einšteinam atkal reiz ir taisnība — un tā ir —, tad, lai cik grūti to saprast, 1894. gada vasara vēl eksistē. Klusais dzīvoklis pastāv tai bijušajā vasarā gluži tāpat, kā tas pastāvēs nākamajā vasarā. Nepārkārtots un neizmainījies, gluži tāds pats šovasar kā toreiz. Es ticu, ka šai vasarā cilvēkam no dzīvokļa, kurš nav mainījies, varētu būt iespējams ieiet tai otrā vasarā, saprotat, tikai iespe- jams.