Jau ilgi pirms bijām beiguši apskati, es biju pārliecināts, ka varu panākt to pašu — man nav nepieciešams ne Erkharts, ne kāds cits; arī es varu skatīties uz vecu grebumu vai fotogrāfiju un pilnīgi iejusties tajā tā, ka spēju atrast un uztvert sen pagājušo īstenību. Es tagad varēju to tikpat labi kā lielākā daļa šo jauno zīmējumu autoru, man šķita, ka pat labāk. Es nezināju, vai es varētu tikpat labi zīmēt, es nebiju drošs, vai esmu pietiekami liels mākslinieks, es šaubījos par to. Bet savā iztēlē es spēju to panākt.
Kad gājām uz kafejnīcu pusdienot, es to pastāstīju Mārtiņam, un viņš piekrītoši pamāja ar galvu.
— Mēs cerējām, ka jūs tā jutīsiet, Rosofs to paredzēja. Taču jums neatliks laika īstai zīmēšanai, un šā rīta mērķis bija jūs tikai ierosināt. Mums vēl ir vesels lērums vielas, kas jums jāizstudē un «jāpārtulko» pašam savām vajadzībām.
Ks pavadīju trīs dienas viens pats pie projektora, skatoties eitu pēc citas astoņdesmito gadu ainavas un cenšoties atklāt to dziļāko būtību. Ar laiku cs ieguvu pieredzi un spēju to panākt pavisam ātri.
Kādu pēcpusdienu pulksten četros drēbnieka darbnīcā mani nomērīja no galvas līdz kājām. Stāvēju zeķes, turēdams katra rokā spaini ar smiltīm, kamēr kurpnieks apzīmēja manu pēdu kontūras.
Vienu nedēļu Mārtiņš gandrīz visu laiku lasīja lekcijas no savām kartītēm.
— Cik iedzīvotāju bija Savienotajās Valstis 1880. gadā? — viņš man pajautāja iesākumam.
Es izdalīju pašreizējo iedzīvotāju skaitu ar divi un pateicu, ka simt miljonu, taču Mārtiņš lika šo skaitli vēlreiz dalīt ar divi. Toreiz bija tikai piecdesmit miljonu amerikāņu, lielākā dala no tiem dzīvoja austrumos no Misisipi. Rietumu prērijās vēl aizvien klaiņoja bizoni; jaunais transkontinentālais dzelzceļš bija naeionals brīnums un izraisīja tādu satraukumu, ar kuru nespēj mēroties pat šodienas kosmisko lidojumu radītais satraukums; indiāņi vēl aizvien skalpeļa baltos. Tā bija pavisam cita zeme un cita pasaule; toreiz vēl eksistēja dzīvnieki, kas tagad jau iznīkuši. Ari sociālā sistēma bija pavisam cita — Eiropa tolaik bija pilna karaļu, karalieņu, imperatoru, caru un carieņu, un viņi nebūt nebija tikai greznumam, viņi valdīja.
Mārtiņš stāstīja, kā tolaik pasaulē ceļojuši un pārvadājuši preces. Tvaikoņi un dzelzceļi darbojās jau vairākus gadu desmitus, bet, par spīti tam, precinieki vēl aizvien lielākoties brauca ar burām, un vairums cilvēku ceļoja tā, kā bija ieraduši — kājām vai ar zirgiem. Gandrīz visi Amerikas iedzīvotāji dzīvoja un nomira tai pašā štatā vai pat pilsētā, kur bija piedzimuši; vairāk ļaužu brauca pāri okeānam nekā ceļoja paši pa savu zemi. Mārtiņš stāstīja, ka astou desmito gadu pasaule, kaut gan citāda, tomēr bijusi tuvāka mūsējai, nekā parasti domā.
— Tā ir sasodīti atšķirīga pasaule, taču nav sveša mūsējai. Man šķiet, jūs varēsiet tur justies kā mājās.
Keita domāja, ka mani garie mati, kas sniedzās līdz apkaklei, un jaunā bārda — es biju sācis to jau apcirpt — padarot mani sevišķi skaistu, un es viņai piekritu. Viņa bija sākusi palīdzēt man mājas nodarbības. Kādu dienu es viņu aizvedu uz lenču kādā Mcdisonskvēra restorānā un ielūdzu arī Rūbu un doktoru Dancigeru, un abiem viņa patika. Pēc tam viņi Keitai atļāva apmeklēt Projektu. Doktors Dancigers pats izrādīja viņai Lielo Manēžu, un viņa sekretāre gandrīz visu pārējo Projektu. Es apskatē nepiedalījos, biju pārak aizņemts ar Martinu Lāstfogelu.
