Rūbs iepazīstināja mani ar meiteni — viņas priekšvārds bija Meja — un es palīdzēju viņiem noģērbt virsdrēbes. Rūbam līdzi bija divi pāri slidu — koka zolītes ar asmeņiem un ādas siksniņām piestiprināšanai. Rubs stāstīja, ka viņi ejot uz parku slidot; karogs esot jau uzvilkts un ugunskuri iededzināti. Viņš aicinaja mani līdzi, taču es atteicos, jo nesli- doju. Kad nesu iekša kafiju, ar ko viņus pacienāt, Meja sēdēja pie harmonija un šķirstīja notis.
Harmonijs izskatījās tieši kā pianīno un bija izrotāts tikai mazliet bagātīgāk nekā Tadžmahals. Tas bija no gaiši dzeltena koka — manuprāt, ozola — un ar neaptverami daudziem izrotājumiem — grebumiem, virpojumiem un izzāģējumiem. Acīmredzot vesela ģimene traku kokgriezēju bija galīgi izkūkojusi prātu un būtu to sagraizījusi par skaidu kaudzīti, ja kaut kāda vara nebūtu to atrāvusi no harmonija. Meja paņēma kafijas tasi; viņa bija tērpusies vienkāršā, acu krāsai pieskaņotā brūnā vilnas kleitā līdz potītēm; baltā apkaklīte priekšā bija sasprausta ar mazu sudraba saktiņu; melnie mati bija pāršķirti ar celiņu vidū un pakausī savīti mezglā. Rūbs sēdēja koka šūpuļkrēslā un izskatījās lieliski — garos svārkos ar četrām pogām un maziem, augstiem atlokiem, kreklā ar augstu apkaklīti un atliektiem stūrīšiem un ar pušķī sasietu melnu kaklasaiti, kurā bija iesprausta zelta adata; kājās viņam bija dziļas, melnas kurpes ar podziņām, tādas pašas kā man.
Meja nolika kafijas tasi, atšķīra notis un nospēlēja kaut ko ar nosaukumu «Paslēp mani» un pēc tam <rFuniculi, funicula». Viņa spēlēja gluži labi, un mēs ar Rūbu sēdējām un mazliet smaidījām, ar galvas mājieniem likdami saprast, ka mūzika mums patīk. Pēc tam vēl dažas minūtes papļāpājām: par laiku, par vakardienas ugunsgrēku 9. ielā, par to, kā veicas Hudzonas tuneļa rakšana. Es piedāvāju kaut ko iedzert, taču Rūbs atteicās; ja viņi vispār gribot doties slidot, tad esot pats pēdējais laiks, un viņi aizgāja. Mani šis īsais apciemojums bija tā satraucis, ka pagāja kāda stunda, kamēr cs atkal varēju saprast kaut ko grāmatā, kuru pūlējos lasīt.
Nākamajā dienā šis apciemojums man sagādāja raizes. Pabrokastojis un izlasījis «Times», es pēkšņi jutu, ka esmu galīgi nomocījies, spēlēdams pats sev šo komēdiju un neko nedarot. Visa šī izlikšanās manās acīs pārvērtās par muļķību. Stāvēju dzīvojamā istabā, turēdams rokā grāmatu, kuru grasījos lasīt, bet pēkšņi nosviedu to uz krēsla. Kādu brīdi tikai stāvēju savā tērpā, kas manās acīs no apģērba bija kļuvis par nogurdinošu masku kostīmu, un kaismīgi sajutu sev apkārt īsto Ņujorku. Tajā bija kinofilmas, lugas, naktsklubi, radio, televīzija un, galvenais, cilvēki, kurus es pazinu un ar kuriem vēlējos būt kopā, un lai tiktu pie visa tā, man nebija jādara nekas cits, kā tikai jāiziet laukā. Pār pilsētu lidoja lidmašīnas, un cs tās dzirdēju. Pilsētu pieblīvēja automašīnas; laukā pret debesīm slējās stikla, metāla un betona pilsēta, tikai cs to pašlaik neredzēju. Astoņdesmito gadu Ņujorka bija mirusi.
Taču, tikko sākusies, mana dumpošanās pierima, un es zināju, ka pēc brīža nebūs grūti atkal sākt izlikšanos. Man šķiet, ka visi cilvēki kādreiz atvaļinājuma laikā pavisam vientuļā vietā, tālu projām no laikrakstiem un televizora, ir pārdzīvojuši sajūtu, kad pamestās dzīves realitāte atkāpjas un par īsteno pasauli kļūst vieta, kurā atrodaties, un tas, ko darāt.
Tā tagad notika ar mani. Pavisam tāla bija doma, ka varētu ieslēgt televizoru. Atmiņas par sajūtu, kāda ir, sēžot pie mašīnas stūres, bija mazliet neskaidras. Un pēdējās vietējās un starptautiskās ziņas, kuras biju dzirdējis, tagad jau sen bija sasmakušas. Visas atmiņas par pasauli, kuru biju pametis, bija zaudējušas asumu. Un, tā kā gandrīz visu, ko darām, domājam un jūtam, diktē ieradums, nebija sevišķi grūti piemiegt acis, palūkoties apkārt, paņemt grāmatu un, atgriežoties atpakaļ iepriekšējā noskaņā, sākt atkal lasil no vielas, kur biju beidzis vakar vakarā.
