Выбрать главу

Es iepazinos ar Piteru Mārplu, jaunu zīmētāju Projektā; agrāk viņš bija strādājis par dekoratoru kada Ņujorkas teātrī, pie tam viņš bija labs dekora­tors; izrādījās, ka esmu redzējis vairākas lugas viņa skatuviskajā ietērpa. Es sastapu Lariju Makdermotu, Projekta fotogrāfu; viņš šad tad bija strādājis kādai reklāmu aģentūrai, kurā kādreiz biju nodarbināts arī es. Es iepazinos ar tehniķiem, stenogrāfiem, inženie­riem, ar kādu grāmatvedi, ar vēstures profesoru no Kalifornijas universitātes un ar ļaudīm, kuru darbu neviens nepiemin; Rūbs par vienu no tiem atsaucās kā par «mūsu galveno kukuļdcvēju», un aprunātais tikai pavīpsnāja.

Es sastapu arī savus kolēģus — pārējos kandidā­tus, izņemot tikai divus, kuri jau uzturējās Lielajā Manēžā, — Džonu Maknotonu Vermontas mājā un Džordžu Vingu, kraukļu cilts indiāni un bijušo flo­tes apakšvirsnieku, kas dzīvoja vigvamā. Viņus es jau biju redzējis. Viens no kandidātiem bija tas, kas mācījās viduslaiku franču valodu; mums bija kāds kopējs draugs, bet mēs ne viens, ne otrs nespējām atcerēties ta priekšvārdu. Kāda cita kolēģe bija mis Ailīna Jorgensena, tieva, iebiedēta izskata jauna matemātikas skolotāja no Linkolnas Nebraskas štatā; viņa blakus klasē sāka studēt gadsimtu mijas laika Sanfrancisko. Es iepazinos ar glīto čarlstona meiteni un jaunekli, kurš bija vingrinājies cīņa ar gumijas durkli.

Gaitenī, ejot uz liftu, Rūbs ierunājās:

—   Ar šito pāri gan mēs nošāvām buku. Viņi kafej­nīca sāka kopā dzert kafiju, pēc tam kopā pusdienot, tad — sastapties ārpus darba. Protams, tagad viņus neinteresē nekas cits kā tikai viņi paši. Viņi drīz pre­cēsies. Tas jau ir varen jauki, bet mēs taču šeit neesam nodibinājuši vientuļo siržu klubu, un neviens vairs nedod nenieka par to, ka vienam vai otram no viņiem vispār veiksies. Nu, tad mēs aizlikām visus aiz trejdeviņām atslēgām, un tagad ir spēkā likums: pava­diet daļu dienas kopā ar pārējiem kandidātiem Šeit uz vietas, ja tā izgadās, tikai vairs nekādas brāļo- sanās; okei?

Skaidrs, jo čarlstona meiteni es tik un tā esmu nokavējis.

Kādu dienu vienu stundu pavadīju doka Rosofa kabinetā, kur viņš mani iepazīstināja ar pašhipnozes tehniku. Tas bija pārsteidzoši viegli, vismaz tehnika tada bija. Doktors nosēdināja mani savā lielajā, za­ļajā ādas klubkrēslā un lika iekārtoties pavisam ērti.

- Ja gribat, aizveriet acis, kaut gan tas nav nepie ciešams, — viņš sacīja.

Es aiztaisīju acis.

—   Tagad tikai iestāstiet sev, ka jūs jūtaties aiz­vien ērtāk un ērtāk, ka gan jūsu ķermenis, gan psihe aizvien vairāk nomierinās. Un ļaujiet šai sajūtai īste­noties. Tad sakiet sev, ka jūs pamazām palēnām grimstat transā. Būdams pilnīgi nomodā un apzino­ties to, ļaujieties vieglam transam. Neraizējieties par vārdu «transs», tas vienkārši ir ērts termins, lai apzī­mētu spēju viegli pakļauties suģestijai, tas nav nekas mistisks. Līdzko jūtat, ka esat sasniedzis šādu stā­vokli, gari un plaši ieskaidrojiet sev, ka esat pats sevi hipnotizējis. Tad pārbaudiet to: sakiet sev, ka uz laiku nespējat pacelt roku. Izmēģiniet, un, ja jūs patiešām nevarat roku pacelt, tad jūs esat transā. Pēc tam izmēģiniet kādu pašhipnozes suģestiju tikai gri­bat. Piemēram, ja jums sāp galva, sakiet sev, ka jūsu galvas sāpes pāries, pirms būsiet paspējis izskaitīt līdz pieci. Vai ari jūs varat izdzēst domas, emocijas, atmiņas un vēlāk ar pēchipnozes suģestiju likt tām atkal atgriezties. Okci? Pašhipnoze patiešām ir spē­cīgs līdzeklis.

Es pamāju ar galvu, un Rosofs atstāja mani vienu, lai varu sākt. Es rīkojos, kā viņš bija mācījis, un jutu, ka kļūstu brīnum mierīgs un rāms. Iestāstīju sev, ka pakāpeniski slīgstu vieglā transā, un man šķita, ka jūtu, kā tas notiek. Sēdēju nekustēdamies, gandrīz aizsnaudies. Iestāstīju sev, ka nespēju pacelt roku, ka tā nespēj kustēties. Pievērsis acis žaketes piedurknei, mēģināju roku pacelt un, kad tā uzšāvās gaisā, gan­drīz iegāzu sev pa aci.