Keitai tagad savā ziņā viss par Projektu bija skaidrs, un gandrīz katru vakaru, parasti pie viņas, bet dažkārt arī manās mājās, Keita mani apmācīja pēc Mārtiņa lekcijām, cenšoties iekalt man atmiņā visus nepieciešamos faktus. Keita kopā ar mani pēc fotogrāfijām un kokgriezumiem, kurus es atnesu mājās, pūlējās iejusties astoņdesmitajos gados. Kādā sestdienas rītā es aizvedu viņu uz Projektu un parādīju rekonstruētos tā laika apģērbus, cepures, cimdus un kurpes. Keita bija sajūsmināta un ilgojās, kaut varētu pielaikot kādu no tērpiem. Viņa man bija lielisks palīgs un, manuprāt, paātrināja mācīšanās procesu. Vismaz Mārtiņš bija par to pārliecināts. Viņa man milzīgi daudz palīdzēja pašhipnozes tehnikas apgūšanā; Keita pēc mana apraksta to tūlīt saprata un apjauta, kā to panākt. Un tad arī es noticēju, ka pašhipnoze patiešām ir iespējama. No Keitas apraksta es ieguvu priekšstatu par patieso sajūtu, kāda rodas ieslīgstot transā. Kādu vakaru, sēžot pie Keitas viņas antīkajā šūpuļkrēslā, — patiesi ārkārtīgi ērtā mēbeles gabalā — man tas izdevās. Es pa īstam nespēju pakustināt roku un sēdēju, stingi skatīdamies uz io kā noburts. Tad teicu sev, ka roka atkal «(brīvota, pamēģināju, 1111 tā atkal spēja kustēties. I'ec tam iestāstīju sev, ka aizmirsīšu savu adresi un palikšu transā, kamēr Keita ierunāsies. Es sēdēju, pūlēdamies atcerēties adresi, un neparko nespēju to atminēties. Tas bija gan aizraujoši, gan mazliet baigi. Es paskatījos uz Keitu, kas lasīja kaut kādas Martina piezīmes, un tai pašā mirklī viņa palūkojās uz mani. Viņa pasmaidīja un vaicāja:
— Vai izdevās?
Un es vienā acumirklī atkal atcerējos un kā vienmēr zināju savu adresi un jutu, ka esmu atbrīvojies no transa.
— Aha, beidzot, — es atbildēju.
Tad mēs kādu stundu pētījām naudas paraugus: sešdesmito, septiņdesmito un astoņdesmito gadu sakuma monētas, arī zelta, lielas, vecas banknotes, kuras diezgan bieži izlaida vietējās bankas pašas ar saviem zīmējumiem un parakstīja bankas prezidents. Vislabāk no visām man patika zelta sertifikāti, kas bija izpērkami ar zeltu; mugurpuse tiem bija oranžā krasā, tā atgādinot zeltu.
Pēc doktora Dancigera lūguma es vairs nelasīju avīzes, žurnālus un modernus romānus; es biju arī pārtraucis skatīties televīzijas pārraides un klausīties, radio, un tas man nesagādāja ne mazākās grūtības.
Katru dienu es sēdēju Projektā, klausīdamies, ko stāsta Mārtiņš; klēpī turēju mazu rakstāmpulti, kuras augšdaļā bija ierīce papīra piestiprināšanai. Vienu pēcpusdienu es pavadīju, nogaršojot ēdienus. Tas notika pēc lenča, kuru es pēc Mārtiņa lūguma neēdu, pavisam tukšā kafejnīcā, kurā bija tikai pavārs vidējos gados un doktors Rosofs. Vispirms pavārs ienesa šķīvi ar sutinātu jēra gaļu, kartupeļiem un bietēm un nolika to man priekšā. Rosofs sēdēja man pretim, pavārs stāvēja blakus galdiņam, un abi, mazliet vīpsnādami, vēroja mani. Es pa druskai nobaudīju no visa, izgaršodams un skatīdamies tukšumā kā vīnu degustators. Es nekad agrāk nebiju ēdis jēra gaļu un nezināju, kādai tai jābūt; šķita, ka tā garšo gluži labi. Taču kartupeļi un bietes nebija gluži tādi kā parasti. Es turpināju ēst, cenzdamies noteikt atšķirību, nu doktors Rosofs drīz vien pajautāja: Nu?
Es noriju kumosu un atbildēju:
— Kartupeļi un bietes ir garšīgāki un aromātiskāki nekā tie, pie kuriem esmu pieradis.
Viņi alii atkal pasmīnēja, un Oskars teica:
Astoņdesmitajos gados dārzeņus audzēja bez mākslīgajiem mēsliem, nelietojot arī insekticīdus, un sēklas 1111 dēstus speciāli neapstrādāja. Nelietoja arī nekādus konservējošus līdzekļus un piedevas.
— Un tie ir vārīti nehlorētā ūdenī, — piebilda pavārs.
Pēc tam nobaudīju kādu saldo ēdienu, kas bija gatavots ar citādi rafinētu cukuru, tomēr garšoja tāpat kā parasti. Pēc tam apēdu mazu gabaliņu liellopu gaļas bifšteka, kas bija sīkstāks un nepārprotami garšoja citādi nekā visi citi, kurus biju ēdis agrāk. Nomēģināju brīnišķīgu saldējumu no nepasterizēta krējuma. Un ierāvu pamatīgu malku viskija, kas bija speciāli destilēts; tas bija neatšķaidīts un stiprs.