Es pamāju: jā, es zināju, ka viņa ir bārene. Keita piecēlās, iegāja guļamistabā un atgriezās, nesdama rokā sarkanus spīdošus papes vākus, tādus kā ermoņikas, tie bija apsieti ar sarkanu aukliņu. Turēdama vākus klēpī, viņa tos atvēra, sameklēja īsto nodalījumu, iebāza roku — būtībā mēs visi esam aktieri un jau no dzimšanas mīlam uzspēli —, taču neizņēma neko laukā, tikai turpināja runāt, ļaujot augt manai ziņkārei.
— Airas tēvs bijis Endrū Kārmodijs, puslīdz pazīstams finansists un politiķis deviņpadsmitā gadsimta Ņujorkā, kaut nav bijis no īsti slavenajiem. Šķiet, ka vēlāk viņš vairs nav pratis taisīt naudu un zaudējis visu agrāk sarausto bagātību. Galvenais viņa slavas iemesls bijis tas, ka viņš bijis tāds kā padomdevējs prezidentam Groveram Klīvlendam[5] viņa otrās prezidenta pilnvaras laikā deviņdesmitajos gados, tad, kad piedzimis Aira.
Es pamāju un, lai kaut ko pateiktu, ieprasījos:
— Kādus padomus tad viņš prezidentam devis?
Keita smaidīja.
— Es nezinu. Man šķiet, neko sevišķu. Kā vēsturiskai personai viņam bijusi niecīga nozīme. Aira mēdza stāstīt, ka ļoti plašajā Klīvlenda otrās prezidenta pilnvaras laika vēsturē viņa tēvam varbūt būtu vieta tikai vienā mazā zemsvītras piezīmītē. Taču
Airām tas bijis svarīgi, jo, kad Aira bijis vēl zēns, es īsti nezinu, cik vecs, viņa tēvs izdarījis pašnāvību. Un man šķiet, ka Aira visu mūžu nav spējis tēvu izdzēst no savas atmiņas.
Keita izņēma roku no mapes. Viņa turēja tajā mazu melnbaltu momentuzņēmumu.
— Endrū Kārmodijs esot bankrotējis un zaudējis visu savu naudu. 1898. gadā viņš ar sievu pārcēlies uz Montānas štatu, uz mazu pilsētiņu Džilisu. Pēc ilga laika, trīsdesmitajos gados, kad Aira sen jau bijis pieaudzis un vairs nav dzīvojis Džilisā, viņš aizbraucis atpakaļ uz turieni, tikai lai pārliecinātos, vai viņa tēva kaps ir tāds, kādu viņš to atcerējies no bērnības. Tas bijis tieši tāds.
Keita pasniedza man mazo fotogrāfiju.
— Sis ir viņa tēva kapakmens, ko Aira tovasar nofotografējis. Man šķiet, tas aizvien vēl stāv turpat; es kādreiz gribētu aizbraukt to apskatīt.
Skatīdamies uz mazo, spīdīgo momentuzņēmumu savā plaukstā, es netiku gudrs, ko īsti redzu. Tad es pazinu — tas bija tāds kapakmens, kādu zīmē karikatūristi — vecmodīga plāksne ar taisniem sāniem, kuri uz augšu noapaļoti pareizā pusaplī. Šķita, ka kapakmens nepaceļas no zemes augstāk par kādu puspēdu, tas bija zemāks nekā citi un nestāvēja vairs pilnīgi taisni, bet bija noslīdzis uz kreiso pusi. Fotogrāfija bija asa un skaidra; Aira to bija uzņēmis tieši īstajā apgaismojumā. Akmens stāvēja ar retu zālīti apaugušas kapa kopiņas galvgalī; skaidri varēja saskatīt dažas noziedējušas, pūkainas pienenes. Kapa kopiņa bija veca un saplakusi, gandrīz vienā līmenī ar zemi. Es, mazliet iztrūcies, pamanīju, ka akmenī iegravētās zīmes nav burti; uz pieminekļa nebija uzraksta, tikai zīmējums, un cs pacēlu mazo fotogrāfiju tuvāk lampai, kas stāvēja dīvāna gala.
Zīmējums bija deviņstaraina zvaigzne apli. To veidoja kādi deviņdesmit vai simt punkti. Akmeņkalis bija iekalis punktus citu aiz cita, zvaigzni veidojošie punkti saskārās ar apli, un zīmējums klāja gandrīz visu pieminekļa priekšpusi līdz pašai zemei. Fotogrāfija bija laba, katrs punkts bija redzams graudainajā akmens virsmā kā sīka, melni noēnota iedobīte; laika zoba sagrauztā pieminekļa apaļā virsa asi izcēlās uz daudz tumšākā cieši noblietētās zemes un retās zālītes fona. Blakus stāvošie kapakmeņi fotogrāfijā bija neasi.
Man liekas, ka es kādu minūti — un tas ir ilgs laiks — stingi skatījos uz fotogrāfiju. Uzņēmums bija aizraujoši reāls; kaut kur tālu mazā Montānas pilsētiņā vēl aizvien stāv šis ērmotais kapakmens, ļoti iespējams, ka nosūbējis un raupjš, padots gadiem ilgai aukstuma un karstuma, mitruma un sausuma un daudzu gadalaiku mijai. Beidzot es palūkojos uz Keitu.