Dienas ritēja, taču es pat nemēģināju ieiet deviņpadsmitajā gadsimtā, jo zināju, ka tas neizdosies. Laiks pagāja kā slimniekam, kas sāk atveseļoties; lēnam, bez piepūles, bez īstas garlaicības vai nemiera, stundas un dienas pagaisa gandrīz nemanāmi kā kūstošs sniegs. Pasaule, kas atradās ārpusē, bija aizslīdējusi kaut kur tālumā, mana ikdiena bija vienīgā īstenība. Viss bija saistīts ar… 1882. gada 15., 16., 17., 18., 19. janvāri. Un es varēju jau gandrīz ticēt, ka tā ir. Bet ārpasaule… skats no augšas uz Centrālo parku, šķiet, nebija mainījies kopš tiem laikiem, ja vien nebūtu māju ap to. Un tagad bieži vēlu vakarā un rītausmā es skatījos uz parku, pūlēdamies iegūt deviņpadsmitā gadsimta pasaules izjūtu. Taču reiz, kad šķita, es to varētu jau sasniegt vai vismaz sākt sasniegt, pa šo ainavu, alumīnija riteņiem zibot, aizdrāzās sarkanbrūns «mustangs». Es nekādā gadījumā nedrīkstēju pacelt acis no vecajiem ceļiem un alejam, jo zināju — visapkārt nesatricināms rēgojās divdesmitais gadsimts.
Kādu pēcpusdienu es dzīvojamā istabā lasīju, un ap pulksten četriem — man šķiet, atceros, ka virtuves pulkstenis nesen bija nositis šo stundu — es pacēlu acis no grāmatas; kaut kas telpā bija mainījies. Es paskatījos apkārt, taču viss šķita esam savā vietā. Tad es palūkojos uz augšu, un griesti likās gaišāki; no āra ieplūstošā gaisma bija mainījusies. Vēl kas cits ari bija savādāk. Ēkas sienas bija biezas, un no ara nekad nedzirdēju neko citu kā tikai visstiprākos trokšņus, un arī tos it kā apslāpētus. Bet tagad es nedzirdēju neko: ne automobiļu signālus, ne pneimatisko bremžu spiedzoņu. Klusums bija absolūts. Tad kaut kur tālumā aiz prieka iekliedzās bērns.
Ar grāmatu rokā piegāju pie loga, un kaut kas man krūtīs — dēvējiet to, kā gribat, — salēcās aiz satraukuma: ārā bija uzsnidzis kādas sešas collas biezs jauns sniegs, neskarts un dzirkstošs; desmitiem biljonu lielu pārslu joņoja garām manam logam. Lejā uz ielām nekas nekustējās, nebija redzama neviena stāvoša automašīna, visas bija aizvestas no ietvju malām, iekams sniegs bija paspējis tās sagūstīt. Zem mana loga Sentralpārkveststrīts gulēja kā neskarta sniega līdzenums, gaismas signāli pārslēdzās bez jebkādas vajadzības, un pāri ielai Centrālais parks izskatījās ka īsts brīnums. Tur rosījās bērneļi sarkanos, zilos, bruņos un zaļos apģērbos; viņi skraidīja, tenterēja un krita sniegā, rauša to kopā, pikojās un ēda to. Daži braukāja ar kamaniņām; vesels mudžeklis mazuļu vēla sniega bumbu, kas bija lielāka par viņiem pašiem.
Man piemīt ērmota vājība uz pērkona negaisiem un sniegputeņiem, un es stāvēju pie loga kādu pusstundu, vērodams aiz stikla virpuļojošās pārslas un Centrālo parku, kuru tās pārvērta asējumā, melnos zarus par I lajot nr balta sniega kārtiņu, nolīdzinādamas pau- guriņus un ieplakas, takas un alejas.
Pēc kāda laiciņa es uzvārīju kafiju, picvilku krēslu pie loga un apsēdos uz ta sāniski, nolicis kājas pāri parocim. Vēl bija par agru vakariņot, taču man sagribējās ēst, es sagatavoju sendviču un, paņēmis ābolu, apsēdos atkal uz krēsla. Gaisma vairs nebija tik spilgta, un plašais, baltais sniega klajums iekrāsojas zilgans. Es sēdēju, ēdu un vēroju, ka gaist diena. Pamanīju, ka gaismas signāli zem mana loga vairs nedarbojas: vai nu tie bija izslēgti, lai taupītu strāvu, vai arī tos bija sabojājis putenis. Luksofori tagad izskatījās savādāki, uz tiem bija sakrājusies bieza sniega kārta, izveidojot virs tiem cekulus; tagad tas varētu būt arī ielu apgaismošanas laternas. Gaiss kļuva saltāks, pārslas mazākas, un viegls vējiņš saka nest smalko sniegu līmeniski kā miglas priekškaru; tagad es nevarēju redzēt tālāk par parka centru; ari dzīvojamie nami gar parka austrumu malu tālu otrā pusē bija pazuduši aiz ša aizkara, tāpat ēkas dienvidos un, protams, arī tālu ziemeļos. Pēdējie bērni aizgāja; aukstums bija pieņēmies; cs varēju to sajust caur logu. Bija jau gandrīz satumsis. Iedegas laternas. Arā nekas nekustējās, tikai sniegs un vējš, un klusums bija pilnīgs. Skatoties lejā uz Centrālo parku, es pēkšņi sāku prātot, vai arī 1882. gada janvārī bija snidzis. Protams, es to nezināju, taču iespējams, ka bija. Un ja tā, tad šobrīd nebija nekādas atšķirības; ainava visādi bija pilnīgi tāda pati, kādu es to no šejienes būtu redzējis toreiz. Es piecēlos un piegāju pie loga, vērodams pats savu attēlu uz nīts — senlaicīgas drēbes, sena istaba, sena māja. Es zināju, ka toreiz būtu varējis šeit stāvēt gluži tāpat, kā stāvu tagad.