Novērsies no loga, piegāju pie lustras, uzrāvu sērkociņu, pastiepos un aizdedzināju lampu pēc lampas. Kafija porcelānā kannā bija vēl silta, un es noliku to uz paklāja blakus savam krēslam un ielēju sev vēl vienu pustasi, tomēr neizdzēru to. Es atkal apsēdos pie loga; istaba bija silta, omulīga un klusa, tikai gāzes radziņi tikko dzirdami sīca un šad tad kāda sniegpārsla atsitās pret loga rūti. Izstiepis kājas, es atlaidos krēslā, turēdams klēpī kafijas tasi, skatījos uz zili apmatotajām liesmiņām, kas aiz kodināta raksta stikla abažūros izskatījās kā mazi viduslaiku kara cirvju asmeņi.
Es vairs nedomāju, to nevarēja saukt par domāšanu. Es sēdēju pilnīgā mierā, galvā nebija nevienas domas, un manā apziņā uz mirkli pavīdēja tikai viena ainiņa: kādiem gan vajadzētu izskatīties cilvēkiem, kuri tagad vairāk uz dienvidiem, pilsētas centrā, tās rosīgākajos rajonos, atrodas uz ielām? Es redzēju, kā viņi salīkuši cīnās pret joņojošo sniegu, vīrieši pietur savus katliņus pie malām, sievietes paslēpušas rokas uzročos; uz ielām zirgiem slīd kājas, tie sagrīļojas, tad atsperas. Vienu mirkli es iztēlē ieraudzīju paceltu pakavu, kas saslapis šķīdonī, spalva ap kājas vēzīti savēlusies un salipusi ar pelēku sniegu. Un tagad es varēju — nevis iedomāties, — tas nav īstais vārds, — es varēju sajust ap sevi pilsētu un Jaudis, kas šovakar, tāpat kā es, sēž mājās miljoniem maigu, dzeltenu gāzes liesmiņu apgaismoti.
Man negribējās pat pakustēties; ārā viss bija tik balts un kluss, un sniegpārslas traucas garām manam apgaismotajam logam; bija tik omulīgi, kad ķīļveida liesmiņas laiku pa laikam noraustījās un ēnas telpā sakustējās. Es gribēju izdzert savu kafiju, tomēr neizdarīju to. Beidzot noliku tasi uz grīdas, saņēmos, piecēlos, piegāju pie paša pēdējā loga pa kreisi un parāvu žalūziju. Man gandrīz bija vienalga, ka kāds lagad uz ielas varēja pamanīt, ka gaisma izdzisusi vēl vienā logā.
Es krēslā pie loga biju gandrīz iemidzis, kad iedrebējās virs durvīm spirālē iekārtais zvans. Es nemaz nebiju pārsteigts, kad, atvēris durvis, ieraudzīju Oskaru Rosofu, kas kratīja nost sniegu no saviem uenospodrinātajiem, pamatīgi ieziestajiem zābakiem. Viņam bija spīdoši melna, akurāti apgriezta ķīļbārda.
— Sveiks, Saj. — Viņš stāvēja un purināja ūdens lāses no sava augstā katliņa. — Gāju garām un uz- uacu atvilkt elpu, ja tikai netraucēju. Jauks vakars, bet iet gan ir grūti.
— Nāciet iekšā, Oskar! Priecājos jūs redzēt.
Viņš ienāca un smaidīdams pogāja vaļā savu garo mēteli ar kažokādas apkakli. Viņš pasniedza to man un ātri saberzēja rokas, laimīgs, ka ticis siltumā; viņš bija ģērbies melnā ketavejā ar zīda atlokiem un melnbalti rūtotas biksēs; kreklam bija augsta apkakle ar atlocītiem stūrīšiem, un platā, melnā kaklasaite sasieta pušķī. Pārgājām pāri istabai pie diviem krēsliem, kas stāvēja viens otram pretim; apsēžoties Oskars atpogāja savu ketaveju. Pāri viņa vestei stiepās smaga zelta pulksteņķēde ar zelta un ziloņkaula brclokicm.
— Oskar, es iekurināšu kamīnu. Varbūt jūs vispirms gribat iedzert kādu malciņu? Vai varbūt labāk kafiju? Vai vakariņas jau esat paēdis? — Es priecājos par sabiedrību un kļuvu gandrīz pļāpīgs.
— Nē, es nevaru ilgi uzkavēties, Saj. Ieskrēju tikai uz brīdi, tāpēc nepūlieties manis dēļ. Ja nu kādu malciņu viskija, to es labprāt iedzertu. Neatšķaidītu. — Viņš atkal saberzēja rokas, skatīdamies uz logiem.
Kas par naksniņu!