— Un šito viņa sieva novietoja pie viņa kapa?
— Tas visu mūžu satrauca Airu.
Viņa atkal parakņājās maps ē, tad izvilka kādu papīru — garu, taisnstūrainu, zilu kā sarkankrūtīša oliņa. Tā bija aploksne.
— Airas tēvs nošāvās. Kādā vasaras pēcpusdienā. Sēdēdams pie rakstāmgalda mazā koka mājelē. Un šo viņš bija atstājis uz galda, — Keita stāstīja.
Es paņēmu aploksni. Uz tās bija dzēsta zaļa trīs centu pastmarka ar tā uzzīmētu Vašingtona profilu, kādu nekad nebiju redzējis. Zīmogā pāri pastmarkai varēja izlasīt: «Ņujorka, Ņujorkas štats, Galvenais pasts, 1882. g. 23. janvārī pīkst. 6 vakarā», zemāk ar melnu tinti rakstīta adrese: «Endrū V. Kārmodi- jam, eskvairam, Sitijā, Piektajā avēnijā 589.» Aploksnes apakšējais labais stūris bija viegli pārogļojies, it kā būtu aizdedzināts un gandrīz tūlīt pat atkal apdzēsts. Es pagriezu aploksni otrādi — otra puse bija neaprakstīta.
— Paskaties iekšā, — Keita mudināja.
Aploksnē bija balta uz pusēm pārlocīta papīra lapa;
viena mala bija apsvilusi, it kā būtu atradusies aploksne, kad tā aizdedzināta. Virs locījuma tai pašā skaidrajā rokrakstā kā adrese ar melnu tinti bija rakstīts: «Ja Jūs interesē saruna par Kararas marmoru Tiesas namā, lūdzu, ierodietics nākamajā ceturtdienā pusvienos Pilsētas valdes parkā.» Zem locījuma vietas plašā, gandrīz nesalasāmā skribelē- jumā ar zilu tinti, pie tam uz papīra bija uzkrituši četri tintes traipi, bija uzkricelēts: «Šīs vēstules nosūtīšana bija iemesls, kāpēc Ugunsgrēks iznīcināja visu Pasaul (šķiet, ka tālāk, kur papīrs bija apdedzis, kaut kas trūka). Tas šķiet gandrīz neticami, tomēr tā ir mana Vaina un mans Noziegums (apdegušajā vietā trūka vēl viens vārds), nav iespējams to nedz noliegt, nedz arī no tā izbēgt. Un tā ar nelaimīgo piemiņu savā priekšā es tagad izbeidzu savu dzīvi, kuru man vajadzēja izbeigt jau toreiz.»
Es jutu, ka lūpu kaktiņi man savelkas vieglā smaidā; tas šķita tik nereāli. Lūkojoties uz mazo apdegušo papīra lapiņu, bija grūti saprast, ka reiz cilvēki patiešām varējuši rakstīt tik izpušķotā un uzpūstā stilā un pēc tam paņemt revolveri un nošauties. Tomēr, lai kā arī bija uzrakstīta zīmīte, ko turēju rokā, tā bija reāla; es atkal paskatījos uz to un vairs nesmaidīju; tā bija izmisuma pilna vēsts par kāda cilvēka esības pēdējiem mirkļiem. Es ieliku to atpakaļ aploksnē un paskatījos uz Keitu.
— Pasaules gals? — es jautāju.
Taču Keita papurināja galvu.
— Neviens nekad neuzzināja, ko tas nozīmē. Man šķiet, to zināja tikai Airas māte. Man tik bieži stāv acu priekšā skats — kaut gan es nīstu šīs atmiņas —, kā viņa ieskrien pulvera smakas pilnajā istabā ar šāviena troksni vēl ausīs un nostājas blakus vīram, kas saļimis uz galda, kā izlasa šo zīmīti, aizdedzina to, pēkšņi tomēr noslāpē liesmu un paglabā zīmīti. Ārstu viņa neesot izsaukusi. Kārmodijs esot trāpījis tieši sirdī, tā viņa teikusi izmeklēšanā pēc bērēm; katrs muļķis būtu varējis redzēt, ka viņš miris. Viņa bez kavēšanās nomazgājusi līķi un saģērbusi to apbedīšanai. Tais laikos un tai vietā nebijis nekas neparasts, ka līķi nebalzamē; taču viņa neļāvusi ne apbedīšanas biroja vadītājam, ne arī kādam citam ieiet telpā, iekams līķis nav bijis saposts iezārko- šanai.
Tas bijis skandāls pilsētas mērogā, kā Airām bērnībā ne reizi vien atgādināts. Tomēr Airas māte palikusi nelokāma. Izmeklēšanā Kārmodija atraitne skatījusies pratinātājiem tieši acīs un teikusi, ka viņai neesot ne jausmas, ko nozīmējot atstātā zīmīte, un ka nevienam citam neesot nekādas daļas par to, ko viņa darījusi. Pēc desmit dienām viņa uz kapa uzlikusi akmeni, kura fotogrāfiju tu redzēji, un neviens nekad neesot dzirdējis no viņas ne vārda, kas izskaidrotu notikušo.