Mēģināju no jauna, šoreiz daudz ilgāk, juzdams, ka visi muskuļi atslābst; vienīgi mana roka nezināja, ka esmu hipnotizēts. Katru reizi tā cēlās uz augšu kā centīgs, bet stulbs suns, kas īsti neizprot triku. Doks drīz atgriežas un ieteica man praktizēties mājās, vislabāk tad, kad patiešām esmu noguris un miegains.

Kādu rītu Mārtiņš Lāstfogels pāri klases priekšā stāvošajai tāfelei uzvilka ekrānu un aizmugurē novie­toja pārvietojamu projektoru. Mēs abi sēdējām bla­kus, un Mārtiņš turēja rokā pārnēsājamo vadības pulti. Viņš noklikšķināja slēdzi, un projektora gaisa ventilators sāka darboties, baltas gaismas plankums ar noapaļotiem, izplūdušiem stūriem nosedza gan­drīz visu ekrānu. Vel viens klikšķis, un plankums pār­vērtās asi fokusētā melnbaltā zīmējumā — vecmo­dīgā kokgriezumā. Tā bija ielas ainava, ka man šķita, no astoņdesmitajiem gadiem; uz ielas bija dzīva satiksme, pa to brauca karietes un pajūgi, steidzās gājēji. Tā bija laba gravīra, taču šādu zīmēšanas stilu nelietoja jau kādu pusgadsimtu.

—   Droši vien pagatavota tieši pēc fotogrāfijas, — Mārtiņš klusi piebilda; viņš neapzināti apslāpēja balsi, kā cilvēki mēdz darīt tumsā. — Kamēr vēl nepazina fototipiju, daudzus kokgriezumus ilustrāci­jām gatavoja pēc fotogrāfijām. Ja tā, tad jūs redzat ainu, kas var būt absolūti precīzs kāda reāla acu­mirkļa attēls. Un tas ir tas, kas mūs aizved pagāju­šajā laikā. Skatoties uz šo kokgriezumu savā ilustrē­tajā nedēļas žurnālā, astoņdesmito gadu cilvēks varēja iztēloties šo ainu.

Tas bija mans darbalauks, un es ieteicos:

Šodien mēs īstenību neattēlojam tā. Tas man atgādina japāņu mākslu, kurā plakanā perspektīva padara šķības pat rietumnieku acis. Mums zīmējums šķiet nereāls, taču tā laika skatītājam …

Pareizi! Lasiet vien savu lekciju pats un izēdiet mani no darba! Tikai neaizmirstiet, ka man ir jāuztur ģimene. Okei! Mēs iedevām šo kopiju un vēl žūksni citu Sidnejam Erkhartarn. Vai jūs viņu pazīstat?

Esmu redzējis viņa darbus: ielas ainavas, pilsē­tas skatus. Galvenokārt akvareļus. Viņš ir gluži labs.

—   Viņš prot parādīt pilsētas dvēseli. Vai jums šķiet, ka šai zīmējumā viņš to ir panācis?

Mārtiņš noklikšķināja slēdzi, un Sidneja Erkharta zīmējums — es labprāt vēlētos būt tā īpašnieks — piepildīja ekrānu. Tā visos sīkumos bija tā pati ainava, kuru tikko bijām aplūkojuši. Ari šis bija zīmējums, bet krāsains, ar zīmuļa un tušas kontūrām norobežotajiem laukumiem ar otu bija uzklāta ķīniešu tuša spēcīgos toņos. Tā bija tā pati ainava, tomēr impresionistiska, viss tajā virmoja. Viņš bija izlicis uz papīra to, ko cs tik bieži biju centies sasniegt, ska­toties Keitijas stereoskopā. Karietēs iejūgtie zirgi patiešām rikšoja, blakus liem vezumnieku zirgi mirka sviedros un bija saspringuši aiz piepūles. Ekipāžu riteņi griezās, to spieķi zibēja gaismā, un kāds ūsains vīrs izlocījās starp pajūgiem, drāzdamies uz priekšu, un viņa kājas izveicīgi kustējās. Un skatītājs visu to redzēja. Kad Erkharta zīmējums uzzibsnīja uz ekrāna, bija mirklis, kad es pats stāvēju ietves malā un vēroju ainavu, un tā bija gandrīz reāla.

Mēs visu priekšpusdienu pavadījām, skatoties zīmējumus un fotogrāfijas no agrīnajiem astoņdesmi­tajiem gadiem, pēc tam Erkharta, Kārla Morza, Mirēja Sidorfska un citu «tulkojumus»; tas bija Mār­tiņa radīts termins, pie tam īsti trāpīgs. Visi zīmē­jumi nebija vienlīdz labi, daži bija izdevušies tikai daļēji. Taču citi atstāja spēcīgu iespaidu, un es pie­peši pārdzīvoju satraukumu, uz mirkli ieraugot pagātnes acumirkļa realitāti.