Es atnesu viskiju mazītiņās slīpēta stikla glāzītēs; mēs pacēlām tās, tad nogaršojām dzērienu.
Lielisks! — Oskars teica, atzvēlās krēslā un saka nevērīgi rotaļāties ar monētas veida zelta brc- Ioku pie pulksteņa ķēdes. — Ir tik jauki sēdēt šeit pie viskija glāzes, kamēr ārā pierimst sniegputenis.
Es piekrītoši pamāju ar galvu.
— Jā. Priecājos, ka jūs atnācāt, Oskar; man jau acis pašas no sevis vērās ciet.
—- Šāda vakarā tas viegli var notikt ar jebkuru cilvēku.
Viņš iedzēra mazliet viskija, tad atzvēlās atkal krēsla, slinki virpinādams pirkstos apaļo ķēdes rotājumu; es sēdēju un vēroju, kā tas blāvi mirguļo gāzes gaismā.
— Viss ir tik nomierinošs: ārā ir rāms, šeit iekša silti un mierīgi.
Es piekrītoši pamāju ar galvu un grasījos kaut ko atbildēt, bet Oskars, omulīgi atlaidies krēslā, lēni papurināja galvu.
— Nepūlieties ar pieklājības frāzēm, Saj; man nevajag pakavēt laiku. Šeit ir tik patīkami, ka šo sajutu vajadzētu izbaudīt bez domāšanas, apmierinātam un rāmam, ļaujot prātam atpūsties. Un viskijs palīdz, vai ne? Var just, kā nervi un muskuļi atslabst. Man šķiet, vējš ir piestājis, tagad valda pilnīgs klusums. Lai gan vēl aizvien snieg, atkal lielas un mīkstas pārslas. Tieši tagad jūs esat ļoti apmierināts, Saj, es to redzu. Tik rāms un omulīgs. Mierīgs. Un man šķiet, ka cs jums palīdzu. Jo, kaut gan jūs klausāties manī, tomēr ne tik daudz vārdos ka skaņā, tonī, čukstos, suģestijā. Tā izkliedē visu sasprindzinājumu; es redzu, jūs manāt, kā tas notiek. Jūs izjūtat tādu mieru, ka pat glāzīte jūsu rokā kļūst mazliet par smagu, lai varētu to noturēt. Vai jūs to manāt? Jūs, šeit mierīgi sēžot un klausoties manā balsī, esat daudz apmierinātāks un rāmāks nekā jebkad agrāk savā mūžā. Glāze ir pārāk smaga; nolieciet to uz grīdas sev blakus. Tā ir labāk, vai ne? Ja jūs mēģinātu to atkal paņemt, tā būtu par smagu. Un jūs ari nemaz negribat to, jums ir vienalga. Jus ari nevarētu to pacelt. Tomēr pamēģiniet, Saj, tikai raugiet uz mirkli to pacelt. Papūlieties vēl, paceliet to tikai kādu collu, tad ļaujiet lai krist atpakaļ. Jūs to nevarat. Nu, tam nav nekādās nozīmes. Jūs esat ļoti noguris, un pēc brīža es ļaušu jums gulēt. Tikai vispirms es gribu jums kaut ko pateikt, tad iešu projām.
Jūs gulēsiet tikai īsu laiciņu, Saj. Taču tas būs brīnišķīgi mierīgs miegs. Dziļš un bez sapņiem. Visno- micrinošākais miegs, kādā jelkad esat gulējis. Un, kad jūs pamodīsieties, viss, ko jūs zināt par divdesmito gadsimtu, būs izgaisis no jūsu atmiņas. Kamēr gulēsiet, viss zināšanu kopums jūsu smadzenēs izzudis, saruks tik sīciņš kā kniepadatas galviņa.
Tas jau sākas. Nav tādu lietu kā automobiļi, Saj, ii/iv lidmašīnu, skaitļojamo mašīnu, televīzijas, nav pasaules, kura tiē būtu iespējami. Vārdi «nukleārs» un «elektronika» nav pieminēti vēl nevienā vārdnīcā visā pasaulē.
Tomēr jūs zināt, kāda ir pasaule, jūs to zināt ļoti labi. Jūs zināt visu par to. Kāpēc lai jūs nezinātu, kāda ir pasaule šonakt, 1882. gada 21. janvārī? Jo tas ir īstais datums; protams, tas ir laiks, kurā mēs atrodamies. Tāpēc es esmu ta apģērbies, un tādēļ arī jūsu tērps ir tāds. Tāpēc istaba ir iekārtota tāda,kāda tā ir. Neaizmiedziet vēl pavisam, Saj. Vēl vienu mirklīti paturiet acis vaļā. Vēl tikai dažas sekundes.